Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Dēku stāsti
Saracēņu zemē, Tirēņu jūrās
jeb Sardīnijas brauciena hronikas

Autors: Raivo Šulcs [ AUTORS?]
2007. gada maijs, Rīga

Reiz suņa laikā - kādā samērā draņķīgā un drēgni lietainā janvāra dienā biju izgājis uzsmēķēt ("Raivo, tev jāatmet pīpēt un jāsāk trenēties" – tā bija Kristapa mīļākā uzruna Sardīnijā), kad zvanīja Kristaps un izteica priekšlikumu pievienoties ar laivām Kalnu Grupai un apgūt Tirēņu jūras maija sākumā. Priekšlikums vilinošs, piekritu. Plāns palika sekojošs: Ierodamies Sardīnijā, Cala Gonone 7. maijā un laivojam no 8. līdz 12 maijam.

Pārējais дело теxники un organizatorisko lietu risināšana. Braucēji piesakās, tad atsakās, kaut kas ir skaidrs, nav skaidrs u.t.t. Līdz pat pēdējam brīdim, kā parasti. Lielum lielais paldies pienākas arī Edgaram no buss.lv par uzticamo un komfortablo busu, kas bez problēmām izvizināja mūs pa Polijas ārēm un Sardu zemes reljefu.

Turpceļš

Starts no Rīgas 4. maija dienā - pēcpusdienā. Turpceļā neliela maldīšanās Varšavā un kādā Čehijas mazpilsētā, citādi aizbraucam ātrāk kā plānots.



Beidzot iebraucam vasarā. "Pit-Stops" uz bāņa Itālijā. Livorno esam 6. datumā no rīta. Paņemam ne to Exitu no bāņa un lepni iestūrējam ostā caur Centro. Pirmā iepazīšanās ar Itālijas ieliņām, nezin, kas būs tālāk. No Livorno dosimies apmēram 300 km ar prāmi uz Sardīniju.

Livorno uzzinām, ka prāmja kases strādā tikai no sešiem vakarā un mums ir visa diena laika ekskursijai pa pilsētu.


Klasika


Vecā osta


Tūrisma objekts - cietoksnis


Vietējie "parkojās" šādi


Beidzot slīpi. Nakti pavadām guļot uz prāmja bērnu zonā 8. stāvā

Sardīnijā esam 7. datumā 6.30 no rīta. Sekojot zīmēm ("strelkām"), netīšām nobraucam uz mazāka ceļa.



Sekojot tām pašām zīmēm iebraucam ciematā Dorgali pirms Cala Gonone serpentīna. Ja brauktu pa pareizo ceļu, apbrauktu apkārt, bet mēs jau nenojautām. Ieliņa rādās diezgan šaura un pirmajā mirklī šķiet, ka atduras pret kalnu. Luīze braši stūrē cauri garo piekabi un reizēm komentē. Tālu netiekam. Priekšā izlec carabinieru dāma un pūš svilpē. Tas, ka mēs italiano ne kapiš, viņai netraucē turpināt. Var noprast, ka Cala Gonone, kas ir mūsu mērķis pa šo ceļu nebūs, jo tur var izbraukt maksimums ar Punto. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, lielākais Itālijā redzētais "privātais" buss bija Ducatto.

Lai griežam atpakaļ. Mēģinājums apgriezties neizdodas. Pāris reizes gandrīz tiek traumēts kāds Fiats. Ciematā iestājas pilnīgs perepolohs un anarhija. Sāk izskatīties pēc pirmā ieberziena. Ar šausmīgu svilpšanu un vārdu apmaiņu ar Punto vadītājiem, kuri par katru cenu lien priekšā un pīpina, carabiniere iet pa priekšu un cauri visam ciematam izvada mūs līdz stāvai šķērsielai, pa kuru teorētiski var nobraukt lejā.

Sapratusi, ka pienākums izpildīts, viņa mūs sulīgi nolamā. Varēja saprast tikai atsevišķas frāzes: "Cala Gonone, stupidanto, blocco traffico!"

* * *

Trīcošām kājām esam ārā no lamatām, bet priekšā kārtējais kalns, pa kuru knapi velkas smagais. Būtu sliktāks buss, mēs bez ieskrējiena neuzvilktu.



Izbraucam cauri kalnam pa tuneli un sākas serpentīns uz Cala Gonone, kas pārspēj visu iepriekš redzēto. Kājas atkal sāk trīcēt.



Neticami, bet kempingu atrodam uzreiz. Pēc visa šitā, pirmais darbs ir relaksēties sentēvu metodēm par bāzi ņemot vietējo italiano tinto roso produktu.



Kalnos kāpēji par mums jau parūpējušies un tāpēc varam uzreiz iekārtoties kempinga mājiņās (vecos treileros, ja pa pieticīgo) un fiksi diebt uz vietējo Super Merkato. Jau Livorno brīnījāmies, ka veikali un ēstuves nestrādā. Izrādās, ka darbalaiki ir no astoņiem līdz vieniem un no pieciem līdz astoņiem.



Aizejam arī līdz porto. Rodas iespaids, ka vietējie laika gaitā apbūvējuši katru mazāko ieleju un līdzeno vietu uz salas. Pa skaisto un nereālo, agrāk nekas tāds nebija redzēts. Pēc dienas stresiem nogurums liek sevi manīt. Kaifs no dušas un liekamies "uz paku". Nākamā diena jau laivās.

1. diena



Pirmajā dienā tāda kā iesildīšanās - ekskursija uz Ziemeļiem no Cala Gonone. Laiks kā karstākajās vasaras dienās. Brīnumi visapkārt, kur vien paskaties: absolūta vasara, neticami dzidrs zils un zaļš ūdens, silts laiks, īsāk sakot - paradīze zemes virsū.



2. diena



Dodamies dienvidu virzienā. Klintis un grotas mijas ar nelielām pludmalītēm. Lēnām izbraukājam un izložņājam visu no jūras puses pieejamo un iespējamo. Paradīze turpinās. To vārdos neaprakstīt un bildēs neparādīt.





* * *

Mēs ar Luīzi piekopām taktiku braukt atpakaļ nedaudz agrāk par pārējiem, lai paspētu atdzīt busu un citādi menedžētos. Tā rīkojāmies arī šoreiz. Jau drīz pēc griešanās atpakaļ sāk parādīties vēja brāzmas. Sākumā izdevīgi - dzen laivu vajadzīgajā virzienā, tad vējš sāk grozīties. Vēl pēc kāda laika brāzmas kļūst pat draudīgas: arvien stiprākas un griežas virpulī. Acīmredzot tam ir sakars ar gaisa masām (kalni-jūra), kas sasilst un atdziest. Rauj no rokām ārā airi un cepuri no galvas. Griežam uz krastu un braucam gar malu. Kas tāds līdz šim nebija novērots. Lai nebūtu jābrauc jūrā, piestājam pie mola krastā un laivu pārnesam.



Gaidām pārējos. Mani vārda tiešā nozīmē nopūš no mola - nevar nostāvēt pretī vēja spēkam. Drīz parādās pirmā laiva. Spriežot pēc krāsām - Mārīte un Didzis. Kapā nežēlīgi. Mājam ar rokām, lai neiet uz ostu, bet met malā. Šie neredz un pazūd skatienam aiz mola. Ekipāža piestāj molam no aizvēja puses. Nav bijis līdz tam, lai skatītos un tajā brīdī, kad šie stūrējuši ostā, esot uznācis virpulis ar varavīksni apkārt, kas aizpūtis šos garām. Izvelkam laivu, noliekam ostā. Stiprāka brāzma aizpūš pat SOT'us un paliek arvien trakāk!

Tirda nemiers - kas ar pārējiem? Zvanu Kristapam, nav savienojuma. Jau pēc brīža zvana Kristaps un ziņo, ka nav īsti lāga. Kur mūsu fiziski vājākais punkts meiteņu ekipāža - Līga ar Agnesi?! Nav saprotams...

Pēc brīža Kristaps zvana vēlreiz, ka vienu laivu nes jūrā un jau patālu. Pats zvana knapi balansējot kajakā un, kamēr runā, arī viņu pūš jūrā, līdz ar to palīdzēt nevar.

Ne mirkli nedomādams diebju pie ostas persona oficiale. Par laimi ir uz vietas. Mēģinu iestāstīt, ka nupat ir pilnīgi un turklāt vajag ātri. Viņš nesaprot... Ar zīmēm vedinu un rādu SOT'u un tad uz jūru un tad saku "problem", "help". OK saprot! Tajā brīdī nav ilgi jāgaida un persona porto oficiale nomenedžē motoreni. Motorlaivu vada divi patīkami italiano mačo tipa jaunie cilvēki. Viens nedaudz runā arī angliski. Steidzam gar krastu slīpi jūrā. Neredz. Pabraucam uz krasta pusi. Redzam vienu ekipāžu, kas cīnās gar krastu. Nevar būt īstā. Šie parāda virzienu - tur. Braucam. Nav.

Italiano spēj domāt sakarīgāk. "Where is your friend?" Apmēram, kur pēdējo reizi redzēts? Ak es idiots! Tas tak cirvim skaidrs, ka šāds jautājums ir loģisks. Par laimi Kristaps ir onlainā un zina teikt, ka Cala Fuili. Tas der. Braucam uz pilnu ručku. Motorene lēkā pamatīgi un brīžiem pat apdolbās pret vilni.

Pavīd sarkans objekts. Prieku nomaina slikta priekšnojauta, jo pēc brīža skatienam atklājas, ka laiva ir tukša. Piebraucam tuvāk un var uzelpot, jo redzams, ka Agnese kūļājās tepat netālu, bet Līga turās pie laivas. That was close. Alleluja!

Turpmākais aprakstāms kā priecīga ņirgāšanās par SOT'u. Viņi piesien SOT'u striķī un priecājās, kā laiva apgāžas. Tad laiž līkumiem (mēģina noturēt SOT'u nenometot "uz vāka") un priecīgi saka: "Look, your kayak surfs!" Un abi ņirdz.. Jā, par humora trūkumu minētie kadri sūdzēties nevarēja.

- No kurienes jūs esat?
- No Latvijas.
- Kur tas ir?
- Near Sweden.
-...
- Jums ostā ir Eiropas karte?
- Nē, nav.




Atpakaļceļā ielieku punktu GPS'ā. Aplis ar raustīto līniju būtu apmēram aksidenta vieta. Tātad kādi 2 km no krasta un stiprā vējā... Tas viss vēl vairāk pa īstam pielec tikai pēc tam. Esam krastā. Pa ceļam vēl mēģinām iestāstīt kādai ekipāžai, lai turas pavisam gar krastu, bet acīmredzama reakcija neseko.

Pateicībā uzdāvinu mūsu glābējam savu telefona maku, tā sacīt, no sirds un riktīgi pateicos persona oficiale.

Manā pieredzē līdz šim nav bijis gadījuma, kad cilvēki ilgstoši jūrā turas kopā. Tur var stāstīt un demonstrēt, vai sadedzināties pie Brīvības pieminekļa… Neredzu arī, kā to atrisināt. Morāle: te nu katrs pats par sevi un savu motivāciju attiecīgajā brīdī var aizdomāties.

Lai paliek kā kļūda - protams, ka braukt jūrā un mēģināt glābt pašam šādos apstākļos no veselā saprāta un pēc izredzēm ir "pilnīgi garām" doma. Bet solidarizēties un visiem uzmanīt visus, rūpēties par vājāko...

Lai nebūtu "ar to pašu mietu par to pašu vietu", paši vien palaidām meiteņu ekipāžu braukt atpakaļ ātrāk pirmajā dienā un tas pats arī otrajā. Sakarā ar klimatu, nākamreiz Vidusjūras apkaimē zināsim.

Anyway visdziļākais paklons meitenēm par gara spēku un to, ka arī nākamajās dienās sēdās laivā. Kurš katrs to nevarētu. Nav pārāk interesanti, kā un cik ekipāžām šī epopeja beigtos, ja mēs brauktu smailēs…

3. diena

Trešajā dienā vietējais takuzinis Kristaps iecerējis sniegt mums to labāko, jeb maģiskie vārdi - Costa_Smeralda! Braucam ar auto meklējot iespēju "iefiltrēties" biezo vidē. Jā... tur redzētais pārspēja visu līdz šim citur redzēto. Izsakoties bez emocijām, ne velti vietējais Baltezers. Nē, labāk neizteikšos. Kempinga zem 18 zvaigznēm tur nebija… Tiesa ceļi arī tādi, ka serpentīns uz Cala Gonone likās bērnu spēle. Varbūt tāpēc, ka regulāri iepērāmies kūrortpilsētelēs.



Pēc ilgākas braukāšanas kļūst skaidrs, ka Porto Cervo mums nespīd. Vitoldam ienāk prātā nopirkt detalizētu rajona karti un pēc tās turam ceļu uz Palau.

Palau atrodam kempingu netālu no pilsētas centra pie pašas jūras. Plānā joprojām ietilpst La Maddalena salu arhipelāgs. Trešajā laivu dienā notiek tikai daži eksperimenti ar pašizglābšanos un iekāpšanu SOT'ā, pārējiem nav spēka.

4. diena

Jauks un saulains ataust ceturtās dienas rīts. Turam kursu Costa Smeralda virzienā. Pāri Golfo Saraceno laivas slīd SOT'iem neticami ātri - pļekinoties ātrums ir 9 km/h. Straume pēc GPS mērījuma ~4 km/h.



Bāka uz līča stūra pie izejas jūrā. Pa ceļam šauruma otrā pusē amerikāņu karakuģis.





Un tad atkal mainīgais klimats izspēlē veco triku - sāk pūst. Šoreiz par laimi nav augstu kalnu, tāpēc brīze ir mūsu prātiem saprotama. Tiek pieņemts lēmums neturpināt ceļu uz Costa Smeralda (laika resurss), bet aplaivot tuvējās La Maddalena salas. Ņemam meitenes striķī un veicam pirmo pārbraucienu pāri kuģu ceļam.


Laivošanas maršruts Sardīnijas ZA galā, La Maddalena salu arhipelāgā (šī shēma skatāma arī atsevišķā lapā, liela!)

Vējš pieņemas spēkā un pa taisno no mazās saliņas nobriestam tūlītējam pārbraucienam uz Caprera salu. Attālums nedaudz vairāk kā 5 km. Nepatīkams pretvējš. Jau uz salas norimstas un turpinām gar krastu. Kļūst neciešami sutīgs, jūra jau pavisam mierīga. Man no karstuma "besis". Izkāpjam salas ziemeļu galā un ieraugot tur esošos jaukumus vārds pa vārdam un ar optimismu lūkojoties rītdienā paliekam tur uz nakti.

Jaukumi ir sekojoši - ne tikai dabas, bet arī cilvēka roku veidoti. Vesels pamesta cietokšņa komplekss!




Ekskluzīva vieta nometnei


Taka uz augšu


Tā ir ziedējusi agave


Arī taka


Kas no tā visa ir dabas, kas cilvēku rokas veidots?


Šaujamtornis



Šis bija fantastisks vakars. Dēļ tā vien bija vērts cīnīties ar vēju. Tālumā redzami pat Korsikas krasti...

* * *

Tauta iekārtojas kā nu kurais. Cits, pakārtoti ticībai, guļammaisā uz kāda klints plato, cits teltī. Naktī zēģelē un purina telti riktīgi.

5. diena

No rīta arī. Neko darīt - Kalnu Grupai nākamajā rītā lidmašīna, jābrauc. Tālu netiekam - līdz salas ragam, jeb robežai ar aizvēju, t.i., jūru. Kristaps un vēl viena laiva pazūd ap stūri. Neizskatās ticami. Mums arī viena ekipāža striķī. Pārējie paliekam mazā līcītī. Kāpjam kalnā skatīties, kas un kā. Pūš tā, ka par braukšanu nav ko domāt. Nepaiet ilgs laiks, kad no kalna otras puses parādās Kristaps. Arī metis malā. Nords ar Sigitu vai nu nav pamanījuši vai nu atrod par saviem spēkiem pieņemamu variantu, vai nu nav varianta griezt atpakaļ. Kapā pret vilni pāri. Mums atliek stāvēt kalna galā un vērot. Izskatās grūti. Tas arī nav labi, bet ko padarīsi... Kopš šī brīža minētā ekipāža pazūd no hronikām. Nedaudz mierina, ka viņi ir spēcīgi un abi vai nu ir vai tūlīt būs oficiāli jahtas kapteiņi (t.i., saprot par un ap ko lietas jūrā), bet vienalga razklads nepatīk.

No divām pusēm ienākas priekšlikums apnest ragu pa kalna "pāreju". Tas arī tiek izveikts. Ja gadītos apgāzties braucot apkārt, varētu triekt pret klintīm. Tagad esam pludmalē ar skatu uz jūru (pūtienu).

Gaidam, kad norimsies. Vajadzētu ap divpadsmitiem, bet neizskatās. Kad paliek nedaudz rāmāks velkam pāri. Viegli nav, bet vieglāk kā iepriekšējās dienas pārbrauciens, jo veicamā distance ir nedaudz vairāk par kilometru.

Iebraucam La Maddalena aizvējā un baudām mieru. Un tad atkal - pagriežoties ap stūri jāiebrauc vējā. Bet vējš ir kļuvis tikai stiprāks. Arī tāds, ka drīz gāzīs no kājām. Optimisms neglābjami zūd. Pūš stiprāk kā jebkad un veikt kārtējo pārbraucienu šoreiz pāri kuģu ceļam neizskatās ticami. Kontakti no LV ziņo, ka pie mums esot ap 7 m/s. Tā laikam vienīgā lieta par ko tajā brīdī smejamies.

Neizskatās, ka paliek rāmāks. Formējas manuprāt loģisks plāns tikt līdz prāmim un celties pāri ar visiem SOT'iem prāmī. Nav laika nakšņot. Cipars tāds, ka līdz prāmim arī jātiek. Skatoties "kluci, kas jākapā" optimisms vispār ir ņeumesķen. Lai tiktu līdz prāmim uz Punta Nera, jāapbrauc moli, starp kuriem ir arī zone militare un helikopteris. Kara kuģis stāv otrā pusē, pretējās salas ielokā.

* * *

Lai uzmundrinātu tautu, Kristaps demonstrē un aizbrauc. Sakāpjam laivās un braucam arī pārējie. Joprojām velkam otru ekipāžu. Kristaps zvana un dod instrukcijas, no kā jāuzmanās. Pēc brīža ziņo, ka mēģinot aizmukt no kāda kuģa esot pārmaucis pāri. Līdz ar to ceļš ir viens - griezt tādā vējā kajakā pret sānvilni nav prātīgi un atliek turpināt pret vilni. Mīnus vēl viena laiva. Labi, ka uz to laiku jau zinām, ka Norda un Sigitas ekipāža veiksmīgi finišējusi. Veicam izšķirošo manevru apkārt garajam molam, gar kuru iet kuģu celš.

Piestājam uz mazās saliņas pie prāmju ostas stūra. Štukojam kā drošāk piebraukt, ap stūri, lai nepatrāpītos zem prāmja vai cita kuģa. Atpūta nav ilga, jo piebrauc kuģītis Guarda Costica vai tml. un paņem mūs uz izbrīnu ar sirēnām. Pēc brīža klāt ir otrs: "Zona militare!" un pa virsu vēl uzlaiž sirēnu. Cik var saprast no rupora, "tinās prom un rezka - neatejot no kases!" Šoreiz grupa demonstrē apskaužami saskaņotu rīcību un pāris sekunžu laikā organizēti pazūd no saliņas. Zem militārā diktāta mūsu ceļš ir viens - Kristapa pēdās pāri šaurumam.

Armijas režīms joprojām mobilizē un pāri esam. Patiesībā vējš arī pa šo laiku ir norimies. Ir labs vilnītis, bet bez vēja tas ir tīrais kaifs un tas dēļ kā jūra ir jūra. Uz šādas priecīgas nots apbraucam ap amīšu kuģu salas galu un velkam pāri uz Palau kempingu. Happy end.

* * *

Nemanot pienācis 12. maijs. Kur palika dienas, nav skaidrs.

Mums, busā braucējiem, vēl ilgs ceļš mērojams, tāpēc kravājam pekeles un braucam no Palau paspēt uz prāmi no Olbijas. Tas arī izdodas pus stundu pirms prāmja atiešanas. Uz prāmja svinam ar italiano drinku un paliekam 8. stāvā - bērnistabā.



No rīta 6.30 esam Livorno.

* * *

Neskatoties uz maniem protestiem, ka visas pilsētas ir vienādas, pa ceļam piestājam Florencē.





Un tad mērojam ceļu mājup - pretī līdzenumiem…



Mājupceļš ir grūtāks, naktīs stājamies uz brīdi gulēt, bet arī šeit Happy End. Atbraucām 15. datumā pa dienu.

Pagājušas tikai pāris dienas, bet sāk jau gribēties atpakaļ pie Sardiem… :)

[ FOTO GALERIJA] (Vidusjūra, Sardīnijas piekraste ar SOTiem, foto: K. Liepiņš)

[FORUMA TĒMA]



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar laivošanu, gan dabīgās, gan mākslīgās ūdenstilpnēs, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv