Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Sarunas, diskusijas
Valts Vīgants: "Uz dzimumdziņu to visu nenorakstīsi…"

Ar Valtu Vīgantu sarunājās Kristaps Liepiņš
Foto: no p.p.a un Valta Vīganta personīgā arhīva
2007. gada maijs, Rīga/Jūrmala

Šķiet, ka viena no pirmajām reizēm, kad devāmies viena kalna virzienā bija ceļojums uz Āfriku, ar mērķi uzkāpt Āfrikas otrajā augstākajā virsotnē Mt. Kenya (5199 m). Bijām dažreiz tikušies kāpjot šur tur Latvijā pa ledu un klintīm, bet ne tā ļoti daudz… Pēc tam startējām vienā piedzīvojumu sacensību komandā, pirmajā "ārzemju" izbraucienā, Igaunijas "Matkasport" organizētajās "ceļošanas daudzcīņas" (travel multicompetition) sacīkstēs. Valts - aizvien ar azartu, ar humoru, ar pozitīvu attieksmi. Gan piedzīvojumu mačos, gan kalnos, gan treniņos, gan arī "bufešu traversos". Ja būtu divos vārdos jāraksturo Valts, es teiktu "savējais vecis". Savējie sapratīs…


Valts kopā ar komandas "cīņu biedriem", VX Zemgale 2003

Zinu, ka esi tā nopietni "pamēģinājis" gan kalnos kāpšanu, gan arī piedzīvojumu sacīkstes. Kas ir tas, kas šajās aktivitātēs Tevi piesaistījis, kur meklējams pamudinošais impulss darīt ko tādu? :)

Skaidrs, ka tādu vienkāršu un skaidru atbilžu uz šiem jautājumiem laikam jau nemēdz būt. Un "pa lielam", reizēm, jau arī sev tādu saprotamu atbildi uz jautājumu "kāpēc ?" ir grūti sniegt. Cilvēks jau tikai iedomājas, ka pieņem savus lēmumus darīt to vai šo racionālu apsvērumu vadīts, bet būtībā (pārsvarā gadījumu) šo lēmumu pieņemšanas iemesli meklējami cilvēka emociju pasaulē. Un tādā, citiem saprotamā formā (vārdos) nemaz nav tik viegli formulējami. Bieži vien patiesie iemesli, kamdēļ cilvēki pavada savu brīvo laiku tajā vai citā nodarbē, ir stingri atšķirīgi no par tādiem uzdotajiem. Bet par to laikam man nebūtu te ko spriedelēt – par to "smalki" var izrunāties noteiktu profesionālo aprindu pārstāvji.

Īsumā – nu, patīk man tā štellīte (fināls vienai no "cīņu biedra" A. Altberga stāstītai anekdotei). Visas šīs "padarīšanas" šķiet, ka apvieno vēlme izbaudīt, izjust tādas emocijas, kuras gribētos baudīt, taču parasti ikdienā "tīrā veidā" nav sastopamas. Alpīnisms, kalnos kāpšana laikam dod iespēju uz brīdi satvert ko tādu – "tas notiek (es to daru) tagad šajā mirklī un šajā vietā, un tas viss ir "pa īstam"" un nekāda tāda domu novirzīšana uz pagātnes, nākotnes vai vienlaicīgi citur notiekošiem notikumiem praktiski nenotiek (nav vēlama!), jo ir galēja nepieciešamība koncentrēt savu citkārt lēkājošo apziņu uz pašreiz veicamo. Vismaz savā gadījumā es šādu parādību esmu novērojis. Un tas nebūt nenozīmē to, ka ikdienā man ļoti patiktu uzņemties nesamērīgu risku, vai pietrūktu "asuma". Drīzāk jau otrādi. Un, protams, klāt tam visam var piemest vēl visos šos "deficītos labumus" – estētiskais baudījums, iespēja sakārtot savu vērtību listi pēc to nozīmīguma manā, kā indivīda, dzīvē, kārtējā iespēja sevi apjaust sīka un maznozīmīga puteklīša statusā, beidzot – skaidrās attiecības, bez duļķainiem piejaukumiem un muļķīgiem statusa, sabiedriskā stāvokļa (un vēl kaut kāda muļķību) radītiem uzslāņojumiem…


Daudz ceļots: Tibeta, Nepāla, Pakistāna, Butāna… Tibeta, tālumā redzams svētais Kailass

Piedzīvojumu sacīkstes, manuprāt, ir ļoti laba iespēja gatavoties grūtām un sarežģītām situācijām, kurās (dažu kolēģu leksikā lietots apzīmējums) var "ieberzties", dodoties, piemēram, uz tiem pašiem kalniem, kur tas kādreiz vairāk var nebūt pasākums ar iespējamo izstāšanos no turpmākas sacīkstes. Protams, ka var jau kā tāds lauku opis teikt -"nu ko ta' tur tā bezjēdzīgi līdz spēku izsīkumam vairākas diennaktis pa mežu blandīsies – būtu labāk šito spēku izlikuši ko derīgu (apstādot, uzarot, nopļaujot) paveicot". Manuprāt, īsti tā jau tas nav. Jēga, protams, katram var būt tāda kādu viņš šai nodarbei piešķir (tāpat kā dzīvei kopumā ). Man, savukārt, reizēm interesanta ir šķitusi sacensība ar līdzīgiem tipiem, un reizēm man šķiet varen’ interesanti iepazīties ar savām izjūtām šajā procesā (it sevišķi, kad lieta iet uz beigu pusi) un zināt, ko no paša var sagaidīt, nokļūstot, noteiktos apstākļos. Un laba kompānija (šis pat laikam ir svarīgāk)! Reizēm pēc dalības kādā šādā pasākumā šķiet – nekad vairs šādās muļķībās nepiedalīšos. Un salīdzinu ar kalnos kāpšanu, jo tur tak' redz esot kāda nozīme ciest tās grūtības – tās virsotnes "iekarošanas" dēļ. Bet kāpēc tad piedzīvojumu sacīkstēs šitā jāmokās un jāgrauj veselība…? Bet pēc kāda laika – "faili" ar negatīvajām emocijām dzēšas, un tad jau atkal liekas, ka kaut ko vajadzētu.

Tu saki, ka kalni ir "iespēja sakārtot savu vērtību listi pēc to nozīmīguma". Kas un kādā secībā ir Tavā vērtību listē?

Tā jau nu tas man gadās, ka laiku pa laikam dažādas nebūtiskas padarīšanas pēkšņi savā varā ir pārņēmušas visu uzmanību, laiku , u.t.t. Un kaut kā tajā brīdī tas viss šķiet tik svarīgs, tik svarīgs, kā tā dēļ briesmīgi jānopūlas un jāsatraucas – "jāķer kreņķis". Un , parasti, jau tie nav nekādi "dzīvības / nāves" jautājumi… Jau pēc dažām dienām kalnu izbraucienā viss liekais balasts tiek nomests, kaut kas "atlīp", un prātā turas tikai patiesi nozīmīgais.

Reizēm, ikdienā ir nācies noķert sevi tīksminoties par tādu maldīgu sajūtu, ka cilvēks (es) nosaka visu kam, kur un kā jānotiek (it sevišķi, ja darbā tu neko nedari ar savām "mazajām roķelēm", bet regulē citus pilsoņus, darbojoties kādā valdē, padomē vai tml. veidojumā). Viss tam cilvēkam ir pa spēkam. Cilvēks – tas tak' skan lepni! Un tad tas lepnais cilvēks aizbrauc uz kalniem, un tad, protams, nākas saprast (drīzāk sajust, jo saprast jau it kā to saprot), ka dabā viss nenotiek (!) tā tāpēc, ka viņš to tā vēlas, bet tas notiek tā kā notiek, un tam cilvēkam nekādas valdīšanas pār to nav.
Vējš pūš, sniegs snieg, lavīna brūk tad un tur, kur tā brūk. Jāmācās labi uzvesties un pielāgoties tam visam. Savu gribu kalnam (kā dažbrīd līdzcilvēkiem) neuztiepsi. Un visam tam, kas atrodas un notiek kalnos tev visapkārt ir bezkaislīgs "pofigs". Un, ja nu vēl gadās "ieberzties", tad nu pavisam to labi var izbaudīt. Un šādi atgadījumi parasti atmiņā uzglabājas krietni spilgtāk, kā "pareizie veiksmes stāsti"…


Ieberziens uz… Šamonī mācību klintīm: norāviens, atsitiens, "labi ka ķivere"…

"Un, ja nu vēl gadās "ieberzties", tad nu pavisam to labi var izbaudīt." Vai vari pastāstīt par "ieberzieniem", kas visspilgtāk palikuši atmiņā? Un vai pēc šiem ieberzieniem ir arī kādi "Krilova fabulu" cienīgi secinājumi?

Ir notikumi, kuri to norises brīdī varbūt pat likušies diezgan parasti, taču laikam tak' bijuši ar kaut ko gana nozīmīgi personīgajā "slimības" vēsturē. Kā viens no tādiem atmiņā ir palicis februāra kāpiens Alpos uz Aiguille Verte. Iespējams, ka zināmā mērā tas būtu ieskaitāms "ieberzienu" kategorijā. Var jau, protams, uz šo "smalko pasākumu" raudzīties dažādi, un vērotājam no malas tas varbūt tik īpašs arī neizskatās, bet man tas joprojām šķiet tāds ļoti "gaumīgs". 2001. gada ziemā ar "profesora kungu" (J. Ventiņu) devāmies izbraucienā uz leģendāro Chamonix. Un sagribējās mums kaut ko lielu un skaistu. Izvēle krita uz "klasisku klasiku" Couturier Couloir, Aiguille Verte (4122 m) "D", 1000 m. Sniega, ledus maršruts (45-60%) gandrīz taisnā līnijā vedošs no apakšējā ledāja līdz virsotnei. Lieki teikt, ka dabūjām mēs visu to "lielo un skaisto". Sākot ar piekļūšanu maršrutam, pašu kāpienu ar neaizmirstamu nakšņošanu (februāris, ziema, vēsi…) uz ledū izcirsta plauktiņa, beidzot ar garo nogājienu (uz pretējo pusi!), un tam sekojošu uzkāpiena pusē atstātās mantības uzlasīšanu, klumburējot (citi to dēvē par nobraucienu!) ar slēpēm pa Argentiere ledāja apkārtni. Piedzīvojums 3-4 dienu garumā. Ziemas skati, pirmais ziemas rīta vilciens no Mer de Glace, citu cilvēku apkārt nav (ja nu vienīgi glābšanas helikopters, kurš pirms tumsas iestāšanās pielidoja ieskatīties mūsu apgarotajās sejās – tā teikt, ja jums tā lieta – auksta nakts zem pašas virsotnes – patīk un interesē – laipni lūgti!). Nu nekādi tas neatgādināja Chamonix vasaras burzmu. Varbūt pat varētu uzdrošināties teikt – kaut kas romantisks tajā pat bija. Piemēram, nu nevaru es aizmirst "profesora" jūsmīgo rīta uzrunu (ap saullēktu) pēc stipri dzesējošas pārdomu nakts – "paskat’, draugs, vai nav skaisti visapkārt!" Uzreiz pēc pasākuma gan rādījās – varbūt nedaudz tā kā "pāršauts pāri strīpai". Tā teikt – kārtējā drosmes uzvara pār prāta pārpalikumiem! Nenoliedzami – bija arī vieta šādiem tādiem vēlākajā periodā izmantojamiem secinājumiem.

Vēl viena tāda – no "zemapziņas tumšajām dzīlēm" iznirusi epizode datējama ar 2000. gada oktobri. Atkal pienācis brīdis, kad miera nav. Vajag kaut kur uzrausties. Vienu mērķi esam nolūkojuši un dodamies. Norises vieta Alpi, Chamonix. Un saucās tā "Easy rock". Īstais šī maršruta nosaukums gan ir citādāks – Col du Plan , 600 m, D- (Aiguille du Midi rajonā). Visiem labi zināmajā Lindsey Griffin maršrutu grāmatiņā cita starpā ir pat lietoti vārdi – "excellent mixed climb". Un kā viena no norādēm, kur tad meistariem jākāpj, vēstī, ka viens gabaliņš būšot jāpakāpj pa easy rock… Šim posmam mēs, protams, īpašu uzmanību nepievērsām. Velti. Tikko to sniega saputināto easy rock ieraudzījām – uzreiz pārņēma nojauta, ka gūsim jaunus un spilgtus iespaidus. Vienā vārdā - daudzsološi. Lēnā garā tīram to rock-u no sniega un stīvējamies uz augšu. Drošināšanās tāda neparocīga. Cita starpā redzam, ka pa blakus kuluāru nonāk milzīga lavīna, ne cik ilgi pēc tam, kad mēs esam šķērsojuši to pašu vietu, un plašā joslā aizrok ceļu, pa kuram mēs esam pienākuši maršrutam… Gari būtu jāstāsta, kā to panācām, bet rezultāts bija tāds, ka mana kāja ķeras un tā kā sāku krist uz leju. Pēc īsa brīža samanu, ka arī augstākstāvošais otrs pasākuma dalībnieks kā tāda tenisa bumbiņa ir sācis savu lidojumu… Man savu lidošanas kāri izdodas apvaldīt metrus piecus zemāk, savukārt otram kolēģim lidojums ir izdevies krietni garāks… Un piezemējušies mēs esam pastāvā sniegā, katrs savā pusē tādai klinšainai "pierei". Par laimi [klinšu drošināšanas ekipējuma] ieliktņi nav izlidojuši. Ilgs bija klusuma mirklis (es kā lidošanas nodarbību iniciators tad nu gan biju tāds sabaidījies – nevaru izdomāt kādu pieklājīgu apzīmējumu!) līdz izdodas saprast, ka "profesors" ir pie "veselības". Pamēģinām vēl kādu brīdi stīvēties uz augšu, tad atmetam ar roku, un tiek izsludināta evakuācija. Lieki teikt, ka arī tā izvērtās par rituālu pasākumu ar inventāra upurēšanu un blandīšanos pa nakti telts meklējumos...


Alpi, kopā ar Jāni Ventiņu kārtējā kāpienā

Tamlīdzīgi "mednieku stāsti" ne mazums gan jau ir katra kalnos kāpēja "atmiņu kladē", taču ne vienmēr tie ir interesanti citiem. Vēl jo vairāk, ka mācīties no svešiem stāstiem arī nav diez ko viegli. Bet katra personīgajai pieredzei tie noteikti ir devuši daudz! Konstrukcija laikam tam cilvēkam tāda, ka obligāti vajag sajust - ar zināšanu nepietiek! Jo citādi tak' rūpīgi izsekojot daudz pieredzējušāku kolēģu pastāstiem varētu tapt brīnum' vieds.

Par tālākiem ceļojumiem. Āfrika, Dienvidamerika, Āzija... Tavuprāt, Pasaule ir liela vai maza? Un kas vairāk spēj Tevi uzrunāt, vai kaut kāds nezināmais, vai jau dzirdēti "brendi" (nu teiksim, Everests...)?

Kaut kādā brīdī arī sava mazā pasaule sāk likties liela. Sava daļa patiesības būs apgalvojumā, ka arī Rīgu es nepazīstu… Droši vien sākot kontaktēties ar cilvēkiem ārpus ikdienā sastopamo cilvēku loka vai izmainot savas ikdienas takas pēkšņi uzrastos Rīga, kura pastāv vienlaikus ar man iepriekš pazīstamo, taču par kuras eksistenci man bijis visnotaļ miglains priekšstats. Tā kā tas lielums tāda visnotaļ relatīva padarīšana ir.

Arī man ir gadījies pamanīt (dīvaini gan!), ka plašākas sabiedrības izpratnē alpīnisma jēga ir sasniegtās atpazīstamās virsotnes un n-metri virs jūras līmeņa. Neliegšos, lielie "brendi", protams, uzrunāt spēj arī mani – taču tiekšanās pēc tiem atkarīga no izveidojušiem priekšstatiem par tiem. Saprotu arī to, ka šie priekšstati pārsvarā maz līdzinās realitātei. Vienmēr viss ir kaut kā citādāk. Taču laikam nekādu īpašu sportisku vai citu ambīciju man nav un iztika ar kalnos kāpšanu arīdzan nav jāpelna. Tāpēc doties gribas uz vietām, kuras šķiet pašam interesantas un to apmeklējums varētu sagādāt kādu baudījumu. Visā piedalos savam priekam. Ja runā par Everestu – nu nejūtu es aicinājumu tur nokļūt. Un ne tāpēc, ka beidzamos gados tā sasniegšana komercekspedīciju sastāvā kļuvusi pieejamāka un līdz ar to arī uzkāpēja prestižam tiek piešķirtas mazāk zvaigznītes. Nē - Everests vienmēr būs Everests, un uzkāpšana tajā nekad nebūs viegla. Vienkārši, nav tādas intereses.


Vilis Dambiņš - viens no savulaik biežākajiem ceļojumu kompanjoniem

Varbūt viens otrs no skaļajiem nosaukumiem arī liktos vilinošs, bet ir otra sadaļa. Sagatavotība. Ir kritiski jānovērtē sava varēšana un, lidotāji teiktu, – nolidoto stundu skaits. Daudz ko nemāku, nezinu, nevaru. Savu "komforta zonu" šķie , ka nojaušu. Nav vēlēšanās "vēzēties" uz sev neadekvāti sarežģītiem pasākumiem, jo tas beigu beigās būs ne tikai neattaisnojami bīstami, bet arī nekāda prieka no tā nebūs.

Par tālākiem ceļojumiem – skaidrs, ka gribas visu un tūlīt. Tibetas mazapgūtie kalnu rajoni, Grenlande… - varētu šo iedomāto pasākumu uzskaitījumu turpināt. Bet ir jau lietas, kuras nekādi negribas pakārtot vēlmei paceļot. 1997. gadā bijām aizbraukuši uz Bolīviju. Kopš šī brauciena, man joprojām vilinoša šķiet Dienvidamerika ar savu daudzveidību. Protams, Bolīvija ir maza daļiņa no Dienvidamerikas, kur viss atrodas nepārtrauktā pārmaiņu procesā, un šodienas Bolīvija ir atšķirīga no tā gada Bolīvijas – galvenokārt politiskā klimata ziņā, taču joprojām izjūtu zināmu vēlmi tur pabūt atkal.

Bet atgriežoties pie Latvijas – alpīnisms un Latvija, "te taču nav kalnu, kur tad jūs kāpjat", "varējāt ar kaut ko jēdzīgu vismaz nodarboties"… Vai nav tā, ka ir grūti darbos, ģimenē un sabiedrībā saskaņot savas vēlmes ar ikdienas "kapitālo" realitāti? Doties uz treniņiem (pa "sabrukušu ēku" vai "mazu lāsteciņu"…), izbrīvēt laiku bīstamiem ceļojumiem…

Ar to jēgu un jēdzīgumu atkal tā sarežģīti būs. Necenšos piešķirt šīm nodarbībām kādu īpašu pārdabisku jēgu vai nozīmi. Tāpat kā cenšos nepiešķirt vērtējumu citu īpatņu nodarbībām (ja vien tās nenodara ko nelāgu apkārtējiem), kaut arī man tās nebūtu izprotamas, tāpat arī man ne pārāk patīk iesaistīties sarunās – nu, kam tas viss vajadzīgs… Patīk šīs nodarbes man, un intuitīvi jūtu, ka palīdz tās man būt labākam. Taču – tā "pa lielam" – kāda gan tam īpaša nozīme ko kāds cits par to visu spriedelē. Smaidu gan reizēm izraisa situācijas, ja kāds, lai kaut kur pats nokļūtu vai realizētu sev interesējošu projektu, sāk pārliecināt apkārtējos, ka tam visam piemītot kāds sabiedrisks labums un redz’ sabiedrībai tas esot vajadzīgs, un tamdēļ prasītos piešķirt kādu pabalstu. Pārsvarā gadījumu, vajadzīgs un svarīgi tas ir tikai konkrētam indivīdam vai indivīdu grupai. Protams, ka vienmēr mēdz būt patīkami izņēmumi, kad kāds tik tiešām ir gatavs ko patiesi labu darīt sabiedrības, piemēram, climberu kopienas labā.

"Zelta vidusceļa" ievērošana interešu saskaņošanas procesā šodienas "kapitālistiskajā realitātē" ir laikam būtiskākā lieta, kura, manuprāt, ir gana svarīga māka, lai nodrošinātu iespējas veltīt laiku sev, treniņiem, ceļojumiem. Būtiski ir nekļūt par darba, citu cilvēku, u.c. parādību, kuri visi kaut ko pieprasa no nabaga "izrauties" nolēmušā indivīda, "upuri". Tai pat laikā svarīgi arī neignorēt citu intereses un vajadzības. Kā likums – tiklīdz esi nolēmis uz brītiņu "nosvīst", visi dabiskie un pārdabiskie spēki pēkšņi aktivizējas, un mēģina paveikt visu iespējamo, lai nekāda klusa nozušana neizdotos. Taču, ja pietiek jaudas izrauties no šī "augsnes", tad skaties, ka pēc brīža viss ir līdzeni aizaudzis un nekādu trūkumu neviens neizjūt. Bet to jau laikam visi ir pamanījuši…

Bīstamāka lieta, protams, ir "pašcenzūra" - tas ir tad, kad tu pats sāc sevi ierobežot, iegalvojot sev, ka nevari būt tik egoistisks, un veltīt tik daudz laika sev un savām dažādajām nodarbēm. Kaut gan īstenībā– ne kāds tā domā, ne arī tā tas ir. Skaidrs, ka nav laba neviena galējība.


Piedzīvojumu sacīkstes, kā "treniņnodarbība" kaut kam nopietnākam, "lielākam"

Zināmā mērā došanās uz kādām treniņnodarbībām Latvijā vai puslīdz labas vispārējās fiziskās formas uzturēšana ir būtisks risku samazinošs faktors. Un kāds tur arī vairs prieks, ja "lielais" pasākums izvēršas mocībās. Dažiem (uz mani tas attiecas pilnīgi noteikti!) ir pat ļoti svarīgi apzināties, ka jaunāki nekļūstam un arī mūsu ķermeņi nekļūst spēcīgāki un vingrāki. Tā tas ir pārsvarā gadījumu, bet ir taču arī izņēmumi! Labākajā gadījumā tiek uzturēta iepriekšējā sportiskā forma. Un ka tik kādreiz neatgadās tā, ka izdomāto "triku" ķermenis izpildīt vairāk nespēj. Muļķīgi kaut kā! Taču var jau, protams, mēģināt darboties pēc principa "slabomu treņirovka ne pomožet - siļnomu ne nužna"... :)

Svētos rakstos teikts: "Nekrājiet sev mantas uz zemes, krājiet sev mantas debesīs." Kas ir tas, ko tavuprāt ir lietderīgi "iekrāt" līdz tam brīdim, no kura visi mēs tā nedaudz "raustāmies"?

Skaidrs, ka ik diena varētu izrādīties beidzamā šīs zemes gaitās, un arī tas, ka taustāmos labumus nevienam arīdzan līdzi paņemt neizdosies. Nozīme būs tikai dzīvošanas procesā radītajai un uzkrātajai enerģijai. Vērtē būs domātās domas, izjustais un pārdzīvotais, atmiņas, zināšanas… Nekas jau nelāgs nav arī tajā mantas vākšanas procesā uz zemes. Galvenais – pārmēru nepieķerties rezultātam. Tā vietā pievēršoties vākšanas procesam. Apmēram tā – "lai dzīvot interesanti" (čtob žitj interesno bilo) un censties lai tajā dzīvošanas procesā veiktās darbības nebūtu cēlonis nelāgai ietekmei nākotnē. Beigu beigās – katrs tagadnes notikums ir sekas kādai agrākai darbībai. Var jau kaut ko mēģināt šļupstēt par "karmisko uzdevumu" un tml., bet tas jau nav mūsu sarunas temats, nedz arī manas zināšanas ļauj par to gudri izrunāties. Taču apzināties savu "galīgumu" ir visnotaļ būtiski, un varbūt tas ir vēl viens iemesls kamdēļ nav par ļaunu laiku pa laikam nokļūt vidē (piemēram, kalnos), kurā to var apcerēt un apzināties.

Jānis Ventiņš apgalvoja, ka, lai arī kāds cilvēks nebūtu "mudaks", ja viņš ir alpīnists, viņš esot caur un caurēm romantiķis? Vai Tu sevī jūti romantismu? Vai rīkojies "cēlu ideālu" vadīts? :)

Iespējams, ka "Vecajam", kā nereti tas gadās, ir lielā mērā taisnība. Šķiet, ka romantiska pasaules uztvere lielākā vai mazākā mērā piemīt visiem (man zināmajiem!) ar kalnos kāpšanu saistītajiem cilvēkiem. Arī sevī laiku pa laikam jūtu šādas romantiskas pasaules uztveres uzplūdus. Bet tas jau, manuprāt, ir feini! Ar tiem "cēlajiem ideāliem" gan kaut kā savādāk. Jo nekādu tādu "cēlo ideālu" kodeksa tā īsti man nav. Tāpat kā nav tikai "labi" vai "slikti", un tikai balts vai melns. Iespējams, ka kaut kad agrākā jaunībā (joprojām tak' sevi uzskatu par "jaunu un perspektīvu" čali!) ir bijusi prātā kāda ideja par "cēliem" ideāliem, bet kopš brīža, kad pamanīju, ka ir vairāk kā divas krāsas…


Kopā ar "Veco" (viņš arī "Profesors"), kaut kur Alpos

Kā jau minēju, mums gan ar "Veco" ir kāds labs kāpšanas biedrs vārdā Artūrs, kurš mums laiku pa laikam pārmet "ideālu" nodošanu – tas gan parasti iegadās saistībā ar mīļoto dzērienu lietošanu… Tā kā šī ir atbilde Artūram – nu, nav, nav man ko nodot… :)

Nobeigumā, vēlreiz atgriežoties pie piedzīvojumu sacīkstēs, un īstenībā jau arī tajos pašos kalnu "izgājienos" piedzīvotā spēku izsīkuma, noguruma un "vairāk nekad" domas – ko tavuprāt nozīmē šī "kāda velna pēc gan es šeit esmu?" sajūta?

Saprātīgai analīzei tas laikam nepakļausies. Uz to "nolādēto dzimumdziņu, kura mūs trenc" arī to visu nenorakstīsi… Acīmredzot - tā ir kaut kāda mirkļa emociju un "pēcgaršu" kombinācija, kura mudina uz piedalīšanos aizvien jaunās un jaunās avantūrās.



www.adventurerace.lv Arhīva sadaļā Sarunas, diskusijas publicētas vēl vairākas sarunas un intervijas ar interesantiem cilvēkiem.

Vēlies pievienot komentāru, atsauksmi? Vēlies ko pajautāt? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv