Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Sarunas, diskusijas
Kristaps Liepiņš: Kalnos atgriežas trešoreiz

Ar Kristapu Liepiņu sarunājās Džeina Tamuļeviča, žurnāla "Next Sport" redaktore
Foto: no p.p.a un Kristapa Liepiņa personīgā arhīva
Intervija ar Kristapu Liepiņu, alpīnistu un piedzīvojumu sacensību organizētāju (arī p.p.a vortāla redaktoru) publicēta žurnāla "Next Sport" maija numurā
2007. gada maijs, Rīga


Piedzīvojumu sacensības, alpīnisms, kā arī citas aktivitātes – kā Tu sāki ar to visu aizrauties?
Ar klinšu kāpšanu un kalnu tūrismu nodarbojos jau no 12 gadu vecuma. Sanāk, ka pagājuši jau vairāk nekā 20 gadi, kopš esmu aizrāvies ar kalniem un kāpšanu. Sākās viss skolas laikā – bija tāds Proletāriešu rajona pionieru nama pulciņš, ko vadīja treneris Aivars Bojārs – ļoti spēcīgs alpīnists, diemžēl gāja bojā, kāpjot Elbrusā. Sākām ar klinšu kāpšanu un tūrisma tehniku - alpīnismam tolaik varēja pievērsties tikai pēc 16 gadu vecuma sasniegšanas. Nopietni trenējāmies arī Jura Oša vadībā, viņš ir viens no izcilākajiem tehniskajiem kāpējiem Latvijā. Tajā laikā bija daudz vienkāršāk nokļūt uz kalniem. Jā, padomju laikam bija mīnuss, ka nevarējām izbraukt ārpus Padomju Sociālistisko Republiku Savienības. Toties uz kalniem, kas bija PSRS teritorijā, izbraukāt bija daudz vieglāk, turklāt par samērā nelielām summām – palīdzēja dažādas arodbiedrības un sporta apvienības, alpīnisma federācija. Jāatzīst, ka sistēma no sportistu viedokļa bija samērā laba, tagad tādas nav.


Francijas Alpi, Šamonī, ziemas kāpiens Aiguille Verte masīvā

Bet Latvijas reljefs taču nepavisam nav bagāts ar kalnu grēdām. Vai var runāt par alpīnismu Latvijas apstākļos?
Tā ir taisnība, taču, par spīti dabas apstākļiem, Latvijas alpīnisti citu valstu vidū vienmēr izskatījušies labi. Arī Latvijā iespējams trenēties kalnos kāpšanā. Mums taču ir viena klints, ziemā – daži sasaluši ūdenskritumi (leduskritumi). Turklāt tas, ka mums nav kalnu, ir papildus motivācija – vienmēr ir kaut kur jādodas, un tas vien jau pats par sevi ir vesels piedzīvojums.

Taču tagad ir cita problēma – nav, kas varētu kvalitatīvi apmācīt jaunos alpīnistus. Pēdējos 15 gados alpīnisms pasaulē ir ļoti mainījies. Parādījušās modernās tehnoloģijas (ekipējumā un apģērbā), līdz ar to mainījusies kalnos kāpšana taktika. Vecā skola jau kļuvusi problemātiska, tā seko tendencēm, bet ir ļoti inerta. Bet, lai mācītu pa jaunam, vajadzīgi jauni cilvēki, jauni speciālisti. Taču mācības ārzemēs, kā esmu izbaudījis uz savas ādas, prasa gan ļoti daudz laika, gan arī ļoti daudz naudas.


Ar "Kalnu Grupas" kursantiem uz Mer de Glace ledāja Francijas Alpos, Šamonī

Kā nonācāt līdz piedzīvojumu sacensību organizēšanai?
Pavisam droši varu teikt, ka mans dzīves aicinājums ir kalni, tie man ir daudz svarīgāki par piedzīvojumu sacensībām. Taču šīs abas lietas dažos parametros ir cieši saistītas. Pirmo piedzīvojumu sacīkšu rīkošana sakrita ar lielās depresijas laiku Latvijas alpīnismā. Jau deviņdesmito vidū Latvijas alpīnismā iestājās nopietns pagrimums. Mainoties situācijai valstī, cilvēki apjauta jaunas iespējas un savu enerģiju ieguldīja daudz kur citur, īpaši ekonomiskās situācijas izmantošanā un sava biznesa veidošanā, līdz ar to alpīnisms palika novārtā. Vecā alpīnisma sistēma sevi bija izsmēlusi, taču nekas jauns neveidojās, diemžēl lielākā daļa cilvēku bija pārāk inerti un nebija atvērti jaunām idejām. Protams, žēl, jo alpīnisms Latvijā jau bija apaudzis ar savām tradīcijām. Tā kā atdūrāmies pret negribēšanu mainīties un arī nesapratni, nācās secināt, ka labāk darboties citā, jaunā sfērā un tādējādi piesaistīt alpīnismam jaunus, citādi domājošus cilvēkus. Tā nonācām līdz piedzīvojumu sacensībām.

Jāatzīst, ka tieši piedzīvojumu sacensības, ko organizējām ar domu radīt interesi cilvēkos arī par kāpšanu klintīs un kalnos, ir palīdzējušas sasniegt šo mērķi – vairāk kā sešu gadu laikā, kopš organizēju piedzīvojumu sacīkstes, kalnos kāpšanai pievērsušies samērā daudz cilvēku. Tieši no piedzīvojumu sacīkšu auditorijas!

Tavs vārds visvairāk saistās ar projektu Vertikāle X, kas ilgu laiku bija praktiski vienīgais resurss aktīvajā un nedaudz ekstrēmajā atpūtā. Kas ar to notika?
Jāsaka, šis stāsts nav ar īpaši laimīgām beigām. Taču, no otras puses, viss, kas noticis, ir likumsakarīgi. Jēdziens Vertikāle X pirmoreiz parādījās deviņdesmito gadu sākumā, kad kādā no Latvijas privātajām televīzijām izveidoju raidījumu ar šādu nosaukumu. Biju šī projekta autors, režisors, operators un vadītājs vienā personā, un jāatzīst, ka tas viss balstījās uz tīra entuziasma. Stāstījām par ekstrēmo sportu, speciālas nozīmes militārajām vienībām, parādījām kādus astoņus raidījumus. To veidošanu pārtraucu dažādu iemeslu dēļ. Pēc kāda laika satiku jaunus cilvēkus (Jāni Ozoliņu un Normundu Lisovski), kas aicināja mācīt viņiem alpīnisma lietas, un pēcāk radās ideja internetā izveidot resursu par klinšu kāpšanu un alpīnismu. Nosaukums ilgi nebija jāmeklē (lai gan sākotnēji tika izmantots domēns climbing.lv kas vēlāk tika nodots Latvijas alpīnistu savienībai)– neizmantots stāvēja skanīgais Vertikāle X, tā nu izmantojām to pašu un izveidojām mājaslapu www.vx.lv. Pēc piecu gadu aktīvas darbības, piedzīvojumu sacensību organizēšanas, mūsu ceļi pašķīrās, jo katram bija citādāks viedoklis par to, kā lietām jānotiek. Tā nu tagad atsevišķi pastāv divas spēcīgas apvienības – Raid un AdventureRace (kam paralēli joprojām pieejams arī www.vx.lv domēns). Pagājušā gadā, kopā ar Edgaru Liepiņu (no Concorde) nodibinājām Pilsētas Piedzīvojumu Aģentūru, un jau otro gadu rīkojam piedzīvojumu sacensības tieši Rīgā, pašā pilsētā. Protams, tāpat kā pārējie sacensību organizatori, to jau bez nosauktajiem diviem ir vairāki, neesam aizmirsuši par maz skartas dabas nostūriem – mežiem, purviem, upju gravām un ūdens klaidiem...


Daudzdienu piedzīvojumu sacīkstēs "Terra Incognita" Horvātijā

Kā piedzīvojumu sacīkstes var savienot ar alpīnismu?
Pavisam vienkārši. Katrās piedzīvojumu sacensībās ieviesām kāpšanas elementus – taisījām virvju trases, iekļāvām kāpšanu klintīs. Paralēli veidoju arī alpīnisma apmācības, piedāvājot dažādus pasākumus. Daudzi cilvēki, kas 2000. gadā ienāca piedzīvojumu sportā, tagad pievērsušies alpīnismam un klinšu kāpšanai.

Taču līdz ar to, ka piedzīvojumu sacensības šo manis uzstādīto misiju ir veikušas, manā dzīvē zināms posms jau ir noiets. Tagad pamazām plānoju piedzīvojumu sacensības nolikt sāņus, lai arī darīts ir daudz – startēts ne tikai Latvijā, bet arī citās Eiropas valstīs, organizēts. Gribas atkal aizvien vairāk pievērsties kāpšanai kalnos. Ir izaudzināta jauna paaudze, ar kuru spējam runāt vienā valodā un saprotamies visā, kas attiecas uz kalniem un kāpšanu. Pirms desmit gadiem ar to bija problēmas – visā Latvijā bija tikai pāris cilvēku, ar kuriem būtu gatavs doties kalnos jebkurā maršrutā. Arī starp jaunajiem pagaidām nav mana līmeņa kāpēju, taču gan jau pāris gadu laikā situācija uzlabosies. Latvijā praktiski ir tikai viens kāpējs – Jānis Ķigurs, ar ko esam kopā kāpuši, veicot nopietnus maršrutus. Taču ne vienmēr izdodas plānus saskaņot – abi cenšamies atrast laiku bērniem – Jānim ir četri bērni, man trīs, abi esam aizņemti darbos...

Kādi ir Tavi lielākie sasniegumi alpīnismā?
Negribētu lielīties, taču tādus tehniski sarežģītus kalnu maršrutus, kas ieti iepriekšējo desmit gadu laikā, no Latvijas kāpējiem neviens nekāpj. Diemžēl... Deviņdesmito gadu beigās intensīvi braukāju pa starptautiskiem semināriem Francijā un Lielbritānijā, organizatori mani ievēroja un piedāvāja iziet brīvprātīgā gida – alpīnisma instruktora kursus. Tā nu uzsāku mācības Šamonī (Francija), kas ir viena no Eiropas slavenākajām alpīnisma gidu kalvēm, divu gadu laikā pabeidzu tās un ieguvu brīvprātīgā instruktora sertifikātu alpīnisma jomā. Šo mācību laikā notika intensīvas praktiskās nodarbības, kas pavēra iespējas kāpt kopā ar fantastiskiem cilvēkiem no visas pasaules. Ko vērti bija tikai maršruti vien – pavisam droši varu apgalvot, ka neviens Latvijas alpīnists nav izgājis tehniski tik sarežģītus maršrutus kā mēs instruktoru apmācības kursos. Tie nebūt nav augsti kalni – tās pašas Alpu virsotnes, taču maršruti tika izraudzīti vissarežģītākie. Piemēram, Aiguille Sans Nom Ziemeļu siena, Directissima Gabarrou and Silvy (ED3 - VII,A2, Scottish 6, 950 m, jāiet kombinācijā ar Sans Nom Rigge uz Aiguille Verte 4122 m augsto virsotni). Tur bija viens maršruts (tā augstums pa vertikāli ir vairāk kā kilometrs), pa kuru pēc pirmgājiena divdesmit gadus atpakaļ (1978. gads) praktiski neviens nebija kāpis - tas skaitās pārāk sarežģīts un bīstams. Mūsu kāpiens kopskaitā bija tikai trešais šī ceļa atkārtojums. Alpos ir vairāki tādi maršruti, ko reizi pāris gados retais uzdrošinās izmēģināt, tā nu mēs tādā atzīmējāmies kursa noslēgumā (kāpām divās neatkarīgās divnieka sasaitēs).


Uz "lielās sienas" Verdonas kanjonā Francijas dienvidos

Tu minēji, ka grūti atrast cilvēku, ar ko kāpt kopā kalnos. Kādam tad jābūt ideālam partnerim?
Nav nemaz tik viegli šo ideālo partneri raksturot. Tas ir milzīgs īpašību komplekss. Gan fiziskā, gan tehniskā sagatavotība, kā arī pieredze, kas ļauj lietot tādu smalku instrumentu kā intuīcija – tas kalnos ir ļoti svarīgi. Pēc tam seko psiholoģiskā saderība. Pietiek cilvēkam vienreiz sasmērēties, lai nekad vairs ar viņu negribētu kāpt kalnos. Skumji, taču ir cilvēki, ar kuriem kopā kāpt vairs negribētu. Iespējams, arī ar mani kāds vairs negrib kopā neko pasākt. Tāda dzīve.

Vai esi mēģinājis alpīnismā iesaistīt arī pašus tuvākos – ģimeni?
Esmu gan mēģinājis, taču tas jau ir pavisam cits stāsts. Bērnus esmu ņēmis līdz uz dažādiem treniņiem, vedis ceļojumos uz kalniem un nopietnām klintīm ārpus Latvijas (iepriekšējais šāds brauciens – Lieldienās uz Spāniju). Lielākā meita Madara, kas tagad ir 15 gadus veca, nāca uz manām lekcijām un nodarbībām alpīnismā, brauca līdzi kāpt kalnos. Taču es nevēlos uzspiest šīs lietas. Ja bērniem interese par to parādīsies dabiski, protams, priecāšos. Es ļoti vēlos, lai bērni saprot un izjūt, kāpēc man tas viss ir interesanti un kāpēc savu dzīvi līdz šim esmu veltījis kalniem.

Ko Tu ieteiktu cilvēkam, kas nolēmis sākt nodarboties ar alpīnismu?
Jābūt vēlmei. Diezgan pamatotai. Bieži vien ir tā – saskaroties ar pirmajām grūtībām, vēlme pazūd, jo liekas, ka nepatīk. Par grūtu. Taču tas ir apburtais loks – pamēģini kaut ko, neizdodas un neiepatīkas. Bet, lai izdotos un patiktu, jābūt pieredzei. Un, lai alpīnismā nokļūtu līdz patīkamajam, ir pamatīgi jāpiestrādā. Vieglprātīga attieksme te noteikti nederēs.


Klinšu "treniņi" Sainte Victoire klinšu masīvā Francijas dienvidos

Nu un kad jau ir pamēģināts, tik un tā vēlreiz nopietni jāpārdomā. Vajadzētu sākt ar informācijas meklēšanu – tajā pašā internetā iespējams atrast visu, kas jāzina iesācējam. Nevajadzētu pilnībā paļauties uz atsevišķu firmu piedāvājumiem, iedomāties, ka tagad nopirksi pakalpojumu, un visu tev nokārtos. Neviens jau tavā vietā kalnos neuzkāps! Un neviens arī nevar reāli uzņemties atbildību par tavu dzīvību, ja nu tikai juridiski, bet, ja kas notiks, diez vai tevi vēl tas vispār interesēs... Tāpēc noteikti jāizvērtē savas spējas. Jādomā, jāgatavojas, gan fiziski, gan tehniski, gan psiholoģiski.

Noteikti būtu rekomendējams kontaktēties ar cilvēkiem, kas jau nodarbojas ar alpīnismu. Vienalga, iesi uz kādiem kursiem vai treniņiem, ir jāpamēģina, kas tas īsti ir. Un tad, ja iepatīkas, jāsāk maksimāli sevi izglītot, arī kāpšanas tehniku apgūt. Un tikai pēc tam, kad uzkrāta pamatīga pieredze, var sākt domāt par patstāvīgiem, pārdrošiem plāniem. Pretējā gadījumā sekas var būt skumjas.

Jāatceras, ka alpīnisms nav "masu proletariāta" nodarbe. Zināmā mērā tas ir ekskluzīvs un dārgs dzīvesveids. Jā, tieši dzīvesveids – tas nav sports! Alpīnisms jau pašos pamatos ir pretrunā sporta definīcijai, kas ietverta arī Latvijas Sporta likumā – sports ir aktivitāte, kas notiek drošā vidē. Nekad un nekur alpīnisms nerisinās drošā vidē. Tas ir mūžīgs risks un izaicinājums. Ar alpīnismu nodarbojas cilvēki, kas spēj atrasties uz robežas, balansēt uz tās. Jautājums – cik ilgi tas mums katram izdodas.

Bieži dzirdēts teiciens – kas reizi aizbraucis uz kalniem, ar tiem saslimst. Nav tā. Par aizraušanos var sākt runāt tad, kad cilvēks tur pabijis jau otro reizi. Pēc tam gan noteikti sekos arī trešā…



Kāpēc tieši alpīnisms?
Nav iespējams nosaukt vienu vai dažus iemeslus. Dažādā vecumā ir dažāda motivācija. Pusaudža gados man svarīgākais bija saprast sevi, pašapliecināties. Kalnos kāpšana šķita interesanta, un nedaudz pēcāk svarīgs kļuva arī rezultāts – uzkāpt, uzvarēt, saņemt atzinību. Sasniedzot nākamo līmeni, galvenais šķita jaunā apgūšana – grūtāki maršruti, augstākas virsotnes, kāpšana citos kontinentos. Pašreiz ļoti svarīgs ir pats process, tieši no tā gūstu gandarījumu. Un arī no tā, ka ir iespēja savas zināšanas nodot citiem. Ir cilvēki, kas piedalās čempionātos, uzkāpj virsotnēs ar skaļiem nosaukumiem, pēc tam piekarina ofisā bildi un stāsta – jā, es to esmu izdarījis. Man tas nav vajadzīgs. Bieži vien tehniskajā alpīnismā nav svarīga virsotne, svarīgi ir iziet maršrutus un palikt dzīvam. Jo tieši ceļš, nevis mērķis ir pats galvenais.

Man ļoti nepatīk teiciens – iekarot virsotnes, tas degradē alpīnisma būtību. Jā, mēs varam uzkāpt kalnā, izlūgties no kalna iespēju pabūt virsotnē. Tās bieži vien ir tikai dažas noguruma pārpilnas minūtes. Neviens cilvēks nespēj iekarot kalnu – tas ir stāvējis jau miljoniem gadu pirms cilvēka un stāvēs vēl tikpat. Tam ir vienalga, vai tu, vai kāds cits iekarotājs tur bijis…

Kādēļ aizrāvies arī ar piedzīvojumu sacensībām?
Piedzīvojumu sacīkstes attīsta spēju sevi piespiest darboties bez apstājas, izdzīt sevi līdz spēju robežām un vēl tālāk. Apzināt jaunas robežas. Tieši ar to man sasaistījās alpīnisms un piedzīvojumu sacensības.

Sākot organizēt piedzīvojumu sacensības, galvenā doma bija sarīkot sacīkstes, kurās ne katrs nokļūs līdz finišam. Pirmās sacensības VX Ziema 2001 tika rīkotas ziemā, salā, naktī. Kājām ejot, bija jāveic maršruts Ainaži – Vidlauči (pie Skultes), kas ir 65 km garš, turklāt bija jāiet pa pašu jūras krastu, kur jāpārvar gan meldru pļavas, gan stāvkrasti, gan ledus, sniegs un apledojuši piekrastes akmeņi. Pēc tam jau lēnām piedzīvojumu sacīkstes uzņēma apgriezienus. Tiesa gan, es nezinu, vai Latvijā iespējams organizēt tehniski vēl sarežģītākas sacensības par tām, kādas bija VX Latvija 2005 Liepājā un arī Rīga Challenge 2006. Tas tiešām bija augstākais lidojums – daudz tehnisko elementu, turklāt nopietnā līmenī – daudz sarežģītu šķēršļu, klinšu sienas, virvju trases, peldēšana, laivošana, orientēšanās, velobraukšana un pat jāšana un skrituļslidošana. Elites klasei šīs sacensības ilga vairāk nekā divas diennaktis bez pārtraukuma.

Aktīva nodarbe bez pārtraukuma vairākas diennaktis – kā tas ir iespējams? Lietojot īpašu pārtiku un enerģijas dzērienus?
Arī alpīnismā notiek tas pats. Piemēram, Skotijas kalnos, kuros kāpj jebkādos laika apstākļiem. Ārā sniega vētra, debesis griežas kopā ar zemi, vēja ātrums – ap 100 km/h. Bet vietējie kāpēji saka – dodamies kāpt, viss normāli. Arī uz Alpu lielajām sienām viss notiek nonstopā, tu kāp tikpat kā neapstājoties. Ja pavisam pārvar nogurums, pāris stundas atpūties uz plaukta un kāp tālāk. Pirms dažiem gadiem piedaloties piedzīvojumu sacensībās Horvātijā, distancē sabijām veselas 102 stundas! Šajās četrās diennaktīs kopumā gulējām tikai 5 – 6 stundas, vidēji pusotru diennaktī.

Cilvēks daudzas lietas var atklāt sevī, reizēm pat negaidot. Arī bez speciālas pārtikas un enerģijas dzērieniem spējīgs uz daudz ko. Protams, pie tik lielas slodzes, kāda ir alpīnismā un piedzīvojumu sportā, enerģijas atjaunošanai jāpieiet īpaši nopietni. Kad stingri nolemts, ka līdz finišam ir jāaiziet, ir vienalga, kādi laika apstākļi un diennakts laiks. Ja nogursti, uz stundu paguli ceļa malā, tad dodies tālāk.

Kā tik aktīvu dzīvesveidu var apvienot ar ikdienas rūpēm – ģimeni, darbu?
Pēdējo desmit gadu laikā nevaru atcerēties, vai ir bijis brīdis, kad esmu sēdējis mājās un domājis, ka man ir garlaicīgi. Nemitīgi esmu kustībā. Ar īsiem pārskrējieniem īpaši garās distancēs. Tuvākie cilvēki no tā cieš, bet tad parādās jautājums – vai būtu labāk, ja es vakaros ar alu rokās sēdētu pie TV un nīgri audzinātu bērnus? Vai tas būtu labāk? Katram jau savs...


Ar jūras kajaku Vidusjūrā, Sardīnijas (Itālija) salas piekrastē

Draugi un paziņas man ir no piedzīvojumu meklētāju un kalnos kāpēju vides. Šī ir ļoti atvērta sabiedrība – tā mainās, cilvēki parādās, pazūd, citi paliek ilgāku laiku. Ļoti daudzas lietas notiek, pateicoties piedzīvojumu sacensību kustībai – rodas sporta klubi, kas iekšienē veido jau jaunas komandas piedzīvojumu sacensībām. Turklāt tie ir ne tikai treniņi, bet arī ļoti aktīvs dzīvesveids. Ja nav treniņu, izdomā pasākumus paši sev – aiz garlaicības kaut vai ziemas naktī izbrauc ar velosipēdiem pavizināties vai arī vēlā rudenī brauc pa Mārupīti ar laivām. Pērngad Latvijā parādījās jaunas laivas – SOTi (no angļu val. – sit on top), tās nu bija jāizmēģina. Aprīlī devāmies uz Kolkas bāku, pavasara vēju lielajos viļņos – tepat pa jūras piekrasti. Jūnijā mēģinot, tika pārbraukts pāri Rīgas jūras līcim maršrutā Salacgrīva – Roņu sala – Roja.

Nekas tāds nebūtu iespējams, ja šī sabiedrība nebūtu tāda, kāda tā ir. Nepārtraukti notiek informācijas apmaiņa, turpat interneta forumos ik pa brīdim cits citam pasviež kādu labu ideju, attīsta to, visbeidzot arī realizē. Parauj līdzi arī citus. Tas ir aizraujošs dzīvesveids.

www.adventurerace.lv Arhīva sadaļā Sarunas, diskusijas publicētas vēl vairākas sarunas un intervijas ar interesantiem cilvēkiem.

Vēlies pievienot komentāru, atsauksmi? Vēlies ko pajautāt? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv