Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Starp jūru un okeānu: El Chorro - San Bartolo

Autore: Ilze Krišlauka [ AUTORE?]
Foto: Ilze Krišlauka, Edgars Deksnis
2007. gada maijs, Rīga

Pavasara Spānijas ceļojums aizsākās kādā decembra nogales pievakarē, kad iepriekšējā El Chorro brauciena bilžu vakara, LNSO Jaungada koncerta latīņu ritmu, un spāņu vīnu iespaidā mani noķēra doma maijā ieplānoto kāpelēšanu Sardīnijā nomainīt pret Andalūzijas klintiņām. Pēc nelielas vizītes internetā atrodu, ka pašos Eiropas dienvidos netālu no Tarifas meklējams San Bartolo kalns, kurš atbilst visām mūsu prasībām – saule, okeāns, klinšu dažādība un īsti Spānijas lauki. Tātad, uz Tarifu, uz San Bartolo!

Jau janvāra pirmajās dienās iepērkam biļetes līdz Malagai, un pretīgi garo ziemu un drēgno pavasari aizvadām priecīgās kāpšanas, saules un flamenko gaidās. Tā kā brauciens plānojas divu nedēļu garumā, pirmās dienas nolemjam izdzīvot jau zināmajā El Chorro un atgūt pienācīgu Spānijas un klinšu sajūtu. Dalībnieku sastāvs lielisks un piedzīvojumos iepazīts – Ieva (Ieviņa), Vineta (Dunduriņš, Vinčiks), Andris (Māris), Ilze (Ilzīte), Una (Tusiņš, Uno, Šefpavārs) un šoreiz arī Dina (Dinčiks) un Edgars (Edžiņš).

30. aprīlis, pirmdiena. Bienvenido, Ilke!
Beidzot viss sākas pa īstam! Agra celšanās, jau ierastais ceļš līdz Berlīnei, lielā pilsēta ar tradicionālo sviestmaižu ēšanu pie Brandenburgas vārtiem, garais pārlidojums līdz Malagai. Seko ātra un vienkārša īrēto auto savākšana (šoreiz tie ir divi "Ford Focus" no vietējā "Marbesol" kantora) un naksnīgs 50 km pārbrauciens pa šauriem lauku ceļiem, līdz vakars noslēdzas miniatūrajā El Chorro ciematā, jau zināmajā Finca La Campana. Uz jau rudenī iedzīvotās mājiņas durvīm rotājas liels uzraksts “Bienvenido Ilke Krislavka!”, un uz virtuves galda gaida pāris pudeles laba vīna. Silts vējš iešalc palmās, ar spožām zvaigznēm rotājas debess kupols, vilinoši zilos ūdeņus mirdzina baseins. Viss kā labākajos hoteļos, un tas nekas, ka par Ilki gluži mani nesauc. :) Pie Huana un Kristīnes jūtamies gluži kā atgriezušies mājās. Ceļā lieti noder plaukstdators ar TomTom GPS navigācijas programmu, kas laika gaitā iegūst vienkāršu segvārdu Tontons, dēvēts arī par Annušku, kura laiku pa laikam ar savu visgudro bļaustīšanos iejaucas mūsu sarunās.

1. maijs, otrdiena. "Sardīnijas piecnieciņi"
1.maija rīts, kas ir arī pirmais Andalūzijas klinšu rīts šajā gadā, sākas ar sauli, rāmu skrējienu, nesaudzīgu peldi pavēsā baseinā, un kāpšanu Valle De Abdalajis ciematā aptuveni 10 km no El Chorro. Mazliet pamaldāmies ciema megašaurajās un stāvajās ieliņās, līdz atrodam pareizo ceļu uz turpat līdzās esošajām kāpšanas vietām, un dienu pavadām rāpelējot skaistās, pelēkās un pagludās klintiņās, kuru kategorijas nav iezīmētas nevienā no abām mūsu rīcībā esošajām grāmatām. Līdz ar to ciparu mīļotāju ziņkāri apmierināt nespēšu. Andris maršrutus nodēvē par "Sardīnijas četrinieciņiem un piecinieciņiem" un tādi tie patiesi šķiet.



Lieliska vieta, lai iesildītos, lai kāptu ar prieku un baudu, pie reizes priecājoties par Andalūzijas ainavām. Līdzās mums kāpj, un pamatīgu troksni saceļ kāds vietējo bariņš. Pārliecinos, ka pusducis spāņu spēj radīt lielāku kņadu kā vesels tramvajs ar rīdziniekiem. Spēja visiem vienlaikus skaļi runāt, kaut ko no tā visa arī sadzirdēt, un šajā gadījumā vēl pakāpt, ir vienkārši apbrīnojama. :) Tomēr viņu vēlmi un iespēju tieši tādā veidā - draugu pulkā nepiespiesti kāpjot, pavadīt brīvdienu var tikai apskaust. Pēc kārtīgas kāpelēšanas seko alus glāze El Chorro stacijas bufetē (tradīcijas nedrīkst lauzt!), gardas vakariņas un omulīgas pļāpas. Atvaļinājums sāk nostāties uz īstā ceļa.



2. maijs, trešdiena. El Chorro mistērijas: Spīguļo saulīt, spīguļo!
Dienas plānus nojauc pamatīgs lietus. Ja sākumā cenšamies to ignorēt, un pat dodamies mazā skrējienā, tad pavisam drīz kļūst skaidrs, ka kāpšanai šī diena ir daudz par slapju. Rīta cēlienu aizvadām mītnes koptelpā katrs pēc savām vēlmēm - spēlējot pingpongu un galda futbolu, adot zeķes, šķirstot grāmatas un trenējot līdzsvaru uz nostieptās stropas, līdz kompānijas nemierīgākā daļa Dinas, Ilzes un Edgara veidolā neiztur, un dodas izbraucienā pa apkārtnes skaistajām vietām.



Ekskursiju sākām ar netālu no ciemata esošajām arābu apmetnes Bobastro atliekām, tad vizināmies uz Antekvēru (Antequera) - vienu no Andalūzijas gleznainākajām un tipiskākajām mazpilsētām. Par spīti lietus plīkšķināšanai, pamatīgi izstaigājam skaisto pilsētiņu, paēdam pusdienas un traucamies lūkot vienu no Eiropas dabas brīnumiem – El Torcal dabas parku. Ceļš vijas arvien augstāk kalnā, līdz nonākam mākonī, biezā un baltā kā piena ķīselis. Rāmi un mīksti ripinām augšup, gandrīz uz tausti ietaustāmies parka stāvlaukumā. Līdz ar aizdedzes izslēgšanu šoferītis Edgars no visas sirds nober "Madagaskaras" pingvīnu tekstiņu: "Šī ir absolūti stulba vieta!", kas vēlāk kļūst par pabieži lietotu teicienu arī uz klintīm. :)



Gandrīz apmaldāmies jau "parkingā", līdz orientierista gars ņem virsroku, atrodam gan info dēli, gan kādas vieglākas pastaigu takas sākumpunktu. Tā kā tā ir gluda un labi marķēta, par spīti miglai, lietum un dubļiem ienirstam izslavēto "pankūkkalnu" pasaulē. Saskatīt iespējams visnotaļ maz, bet nojausma par to, kā tur izskatās rodas. Saceram paši savas sāgas par redzēto, kam gan citam domāta iztēle. Izmetam loku pa 3 km garu pensionāru taku un pamatīgi saslapuši un dubļaini rullējam mājup. Braucot augšup no El Chorro uz "fincu", ceļā satiekam mūsu meitenes ar lauku ziedu pušķiem rokās. Pēkšņi uznāk pārsteidzoša Līgo svētku sajūta. Silts lietus, smaržojošas pļavas, mazliet mežonīgi, krāšņi ziedi. Vakara gaitā šī mistērija kļūst vēl stiprāka un kulmināciju sasniedz brīdī, kad kāds tramīgs caur mākoņiem izlauzies saules stars izrauj mūs no vakarēšanas virtuvē, un rosina to nomainīt pret aizrautīgu buramvārdu izdziedāšanu stāvot uz mājiņas lieveņa. Ticiet vai ne, bet latviskais "Spīguļo saulīt, spīguļo" iedarbojas arī uz Andalūzijas sauli. Dziesma pieskandina ieleju un ugunīgā zvaigzne uzspīd visā krāšņumā, caur lietus lāsēm uzburot krāšņu varavīksnes ainu, līdz kā milzu bumba aizkrīt viņpus milzīgajām klintīm. Ir kaut kā dīvaini… kaut kā tā līdz asarām. :) Saules piesaukšanā ielocītās balsis izvēršas vairāku stundu garā dziesmu vakarā, līdz tikai apjausma, ka rīt agri jāceļas un jākāpj, pieliek vakaram punktu un liek doties uz savām gultiņām.

3. maijs, ceturtdiena. Zem Andalūzijas zvaigznēm
Laikam tomēr nedziedājām pietiekoši stipri, jo rīts atkal ataust lietains. Rāmi paskrienam, papeldam, lēni brokastojam, rokdarbi, grāmatas, līdz tiek pieņemts lēmums doties inspicēt "Malāgas ezeru novadu" netālu no Ardales, kas turpat līdzās vien atrodas. Inventāru ņemam līdzi, un kā vēlāk izrādās, ne velti. Pēc laiskas blandīšanās un fotografēšanās pie skaistajām ūdenskrātuvēm, lietus ir pierimis tieši tik tālu, lai varētu izkāpt kādu maršrutiņu. Andris un Ieva, kuri atšķirībā no pārējiem ziemā ir cītīgi trenējušies, dodas izlūkot kādu vairāku virvju "trasīti" Amtrax sektorā, bet "kāpēju – atpūtnieku" flangs Ilzes, Vinetas, Dinas un Edgara personā cauri dzelzceļa tuneļiem, gar sliedēm dodas Cotos Medios virzienā.



Lai arī neesmu tur pirmo reizi, sirds mazliet bijīgi sastingst lūkojot Gvadalorsas upes kanjona varenību. Šīs vietas dēļ vien ir vērts doties uz El Chorro. Atkal kāpjam lēni, rāmi, un ar prieku, pār varītēm necenšoties izkāpt ko superciparos mērāmu. Pievienojas arī Andris un Ieva. Izkāptie maršruti vērtējami kategorijās no IV – V+. Jāpiebilst, ka cipariņi RockFax izdevumā un vietējā Andalūzijas grāmatā atšķiras. Bez tam vietējā grāmatā, pēc kuras galvenokārt vadījāmies visu brauciena laiku, neatradīsiet citur sastopamos 5a, 5b, 5c. To vietā ir IV+, V, V+, kam seko jau ierastā gradācija. Pēc subjektīvām sajūtām vadoties, maršruti te ir stingrāk vērtēti kā Itālijā. Kaut kā tā. :) Kopumā Cotos Medios sektorā ko kāpjamu var atrast ikviens. Arī 7a piekritēji.



Pēc labas pakāpšanas, Antekverā vēl nebijušie dodas turp, bet atlikušais trio pēc tradicionālās vizītes stacijas bufetē, sarūpē vīna pudeli, glāzes un lukturīšus un dodas uz kādu no apkārtnes augstākajiem punktiem skaitīt zvaigznes. Atrodam omulīgi mīkstu, pēc ziediem un garšaugiem smaržojošu pļaviņu ar skatu uz ciematu, uz netālajām klinšu grēdām, un gandrīz aptaustāmām Andalūzijas zvaigznēm virs galvas. Atkal noķeru ja ne krītošu zvaigzni, tad dziedošās dvēseles brīdi gan. Cik tomēr maz ir vajadzīgs, lai sajustos tā laimīgi - mīļi cilvēki, ziedoša pļava, kvēlojošas zvaigznes… un ir! Dzīvei ir jēga! ;)

4. maijs, piektdiena. Starp sauli un negaisu
Nemanot pienācis 4.maijs, Latvijas valsts svētki, kas šajā atvaļinājumā ir pēdējā diena savādajā El Chorro nekurienē. Noskaņa, ko dzimtenē esot reizēm visnotaļ grūti saķert, šoreiz liek sevi manīt diezgan nepārprotami. Uz klintīm ejot līdzi ņemam mazu LV karodziņu. Kāpsim Escalera Arabe sektorā, ko atšķirībā no pērnā brauciena atrodam jau ar pirmo piegājienu. Maršrutu kategorijas te ir līdz pat 7b, bet uz mums atkal jau attiecas tās no IV – V+.



Laiku pa laikam uzlīst, dzirdam arī pērkona ducināšanu, bet siltajā vējā un saulē klintis ātri nožūst, drīz varam kāpt atkal. Lai arī neesmu pārāk rūpīgi gatavojusies, salīdzinot ar rudeni kāpieni dodas rokā vieglāk, neraugoties uz pirmajā, ar apakšējo drošināšanu ietajā, maršrutā saķerto pamatīgo stresiņu, pēc kā solos vairs klintīs nelīst. Darbojamies visu dienu, Andris un Ieva cīnās ar kādu garo maršrutu, bet Dina, Edgars un es punktu atvaļinājuma El Chorro daļai pieliekam uzkāpjot El Pilarito smailē, kas iepriekšējā ceļojumā man palika kā nepiepildīts sapnis.



Skaists nobeigums skaistai dienai. Mājupceļā pēc neizbēgamās viesošanās stacijā, iekuļamies iespaidīgā lietus gāzē, esam jau krietni saslapuši, līdz pusceļā mūs savāc La Campana saimniece Kristīne, tā Dinas sapnis par uzkāpšanu no bufetes līdz mājām ar kājām šajā braucienā izpaliek - ir uz ko tiekties nākamreiz! :) Vakars pienāk ar Tusiņa un Dunduriņa sarūpētu godu galdu, netrūkst pat ar karodziņu izdekorēts saldais ēdiens. Svētki turpinās ar Latvijas himnu, dziesmām, un sajūtu, cik tā mazā un tobrīd tālā Latvija tomēr mīļa.

5. maijs, sestdiena. Cik kājas salien vienā vannā?
Sestdiena – pārbrauciena diena. Sadalāmies pa ekipāžām – Ieva, Andris un Una ar šoferīti Vinetu, un Ilze un Dina ar Edgaru pie stūres. Jāpieveic aptuveni 180 km, līdz pat vietai kur Vidusjūra un Atlantijas okeāns tiekas, līdz Tarifai. Par pirmo pieturas punktu izvēlamies Rondu, ko par apskates vērtu vietu rekomendē ikviens Spānijas ceļvedis un tur pabijis tūrists. Dziļa kanjona malā uzburtā pilsēta tiešām fascinē. Neraugoties uz lielajiem tūristu pūļiem (ha, kas tad mēs paši esam?), iespaids paliek vislabākais. Nemierīgais trijnieks atkal demonstrē savu dīdekļu raksturu un no Rondas aizdodas nepaēduši pusdienas, naivi cerot ieturēties kaut kur tālāk pa ceļam.



Nekā nebija – siesta! :) Par nervus kutinošu piedzīvojumu izvēršas iekulšanās pilsētiņā ar nosaukumu Gaucin, kurā iebraucam ar vēlmi apskatīt kalna galā esošu cietoksni un iekost. Kamēr grozāmies pa kādu skatu laukumu un konstatējam, ka līdz drupām vēl pamatīgs gabals kātojams, ko tveicē un tukšā dūšā darīt negribas, kāds auto ir nostājies mūsējam priekšā tieši tā, lai projām mēs netiktu. Arī maltītes meklējumi nevainagojas panākumiem. Vienīgais Gaucinas pluss ir iepazīšanās ar Andalūzijas apbedījumu kultūru, jo ieklimstam kādā kapsētā, kur ļaužu mirstīgās atliekas tiek glabātas tādos kā vairākstāvu marmora plauktos. Pa to laiku no gūsta ir atbrīvots auto, mēģinām trāpīt ārā no pilsētas un iekuļamies vēl vienā ķezā – kāda stāvā uzbraucienā noslāpst forda mazais motoriņš. It kā jau nekas, bet skaidrs, ka no tāda stāvuma uzsākt braukšanu ir visai sarežģīts manevrs. Jo vairāk tāpēc, ka cieši astē mums iesēdies skaļš BMW ar bravūrīgiem ciema "varoņiem", un pat neliela ripošana atpakaļ var beigties ar pamatīgām nepatikšanām. Pēc pailgas un skaļas bļaustīšanās un taurēšanās BMW tomēr atkāpjas, varam padot atpakaļ, un ar trīcošām rokām un kājām, līdzjutēju un bembistu aurošanas pavadīti burtiski izšaujamies laukā no šīs "absolūti stulbās vietas :)". BMW savienojumā ar "keponiem" ir traks numurs arī Spānijā. Varu derēt, ka tiem džekiem kājās bija treniņbikses ar svītriņu.

Arvien grūtāk apvaldīt izsalkuma kašķa velniņu. Līdz klopei tomēr nenonākam, kāda benzīntanka restorāns strādā atbilstoši vidusmēra eiropieša vēlmēm, un jau pavisam drīz smaidi sejās kļūst platāki un apmierinātāki, līdz pat tam, ka esam gatavi mesties pa ceļam esošas pilsētiņas Jimena de la Frontera apskatē. Ceļojums pa kluso, šauro ieliņu un balto mājiņu pilsētu vainagojas ar uzkāpšanu senā romiešu cietoksnī pilsētiņas augstākajā vietā. Drupas kā jau drupas. Daudz lielāku prieku rada vienkāršās sadzīves ainiņas. Ar bārkšainu sedziņu apsegts motorollers, vai pēkšņi no sānielas izdipinošs melnīgsnējs puisis uz dābolaina zirdziņa.



Tālākais ceļš līdz Tarifai ar Tontona palīdzību tiek veikts rāmi un bez pārsteigumiem. Bez problēmām atrodam rindu mājā noīrēto dzīvokli, kurā jau rosās mazliet ātrāk atbraukušie ceļojuma biedri. Mītnes vieta uz goda – trīsstāvu apartamenti ar trim guļamistabām, virtuvi, dzīvojamo istabu, divām vannas istabām un mazu pagalmiņu vakarēšanai un grilēšanas priekiem. Baseinā ūdens gan vēl nav ieliets, ziema šiem esot. Lai ejot uz lielo baseinu - okeānu, kas silti šalc turpat pāris šķērsielas tālāk. Divreiz nav jāsaka – žiperīgs izskrējiens uz tuvējo veikalu ledusskapja piepildīšanai, un tad prom, uz okeānu, kuru ne es vienīgā ieraugu pirmo reizi mūžā. Valda smaidi un satraukta rosība. Andris pamanās arī nopeldēties. Turpat liedagā mazliet padziedam, uzlecam "Tūdaliņ, tāgadiņ"... un līdz ar to atvaļinājums eksplodē teju vai ar spāniskas fiestas jaudu. Līdzšinējā rāmi mistēriskā El Chorro noskaņa tiek nomainīta pret sajūtām un notikumiem pilnu jandāliņu nedēļas garumā. Vairs nav laika ne dziedāt, ne adīt, ne lasīt, brīžiem pat matus izžāvēt vai kārtīgi izgulēties. :) Šķiet, sācies vēl viens, citādāks atvaļinājums. Lai arī ar kāpšanu, lai arī Spānijā, tomēr pavisam, pavisam savādāks kā pirmajā nedēļā. Jau pirmais vakars ieilgst līdz vēlai naktij ar trakulīgām dejām par godu 69. vidusskolas jeb Dinčika&Vinčika skolas salidojumam, bet nejaušs Andra komentārs, ka spāņu vannas esot tik mazas, ka tajās atliek vieta vien kāju mazgāšanai, izvēršas spontānā eksperimentā, cik tad kājas tajā baļļā salien. 7 kāju pāri noteikti, tas nu ir droši pārbaudīts. :)



Secinājumi rodas paši no sevis - Tarifā ātrāk par pusnakti aiziet gulēt ir visai neiespējami. Jākāpj, jāskrien, jāpeldas, jāmazgā kājas, jāiepērkas, jābauda jūras veltes un zemenes, jārunā ar draugiem, jāvēro saulrieti un jāskaita zvaigznes.

6. maijs, svētdiena. Nekas nav drūmu seju vērts!
Mostamies pavēlu. Kamēr pārējie slaistās pa māju, ar Dinu un Edgaru izmetam loku pa nepazīstamo pilsētu ar no bērnības ceļojumu grāmatām labi zināmo nosaukumu - Tarifa. Laukā valda šogad nebaudīts karstums, ir diezgan jocīgi sapucēties vasarīgi vieglā paskatā. Talsu lieluma pilsētiņas vecais centrs ielipis tieši starp Vidusjūru un Atlantijas okeānu. Tiesa, ar vienu kāju jūrā, ar otru okeānā nostāties te ir neiespējami – no pašas spices ūdeņu dziļumā ved mols ar militārā nolūkā slēgtu salu tā galā. Andalūziski šaurajās ieliņās vairāk kā iekšzemē manāma arābu ietekme, gan austrumnieciskajos veikaliņos, gan dažos minaretos. Tradicionālo visur esošo standarta apaļvaidžu tūristu vietā dominē enerģiski un sportiski tendēti smaidoši ļaudis – kaitotāji un sērfotāji, gadās pa kādam hipijam, un kopumā pilsētiņa rada bezrūpīga viegluma iespaidu, kur viss liecina, ka nekas nav uztraukumu un drūmu seju vērts. Un kur nu vēl saule un palmas!

Pēcpusdienā dodamies izlūkot San Bartolo kalnu, kur paredzēta tuvākās nedēļas kāpšana. Pirmais uzdevums – atrast daudzās kartēs pat neiezīmēto Betis ciematiņu, kas reiz bijusi militārā zona, bet tagad ir piegājienu sākumpunkts. Ar mazu kļūmīti tas izdodas. Tarifas – Kadizas ceļa aptuveni 12ajā kilometrā pa kreisi augšup aizvijas baltiem stabiņiem iemalots, pasakaini krāšņi ziedošu pļavu ieskauts līkloču ceļš. Savā nodabā klejo skaisti zirdziņi, šur tur dienas vada lēnīgi krēmkrāsas govslopu bariņi, ko itin nemaz nesatrauc ciematā ieklīdušo kāpēju auto. Apkārt skraida draudzīgi šuneļi. Nelielais San Bartolo klinšu masīvs dalās divās zonās – Tajo Del Buho un Zona De Arriba, kas kopā piedāvā ap 200 dažādas sarežģītības un garuma maršrutus. Abas zonas ir ar īsiem, viegliem piegājieniem, abās iespējams atrast visdažādākos maršrutus un kāpšanas vietas variēt attiecība no saules novietojuma un vēja virziena dotajā brīdī. Kā saldais ēdiens ir skats uz netālo okeānu. Pēc El Chorro klinšu majestātiskā skarbuma šī vieta šķiet kā no pastorālas glezniņas. Skaisti, kompakti un daudzveidīgi. Tiesa, San Bartolo var sagādāt vilšanos supergaru, sarežģītu un skaļu vārdu maršrutu tīkotājiem, tiem īstā vieta ir El Chorro.



Ieva un Andris paliek kāpt Zona De Arriba, mēs dodamies pagozēties netālajā pludmalē. Vilinājums ļauties saulei un zilajam okeānam ir nepārvarams. Balti smilšainais liedags sagaida ar pavisam vasarīgām sajūtām, ūdens ir tik silts, kā mums pašā jūlija viducī. Arī ļaužu pūļi šajā vietējoprāt nesezonā vēl nav kļuvuši uzmācīgi lieli. Vēlāk pievakarē, lai atpirktos no noslaistītas dienas rezultātā trakojošās sirdsapziņas, saņemamies krosiņam. Mazliet pārrēķināmies, ir pamatīgs karstums, kājas smiltīs buksē, savukārt cietākā seguma takas ir pilnas ar ļaudīm. Sanāk tāds samocīts treniņš, toties izcilpojām pa tiltiņu starp jūru un okeānu. Varētu pat teikt, tepat līdz Āfrikai un atpakaļ. :) Vakarā atkal saulriets pie okeāna. Ar klusu bijību sagaidām mirkli, kad saule burtiski acu priekšā iekrīt milzīgajā ūdens klajumā. Pasakains dienas noslēgums.



7. maijs, pirmdiena. Lai dzīvo jūras veltes!
Jauno nedēļu uzsākam Zona de Arriba klintīs. Dodamies turp pilnā sastāvā, un pēc mazpadsmit minūšu viegla piegājiena kāpjam nelielajā un skaistajā La Habitacion (Istaba) sektorā. To veido divas viena otrai pretī izvietojušās sieniņas Pared de Sol ar vieglu IV – V+ maršrutu virkni un Pared de Dandy ar 6a – 8a+.



Saule karsē ar svelošu jaudu, tobrīd vēl ar prieku ķeram sen nebaudīto siltumu. Kā saldais ēdiens izkāptajiem maršrutiem ir no augšas redzamais skats uz rāmi zilo okeānu. Kāpjam gandrīz visu dienu, arī man izdodas izmocīt savu pirmo 6a šajā atvaļinājumā, ar skaisto nosaukumu “Reina de la noche” (Nakts karaliene). Ar augšējo drošināšanu un noraušanos gan, bet ambīcijas uz ko varenāku šajās brīvdienās tā arī īsti neesmu spējusi sevī atrast, ir labi tāpat.



Jautrs ir brīdis, kad sparīgi ņemoties pa klintīm kaut kur lejā dzirdu Unas priekšlasījumus par kvarku teorijām un aizrautīgas sarunas par meteoru ietekmi uz dinozauru izmiršanu. :) Pakāpjam arī El Cancho sieniņā, kas raksturojas ar to, ka aizķeres te ir gana daudz, toties tās ir otrādi apgrieztas, un neierasti tveramas no apakšpuses. Priecē fakts, ka esam gandrīz vienīgie kāpēji, un maršruti nav jādala ar svešajiem, varam omulīgi ņemties savā nodabā.



Mājupceļā no klintīm izķemmējam divus no pilsētas pārtikas supermārketiem, atšķirībā no El Chorro te tie tiešām ir! Auto bagāžnieks tiek līdz malām piekrauts ar visām gaumēm piemērotiem pārtikas kalniem, visa tā starpā labākais guvums ir pamatīgas jūras velšu grēdas. Vēl tikai kolektīva pelde, un tad jau vakariņu laiks. Aizdomīgi zaļpelēkie langusti, bālie kalmāru gredzeni, un melnos gliemežvākos paslēptās mīdijas Unas un Vinetas virsvadībā pārtop pasakaini gardā maltītē. Saēdamies līdz ūkai. Desertā seko saulriets pie okeāna, pēc tam arī īsts saldais, burvīgs sarkanvīns un zemenes. Gastronomiskās baudas sit augstu vilni, līdz vakars atkal ir aizgājis dziļā pusnaktī.



8. maijs, otrdiena. Gibraltāra labirintos
Rīts sākas ar pamatīgu sagurumu, jūtos kā zem ceļaruļļa pakļuvusi. Nolemju ņemt brīvdienu, jo vairāk, ka kāpiens paredzēts paīss. Pēcpusdienā ieplānots Gibraltārs. Andris, Ieva, Vineta un Edgars aizšauj uz to pašu La Habitacion, bet mēs ar Dinu un Unu pēc rāmas paslaistīšanās dodamies pilsētās tūrē ar dāvanu iepirkšanu mājās palikušajiem. Pusdienām atkal savīkšājam zivtiņu, šoreiz pangasiju burkānos un krējumā. Ņamm! Pabarojam kāpējus, un draudzīgā pulkā laižam uz netālo Gibraltāru. Tur nedrīkst neieķeksēties, pat par spīti pabijušo brīdinājumiem, ka šajā pasaules nostūrī īsti nav ko redzēt. Bez problēmām šķērsojam robežu, pārbraucam pāri slavenajam lidostas skrejceļam un ienirstam dīvainajā Britu zemes pleķītī, kas ieķēries pašā Andalūzijas astē. Vizīti sākam ar Punta Europa apskati, tā ir vieta, kur Āfrika visvairāk pietuvojas Eiropai.



Kā sena leģenda vēsta, abus reiz savienotos kontinentus te sadalījis Hērakls. Kamēr grozāmies un bildējamies, nevar nemanīt kādu vietējo ļaužu vaļasprieku – proti, milzīgā ātrumā, skaļai mūzikai dārdot atjoņot līdz stāvlaukumam, riepām kaucot apgriezties un tikpat ātri aizjoņot. :) Tālākais ceļš iezīmējas ar mēģinājumu uzrullēt pēc iespējas augstāk "Upper Rock", jeb kalnā, kas slejas pār Gibraltāru. Pēc neilgas līkumošanas atduramies pret vārtiem un informāciju, ka nekāda ekskursija mums vairs nespīd, esam pārāk vēlu. Bet tā kā apgriezties ir gandrīz neiespējami, un vārti ir vaļā, ļaujamies kārdinājumam pabraukt mazliet tālāk, līdz "P" laukumiņš pie "Hērakla pīlāriem" ir kā radīts mašīnas novietošanai. Otrs auto atrod vietiņu vārtu viņā pusē, topoša cietuma būvlaukumā. Ja jau tik tālu esam, jāiet mazliet pastaigāt, kas zina, varbūt arī mērkaķus ieraugām.



Es gan mazliet protestēju, jo īsti nepatīk tā iebraukšana zem plakāta, kas vēlāk izrādīsies sava veida lielā loze. Pērtiķi tiešām nav ilgi jāmeklē, un vēl viens Gibraltāra ķeksītis ir pielikts. Nesteidzīgi pavērojam saulrietu, un tad tik sākas vakara jautrākā daļa. Lielie vārti ir aizvērti, viens auto ir tiem vienā pusē, "kalna" teritorijā, otrs ārpus tās. Lai tiktu līdz ārpusē esošajai mašīnai jākāpj pāri žogam, vai jācilpo kājām lejup teju vai apkārt visam kalnam. Savukārt otrs auto var tikai cerēt, ka pāri kalnam augšup vedošais ceļš ved arī lejā, un varbūt pat ir bez vārtiem, un iespējams tas ir labākais veids kā līdz transportam nogādāt pirmā auto pasažierus. Visi septiņi salecam vienā mašīnītē, un mēģinām tikt lejā. Uff… viss veiksmīgi, pa šaurajām ieliņām ieripinām kādā dzīvojamo namu kvartālā, un tad jau esam vecpilsētas izcili šaurajās un slīpajās ielās. Smiekli par radušos situāciju nenāk vienīgi Edgaram, kuram dārgā krava sveika un vesela jānogādā līdz sakarīgam finiša punktam. Pa vidu visam savus norādījumus izmisīgi bārsta Tontons, kuram dots rīkojums aiznavigēt mūs līdz Gibraltāra centram. Tur ar Dinu izlecam no auto, un kājām čāpojam līdz robežai, kamēr pārējie dodas otra fordiņa meklējumos. Paspējam izcilpot cauri pabiem un angliskiem uzrakstiem piebērtai centrālajai ielai, jau radušos Spānijas sajūtu nomainot pret ko pārsteidzoši citādu. Seko vētraina atkalredzēšanās ar draugiem, un tad jau mēģinām tikt atpakaļ Andalūzijā. Robežsargs pārsteigts šķirsta mūsu pases, un ieraugot manas Baltkrievijas un Ukrainas vīzas drošības pēc pārjautā, vai mēs esot ES valsts. Lietuvu viņš zinot, bet Latviju gan nē. Sen nepiedzīvota situācija. Vakars atkal izvēršas garš un iestiepjas pēc pusnakts. Nav laika gulēt, nav!

9. maijs, trešdiena. Uz akmens mēles
Šodien iemēģinām Tajo del Buho zonu. Visai savdabīga vieta - pāri San Bartolo kalnam Betis ciemata virzienā noslīgusi milzīga akmens mēle, kuras vienā malā, kas pakāpeniski kļūst arvien biezāka, rindojas gandrīz 30 dažādu garumu un grūtību maršruti. Savukārt uz mēles virsmas omulīgi vazājas rāmas gotiņas, tā kā uzkāpjot līdz klinšu maršruta augšai var sanākt sastapties ar kādu ragainu un pārsteigtu skatienu. Kopumā izkāpjam vairāk kā 10 ne pārāk garus maršrutus, gan ar augšējo, gan apakšējo drošināšanu, no IV līdz 6a (Andrim). Dažus no tiem pat vairākkārt, izbaudot dažādas kustības un variantus. Ko vērti ir arī maršrutu nosaukumi: Brīvību Andalūzijai!, piemēram. Vai Marihuāna



Pastāvīgā šīs sienas dekorācija ir skats uz okeānu, un vēsā koku paēna, kas gādīgi glābj no nu jau mazliet apnikušā karstuma. Kā mazi dadzīši mums pielīp draudzīgs dažāda kalibra suņu bariņš, tie uzticami sargā gan mūs, gan inventāru, kāda kucēna ņemšanās kļūst pat mazliet traucējoša. Aizķeres te ir asākas kā līdz šim, pirksti ir kā ar smilšpapīru noberzti, un vēlu naktī to galos sajūtu tās dīvaini pulsējošās sāpes, kas liecina tikai par to, ka laikam ir pakāpts tā kārtīgi.



Beidzot ir jūtams arī izslavētais Tarifas vējš, mēs gan to izbaudām visai nedaudz, bet pludmalē palikušās Una un Vineta stāsta, ka smiltis dzenātas ar tādu jaudu, ka sauļošanas kļuvusi neiespējama. Karstais pūtējs beidzot sagādā prieku kaitotājiem un sērfotājiem, kuriem visu nedēļu nācās sēdēt dīkā - visa piekraste ir kā nosēta ar krāsainām buriņām un pūķiem, izņemot pilsētas teritoriju, kur tas nav atļauts. Vakarā pēc tradicionālās peldes izmantojam miniatūrajā pagalmiņā atrasto grilu un tiekam pie pasakaini gardām ceptām doradām. Paldies Unai un Edgaram, zivtiņas bija lieliskas!

10. maijs, ceturtdiena. Policija, Eirovīzija un Flamenko
Ceļamies salīdzinoši agri, kamēr saule vēl nav sākusi karsēt pār mēru. Dunduriņš un Tusiņš aizšauj apraudzīt, kas jauns Marokā, bet mēs taisāmies uz klintīm. Plānos viegla pakāpšana Zona de Arriba, El Cancho un Los Cernicalos sektoros. Andris un Ieva aizbrauc pirmie, kad turp nokļūstam mēs, un izcīnāmies ar stāvu un krūmainu piegājienu, kāpšana iet vaļā pilnā sparā. Maršruti te ir gari, no vienas vietas nosēti sīkām, radžainām aizķerītēm. Atkal kaut kas jauns un savādāks. Apņēmīgi sāku kāpt, iet pat diezgan labi, līdz nez kāpēc lieku lietā savu sasodīto iztēli un ieraugu sevi noraujamies, nošļūcam pār asajām radzēm un iependelējamies blakus esošajā plaisā. Tajā brīdī sastingstu kā pielīmēta. Šoreiz saķeru to neforšo adrenalīnu, nevis to, kas ceļ spārnos, bet to, kas liek ceļgaliem ļodzīties un elpai kļūt saraustītai. Kaut kā baigi negribas vairs nedz kāpt, nedz par katru cenu pārvarēt sevi. Šļūcu lejā, un pēc ilgiem laikiem atkal solos izpārdot inventāru, par prieku līdzcilvēkiem, sak’ vakarā varēšot pa lēto iepirkt viskautko derīgu. :). Pārējiem iet labāk, bet ari Dina un Edgars pēc pāris maršrutu izkāpšanas nolemj pievērsties trekingam, vismaz tajā dienā. Pametam mūsu azartiskākos kāpējus uz kāda El Cancho maršruta, un ejam izpētes pastaigā pa Tajo del Buho mēli. Akmeņainā virsma aizstiepjas tālu augšup, un ir diezgan lēzena. Ganāmies kopā ar govīm, kaut kur pa labi augšup uz mēli kārpās radniecīgie klinšu kāpēji, skats uz ciematu un okeānu kļūst arvien burvīgāks.



Piesēžu papriecāties par apkārtējo jaukumu, kamēr Dina un Edgars aizcilpo izlūkot, vai iespējams sasniegt kalna kori. Bez papildus drošināšanas neesot viss. Ar šo skaisto pastaigu diena atkal sāk pieņemt sakarīgus apveidus, un savu rīta nekāpšanu vairs nemaz nepārdzīvoju. Mazliet sakarsuši atgriežamies Tarifā, drusku pat tā kā bail par karstuma dūrienu, bet pēc remdenas dušas un vēsa alus malka, atkal jau esam gatavi doties pievakares saulē. Plāns: mazliet pagulēt pludmalē, lai aizsauļotu klintīs iegūto raibo iedegumu. Gozējamies īstu "kurortņiku" paskatā, līdz uzrodas Andris ar paziņojumu, ka Punta Paloma pludmalē (oficiālā stāvvietā!) uzlauzts viņu auto, un nu jādodas uz policiju. No inventāra gan nekas neesot paņemts, bet pazudis Andra telefons, ko tobrīd viņš vēl domājas atstājis uz klintīm. Nepatīkams un negaidīts pavērsiens.

Par iepazīšanos ar Spānijas policiju neko daudz nepastāstīšu, no Ievas saprotu vien to, ka saskarsme bijusi visai sakarīga, un minēto notikumu kārtības sargi uztvēruši kā ikdienišķu parādību. Tiek sastādīts protokols īres kantora vajadzībām, sazvanīts mājas pārvaldnieks Andreass ar lūgumu izdomāt, kur noparkot uzlauzto auto. Uz ielas tāpat vien atstāt negribas. Tā kā Tarifā publiskās maksas stāvvietas ir problēma, risinājums tiek rasts piebraucot Fordiņa uzlauzto durvju pusi uz ietves, tuvu, tuvu pagalma mūriem. Varam vien iedomāties, ko par mums padomāja nejaušie garāmgājēji, kuriem vajadzēja mest līkumu apkārt absolūti stulbi noparkotam auto. :) Teorētiski vajadzētu doties uz servisu 80 km attālajā Marbelā, bet tā kā mums Spānijā atlikusi vairs tikai viena pilna diena, to darīt galīgi negribas. Edgars liek lietā savas lieliskās komunikācijas spējas un ar auto kantori vienojas, ka mašīnīti atdosim lidostā tādu pat salauztu. Skāde mums papildus neko neizmaksā, jo par laimi viss ir apdrošināts.

Negadījumam pavisam sapurgāt vakaru neļaujam. Vakariņām top kolektīvais kopdarbs - cepeškrāsnī cepti kartupeļi ar sieru un beidzot arī prieki gaļēdājiem – grillēta vistas un sivēna fileja. Atkal saēdamies līdz ausīm. Jāpiebilst, ka šīs pamatīgās maltītes no pēc kalniem tradicionāli noļukušā bikšu dibena nepasargāja. :) Vakariņu gaitā meitenes ieminas par flamenko koncertu kaut kur vecpilsētā, un kas gan par Andalūziju bez nacionālās mūzikas? Jāiet! Pasākumu gan mazliet nokavējam, jo gribas redzēt arī to, kā Eirovīzijas pusfināla nostartē mūsu Bonaparti. Līdz ar pēdējām "Questa Notte" taktīm izgaistam siltajās Tarifas ielās, lai pēc strauja pārgājiena līdz Vecpilsētai iegrimtu šaurā un piepīpētā krodziņā, kur baltus zobus zibinādams, un tumšas cirtas mētādams īsteni Andalūziskos ritmos mūs ierauj Antonio Carrasco. Gaidītās krāšņās dejotājas gan izpalika, bet arī Antonio ir tā vērts, lai pēc pirmās daļas iegādātu viņa CD ar visu autogrāfu.



Kā par brīnumu sajūtu ķeršanai netraucē nedz burzma, nedz cigarešu dūmi, kas mājas esot būtu pamatīgi kaitinoši. Jāuzmanās vien, lai kāds nodegulis neizsvilina caurumu kleitā. Pēc koncerta brītiņu uzkavējamies laukā pie krodziņa, kur mūsu pablondās galvas gūst daža tumsnēja puiša uzmanību. Edžiņam ir ko sargāt! ;) Mājupceļā palīkumojam pa vecpilsētas ieliņām, noskaņu nostiprinot vēl pamatīgāk. Kaut kur šauras ielas malā sēž ģitārists, citur slaistās laiski dienderi… Rodas tā pareizā sajūta, rodas! Tieši tas, ko vajadzēja, lai atvaļinājums būtu pilnībā piepildīts. Pulksteņa rādītājs atkal jau nemanot pārlēcis pāri pusnaktij. Tomēr gulētiešana bez ikvakara sarunām ir neiespējama. :) Kā lai pastiepj dienas garākas?

11. maijs, piektdiena. Adios, San Bartolo!
Rīts pienāk apmācies, velk pat tā kā uz lietu. Tomēr saņemamies pēdējām šo brīvdienu izbraucienam uz klintīm. Pēdējā brīdī iemetu somā pretapdegumu krēmu, kas pēcāk labi noder, jo vēl pat īsti neesam tikuši līdz Betis, kad saule atkal atmirdz visā krāšņumā. Cieši blakus saparkojam abus auto, nobloķējot garnadžu pieeju jau sabeigtajai slēdzenei, un paklīstam katrs pēc savām interesēm. Andris un Ieva dodas izkāpt nerealizētos maršrutus Zona De Arriba. Vineta, Ilze, Dina un Edgars dod priekšroku jau iemīļotajai mēles malai Tajo del Buho, bet Una pavada pēdējos, ar domu dienas gaitā izveikt kādu omulīgu pastaigu. Kāpjam ar patiesu prieku, pēdējai dienai atbilstoši. Kādā brīdī, kad Dina sparīgi "uzskrējusi pa piecinieciņu", līdzās viņai klints augšā parādās Unas smaidīgā seja ar trekinga nūjām rokās. Tā gluži vai simboliski – uz mērķi katram savs ceļš ejams, un neviens nav nedz labāks, nedz sliktāks, turpat vien mēs esam. Laimīgi un smaidoši.



Pieveiktās kategorijas mērāmas no IV – V+, bet ne jau ciparos tā sāls. Pareizo brīvdienu noskaņu veido viss sajūtu kopums – klintis un zvaigznes, pļavas un ūdeņi. Saules lēkti un rieti. Draugi – tik ļoti dažādi, bet tik vienoti savā pasaules uztverē, sarunās un dziesmās. Un visi tie mirkļi, kas gluži kā kaleidoskopa gabaliņi, paši par sevi šķiet nieks vien, bet pie pareizas sakritības zīmē patiesi pasakainu ainu. Mums šoreiz trāpījās skaistākā no visām bildēm. :)

Pievakarē vēl pagūstam pagulšņāt liedagā, ilgi un lēni izšūpoties okeāna viļņos, iepirkt gardumus mājiniekiem, un dienu mazliet skumji noslēgt ar burvīgām jūras velšu vakariņām, lielisku vīnu, un daudz, daudz labiem vārdiem. Ir skaidrs, ka šis Spānijas vakars noteikti nebūs pēdējais, cik vien tas no mums ir atkarīgs.

12. maijs, sestdiena. No Malagas līdz Berlīnei
Pēdējā Spānijas diena. Atlikušo mantu kravāšana, lēnas brokastis, atvadas no okeāna un pilsētas, līdz precīzi 11:00 atdodam atslēgas Andreasam, lai šķirtos no jau iemīlētas Tarifas uz nezināmu laiku. Pārbrauciens līdz Malagai rit raiti, un jau pusdienlaikā atdodam auto lidostas "Marbesol" birojā. Iestājas mazs apjukums no sērijas "rūķis meklē māju, māja meklē rūķi", kad milzīgajā lidostā sastapties mēģina Edgars un otra auto ekipāža. Pa to laiku mēs ar Dinu jau esam atsēdējušas kantainus dibenus un kļuvušas mazliet īgnas. Viss beidzas laimīgi, draugi ir satikušies, pārējie paliek lidostā, bet mēs ar Dinčiku un Edgaru par spīti 30 grādu svelmei braucam uz centru noinspicēt, kas jauns Malagā. Atkal jau priecājos par ideāli sakāroto turienes dzelzceļa sistēmu. Precīzi, ātri, tīri, skaidri saprotami, un kā visam kronis ir tuneļos un vagonos skanoša neuzbāzīga klasiskā mūzika. Centrā izskrienam teju vai visus "must see", un atlicinām laiku arī kārtīgai paeljai un sangrijai. Pilsētas centrālajā laukumā pilnā sparā rit deju svētki, ar atklātajām meistarklasēm. Diemžēl mesties tango soļos šļūcošajā pūlī tā arī nesaņemamies. :) Pēc dažu stundu virpuļa pa pilsētu atkal lecam vilcienā, lai pēc brīža sastaptos ar aizdomīgi priecīgiem savējiem, un tad jau ļautos nepatīkamajām iečekošanās un kontroles procedūrām. Seko neparasti viegli pārciešams pārlidojums līdz Berlīnei, un tad jau bagāžas savākšana, jaciņas, taksis un viesnīca. Pēc garās dienas ir tik jauki iekrist siltā dušā un mīkstā gultiņā.

13. maijs, svētdiena. Atkal mājās
Berlīne. Ļaujamies lēnām un iespaidīgām viesnīcas brokastīm, un tad jau transfērs uz lidostu. Kaut kā pamanāmies piereģistrēties ar pašiem pirmajiem numuriem, Šonefeldai kaut kas nebijis. Atkal piedzīvoju nelielu stresu ejot cauri kontrolei, jo laikam izskatos tieši tik aizdomīga, lai tiktu pakļauta pamatīgai pārmeklēšanai. Nu jā, Berlīnes lidosta bez nervu kutināšanas jau nebūtu Berlīnes lidosta. Gaidot savu lielo, oranžo braucamo, sastopam no Korsikas lidojošās, kā vienmēr smaidošās Dainu un Māru, tā jautro smieklu apvītais kāpēju pulciņš kļūst vēl jautrāks un trokšņaināks. Neapšaubāmi esam skaļākais un mundrākais bariņš, un nu jau mēs esam tie, kas ar radīto kņadu izceļas uz kluso ziemeļnieku fona. Pielīp tā dienvidnieciskā atbrīvotība, pielīp. Lidojums aizrit īsi un priecīgi, vien mazliet skumji, ka ir pienācis gals kaut kam patiesi jaukam un bezrūpīgam. Bet kā gudri cilvēki saka, katras beigas ir kaut kā sākums. Un bez ikdienas nevar novērtēt svētkus.



Derīgi linki:
Avio: www.easyjet.com
Vietas: www.el-chorro.com un www.gotarifa.com
Auto: www.booking-centre-online.com vai pa tiešo www.marbesol.com
Kartes: www.viamichelin.com un www.maps.google.com
Viesnīca Berlīnē: www.airporthotel-berlin-schoenefeld.de

Pamatizdevumi vienam cilvēkam:
ERGO apdrošināšana (ieskaitot bagāžu) = Ls 20
Rīga-Berlīne-Malaga-Berlīne-Rīga = Ls 94
Auto īre + apdrošināšana 12 dienām + benzīns = Ls 58
5 naktis El Chorro = EUR 66
7 naktis Tarifā = EUR 120
1 nakts + brokastis Berlīnē = EUR 35
pašiem pamatīgi un garšīgi gatavojot noēsti un labos vīnos notērēti vidēji EUR 8 dienā + dažas maltītes un alus kausi krodziņos, vidēji EUR 15 par reizi (otrais + alus/vīns).
Papildus:
Daži EUR parkingam un maksas ceļiem, kurus var arī apbraukt…
Andalūzijas kāpšanas maršrutu grāmata = EUR 22,5

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv