Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Sarunas, diskusijas
Mārīte Meļņika: Fantastisks ceļojums pa dzīvi

Ar Mārīti Meļņiku sarunājās Kristaps Liepiņš
Foto: no p.p.a un Mārītes Meļņikas personīgā arhīva
2007. gada jūlijs, Rīga

Viņa nav Māra. Viņa ir Mārīte. Blonda. Ar smaidu uz lūpām un vēju matos. Bet vējš gan reizēm tāds paskarbs pūš tajās vietās, kurp Mārīte dodas. Lai arī kā, bet Mārīte ir viena no tām Latvijas sievietēm, kas droši var par sevis piedzīvoto stāstīt stundām, stundām… īsinot kārtējo vēja brāzmu un lielos viļņus jūrā, vai pārlaižot negaisa brāzmas kalnos.



Tu aizvien esi ar smaidu visos piedzīvojumos. No kurienes šī prieka enerģija Tevī?

Ja nu es teiktu, ka esmu piedzimusi ar smaidu uz lūpām?! :) Smaids laikam ir kā eņģelim spārni – tas paceļ debesīs, tas uzmundrina nogurušo , dod pārliecību nedrošajam, tas iededz gaismu un liek sajusties tam cilvēkam, kam uzsmaidi, kā kaut kam pavisam, pavisam īpašam. Galu galā tas palīdz tev pašam – kad esi pasmaidījis, daudzas lietas uzreiz šķiet vienkāršākas un reāli izpildāmas. Ne velti kā viena no alternatīvajām ārstēšanās praksēm ir smieklu terapija. Arī laimes sajūtu var trenēt, un smieklu terapija ir viens no paņēmieniem, kā to darīt. Esmu to praktizējusi – sākumā smejies diezgan mehāniski, tad gribas pavīpsnāt par it kā idiotisko situāciju, kādai esi sevi pakļāvis, tad jau pa īstam smejies par to "duraku" (=sevi), kurš smejas. Beigu beigās jautrība un smiekli ir atslēguši tavu apziņu un tu smejies tāpēc, ka smejies. Nu jau kaut kādā zemapziņas līmenī.

Bet atgriežoties pie prieka enerģijas avotiem dzīvē – tie ir ik uz soļa! Ja vien ar atvērtām acīm un jūtošu sirdi spējam uztvert to, kas mums tiek dots ik mirkli. Mana panaceja ir kalni – šis svētceļojums uz kādu virsotni man ir periodiski nepieciešams kā gaiss, ko elpoju. Tajā brīdī, kad sāku kāpt augšā, pārņem milzīgs prieka vilnis, kas reizēm pat ļoti palīdz ne tikai uzkāpt, bet arī nokāpt, atgriezties. Esmu no tie tipiņiem, kuriem ir vajadzīgs ne tikai pats kāpšanas process, bet arī skaista virsotne augšā. Ideāli, ja no tās paveras bezgalīga ainava. To prieka un laimes sajūtu, ko izbaudīju, piemēram, Monblāna virsotnē pēc vairāku dienu kāpšanas (no Itālijas puses), mocīšanās salā un vētrā ledū izcirstā alā, nosaldētiem kāju un roku pirkstiem... (raksts par šo kāpienu lasāms šeit, red.) To skaistāko saulrietu savā dzīvē es nemainītu ne pret kādiem citiem pasaules dārgumiem. Tajā brīdī bija neciešami grūti, jā. Bet izturējām. Un kā šeit teica Valts savā intervijā: ar laiku "negatīvie faili dzēšas" un paliek tikai tas, kas tev patiešām ir sagādājis gandarījumu, ko pirmajā brīdī aiz fiziskā noguruma un sāpēm pat neesi varējis izbaudīt. Tas, vai tajā brīdī smaidu, kad ar sasitu kāju kliboju lejā uz nometni vai arī pārsalusi sēžu laivā, ar kuru pirms tam esmu paspējusi izpeldēties ledusaukstā ūdenī, nav noteicošais – svarīgākais ir, ka process, kurā esmu iekšā, mani bezgala aizrauj un patīk. Viss pārējais ir pārejoši.



Patiesībā – viss ir pārejoši. :) Pamazām esmu sapratusi, ka dzīvē visam jābūt kustībā, attīstībā, tikai tad ir prieks dzīvot. Ir jājūt radošā dzirksts un enerģija it visam, ko pasāc. Fantastiska sajūta un ekstāze pārņem tajā brīdī, kad radi kaut ko jaunu, kad nezini – sanāks vai nē, bet tajā brīdī jau nojaut, ka vismaz kādam, ieskaitot sevi pašu, būsi sagādājis prieku ar savu darbu. Un tad ir tā, it kā visa pasaule un visi spēki mobilizējas, lai palīdzētu radīt. Pazūd telpas sajūta un pavisam noteikti – pazūd laika sajūta. Viss, kas nepiedalās radošajā procesā, uz to mirkli kļūst sekundārs. Laime ir sniegt prieku citiem. Skumīgi uzzinot reizēm, ka mans prieks kādam citam ir sāpējis. Bet katrai maizītei ir mīkstumiņš un garoziņa apkārt.

Kā ar tiem brīžiem, kad smiekli nu vairs nemaz nenāk? Zinu, tādi ir bijuši... Par ko Tu domā tādos brīžos?

... tad es gatavojos pārdot savu inventāru! :) Labsirdīgie draugi uzreiz piesakās un organizē rindu uz maniem smalkajiem ledus āķiem, kamēr kāds cits saka, ka neizmantos cilvēka vājuma brīžus. Tas viss ir, kamēr, kamēr... Kaut kā jau tas niknums uz sevi ir jāizlādē, un inventāra pārdošanas ideja ir labs veids, ka pasmieties pašai par sevi. Manā pieredzē tie grūtie brīži, kad smiekli galīgi vairs nenāk, pārsvarā ir iestājušies divos gadījumos – kad esmu pārvērtējusi savas spējas veikt konkrēto maršrutu vai arī kad Dabas māte ir izspēlējusi vienu no saviem daudzajiem humoriņiem, lai dzīve par "aveni" neliktos. Protams, mēdz gadīties visādas apstākļu un negadījumu sakritības.

Īstenībā, tieši tajā brīdī, kad ar sakostiem zobiem cīnos par kailo dzīvību, kaut ko domāt laikam nemaz nespēju. Tā ir kulminācija, kur nekam citam nav vietas. Tā muļķīgā domāšana un runāšana (neadekvātā?) iestājas uzreiz pēc izkļūšanas no kritiskās situācijas. Tikai tad izrādās, ka esmu nosalusi, kaut ko nežēlīgi sasitusi vai pilnīgi izbesījusies, kamēr līdz nometnei un drošībai vēl krietns gabals kapājams. Tad arī parādās raksturiņš, jeb pareizāk – tā tumšākās dzīles kļūst redzamas. Nāk ārā stress. Pārsteidzoši sev pašai. Labi, ja partneris tajā brīdī vienkārši pasaka, ka jābeidz činkstēt (jeb kādu normālu stiprāku vārdu, kas vienlīdz efektīvi iedarbojas) un ejam tālāk. Stulbi, ja šis vājuma brīdis tiek uztverta personiski. Reti kad jau ir tā, ka patiešām visas rezerves ir iztērētas. Man liekas, mēs ļoti bieži nenovērtējam savas individuālās spējas un izturību, nobīstamies, pažēlojam sevi vai vienkārši paslinkojam... un kāds etaps tiek samocīts vai paliek neiziets tajā vietā, lai vienkārši saņemtos un izdarītu līdz galam skaisti. Protams, tas ir tikai cilvēciski. Tāpēc labi ir iet komandā, jo vienmēr konkrētajā vietā atrodas kāds, kas uzņemas vadošo lomu un tā vai šitā, bet pavelk līdzi pārējos.

Tieši šī iemesla dēļ ļoti liela atbildība un briedums ir nepieciešams, lai dotos kalnos vai laistos piedzīvojumā solo gājienā. Tā ir citāda, bet arī fantastiska sajūta, jo apzinos, ka nu nav, nebūs neviens, kas palīdzēs, atbalstīs, pabikstīs, uzklausīs manus nomoda murgus par tēmu vai beztēmu. Beidzot esmu sev tikai es pati: pati izvēlos maršrutu un laiku, kad to paveikt, tikai pati eju savu ceļu, pati tieku galā ar visām lielajām un mazajām problēmiņām, un pat virsotnē – diemžēl arī tur man jābūt ar sevi. Pa lielākai daļai cilvēks ir sabiedrības produkts, un tikai reti kad un kurš spēj pilnīgā vienatnē izjust prieku no veicamā procesa. Mūsos ir ielikta vajadzība dalīties ar citiem. Tādēļ uzdrošinos teikt, ka stāvēt vienatnē uz virsotnes ir sasodīti grūti – nav taču, ko apskaut vai sabučot, izpaust savu prieku un laimi. Esi tikai tu pats. Viens. Un tieši to ir grūti izturēt.



Tāds pavisam visgrūtākais brīdis, kad biju pat ar mieru palikt tur augšā, lielajā un mūžīgajā baltumā, laikam gan ir pārņēmis tikai vienreiz dzīvē. Riskējot kļūt nepopulāra (jo cilvēki tādas lietas parasti nemēdz vēlāk atklāt) par savu vājumu, tomēr atzīšos, ka jā – bija tā... nu "līdz brošai" būtu maigs apzīmējums. Atgriezāmies no maršruta uz Bezengijas sienas Kaukāzā, neatceros, cik tieši – 14 vai 16 stundas bez apstājas bija pavadītas, smagi cīnoties pa sniegu dažbrīd līdz padusēm, dažbrīd ar ledainu vēju, kāpjot pa ledu un klintīm. Man vajadzēja atpūsties, ievilkt elpu, bet laiks neļāva – pāri Cannera pārejai kā jau parasti pēcpusdienās vēlās lielie negaisa mākoņi no Melnās jūras puses. Ar savu sasaites pārinieku Aivaru laidāmies lejā, kad redzamība kļuva tuva nullei. Bezengijas siena ir pietiekami nopietns arguments, lai negribētos nejaušības pēc kaut kur nolidot. Turklāt apakšā tā noslēdzas ar glītu bergšrundu. Pieredze man tajā laikā arī nekāda lielā nebija. Mākonis atnesa līdzi biezu nokrišņu devu smalka sniega veidā, kā arī negaisa draudus. Gaiss bija elektrizējies un kuru katru brīdi varēja izlādēties uz mūsu jaukajiem kāpšanas palīglīdzekļiem (tādiem kā cirtņi, ledus āķi, karabīnes...), no kuriem turklāt ne uz mirkli nebijām ar mieru šķirties. Izšķirošo lomu izmisīgajā cīņā lejup (izmantojot katru "caurumiņu", kas uz brīdi atklājās mākonī) nospēlēja virve – tā bija palikusi slapja, sasala un kļuva sākumā par grūti cauri stacijas stiprinājumiem izvelkamu elementu, bet beigās – par nekam nederīgu elementu. Secinājums apburoši vienkāršs – inventāram ir jābūt pareizi izvēlētam un vislabākajam pieejamajam, jo no tā ir atkarīga tava dzīvība! Tumsa sabiezēja neticami ātri, un Aivars paziņoja, ka nakts jāpavada tepat uz sienas. Tajā brīdī sastresoju ne pa jokam – svaigā atmiņā bija aukstā nakšņošana iepriekšējā gadā zem Monblāna virsotnes, bet atšķirībā no tās reizes, kad gājām ar nometnes ekipējumu somās, šoreiz bija plānots tikai vienas dienas maršruts, tātad – uz abiem viena mugursoma ar maršruta inventāru un nekas cits. Es biju gatava uz visu, lai tikai kāptu lejā, bet Aivars palika pie sava – pārāk bīstami, nogaidīt ir prātīgāk. "Piesprādzējāmies" pie klints un visu nakti kaut kā kustoties uz vietas, kā arī "saviesīgi tērzējot", centāmies izvilkt līdz rītam. Tad bija tas brīdis, kad likās, ka spēka vairs nav nekam, pat mīņāties, ka labāk palikt un aizmigt turpat, ka tad viss beigtos un būtu labi... Aivaram bija vairāk gara spēka, viņš mani ik pa brīdim izlamāja un uzmundrināja, un arī tas palīdzēja. :) Atcerējos tos mīļos cilvēkus, kas mani gaida mājās, un saņēmos. Līdz rītausmai domās paspēju vairākas reizes izdejot visu 2003. gada Dziesmu un Deju svētku programmu (raksts par šo kāpienu lasāms šeit, red.).

Citi grūtie brīži, salīdzinot ar šo nakti, ir bijuši daudz vieglāk pārvarami. Tu man atsūtīji brīnišķīgu domu graudu krājumu. Vienu no tiem esmu "ierakstījusi cietajā diskā" kā savu turpmāko moto: ATBRĪVO SAVU PRĀTU NO VĀRDA: NEVARU!



Par komandu - cik būtiskas ir to cilvēku cilvēciskās īpašības, kurus Tu izvēlies par saviem sasaites biedriem kalnos? Un cik šis "ar viņu es ietu kalnos" aktuāls ikdienā, šeit, pilsētā, darbā, sadzīvē?

Lielā mērā esmu pārliecināta, ka kalnos neforši cilvēki neiet. Vismaz man tādus nav nācies satikt, kur nu vēl virves galu dalīt. Tieši tā, kā Jānis Ventiņš deklarēja – mudaki, bet romantiķi. Lejā mēs varam piepūstiem vaigiem diskutēt par politiku vai ezotērisku, samērīties ar cirtņiem vai ieliktņiem, kamēr tur augšā viss ir skaidrs un pašsaprotams tik, cik protam, varam, spējam. Ja arī rodas kādi pārpratumi, tad arī tie tiek vairāk vai mazāk kaislīgi atrisināti lejā. :) Nu jā, atzīšos, ka tā šķībi mēdzu skatīties uz tiem, kas pavirši attiecas pret drošības pasākumiem un kas vēl trakāk – kolēģu drošināšanu. Rezolūcija, ka "te nav kur nokrist" vai "Kristaps nelika" dara uzmanīgu – varbūt ar tādu partneri tiešām labāk kopā nekāpt?! Trakākais, ka šāds drošinātājs neiedomājas, ka neuzmanības dēļ pakļauj riskam visu kopējo kāpšanas pasākumu, nerunājot par citiem sāpīgākiem aspektiem.



Laikam man vienmēr ir sasodīti veicies – esmu kāpusi sasaitē tikai ar vislabākajiem pāriniekiem, kādi vien iespējami. Līdz šim nav nācies apzināti meklēt un skatīties pēc sasaites biedra – situācija, vieta un laiks vienmēr ir piespēlējuši labāko iespējamo. Pirmo reizi, kad draudzene pierunāja braukt līdzi trekingot uz Tatriem, nokļuvu LUTK pasākumā un iepazinos ar instruktoru Aivaru Eriņu, kā arī izpelnījos no pārējās grupas daudznozīmīgi izprotamu titulu – kalnu kaza. Aivars bija pieredzējis kalnos gājējs, arī izdzīvošanas skolu ziemeļos bija apguvis (tas mums vēlāk reāli palīdzēja "izvilkt" kritiskās situācijās), vairākus gadus pēc tam kalnos devos viņa grupās. Tā bija liela uzdrošināšanās, ka ar tik minimālu pieredzi un prasmēm gāju līdzi nopietnos, fiziski un tehniski grūtos maršrutos. Faktiski Aivars mani iemācīja mīlēt kalnus, atļauties sapņot augstāk un vairāk, mobilizēties nospraustajam mērķim. Gan toreiz, gan vēlāk bija pierasts pirms došanās uz kalniem nākamajiem partneriem satikties kopīgos treniņos, maršrutu izstrādāšanā, inventāra iepirkšanā un saskaņošanā.



Tā kā mana kalnos iešanas pieredze lielā mērā sākās ar individuālu pieeju, nevis piedalīšanos kādas organizācijas maksas pasākumos, tad jau no paša sākuma mācījos sadzīvot ar domu, ka tikai un vienīgi es pati esmu atbildīga par to, ar ko kāpju, kur kāpju, ar kādu inventāru, ka neviens cits nevar garantēt manu drošību un labsajūtu. Siltas čības un dūnu cimdus pirms iziešanas uz virsotni neviens nepasniegs! (Lasīt – dzelkšņus gādāt un asināt, kā arī Polartec jaciņu, vajadzēs pašai!) Līdz ar to nelolojot absurdas fantāzijas, absolūti pozitīvas atsauksmes varu teikt par tām reizēm, kad kalnos esmu devusies grupās kopā ar Zigi (Sigismunds Grohovskis) – vienu no pašiem pieredzējušākajiem alpīnistiem Latvijā, fantastisku cilvēku un lielu kompromisu speciālistu. Pieķerot klāt ideju, ka forši ir izjust arī piedzīvojuma garšu, ne tikai sportisku sekošanu plikam mērķim, ar Zigi vienmēr ir izdevušies ļoti interesanti braucieni. Mēs bijām pirmie no Latvijas, kas izzinājām Pontijas Alpus Turcijā – Kačkaru, un uzkāpām Ararata virsotnē, tāpat Elbrusa abas virsotnes (trijām mūsu grupas dāmām – abas vienā dienā, man – aklimatizācijas dienā un nākamajā) un pat tik ierastie, bet mīļie Tatru kalni, kas ziemas apstākļos var izrādīties gana skarbs pārbaudījums, Ziga virsvadībā bija labs piedzīvojums. Droši varu apgalvot, ka ar lielāko daļu no šajos kalnu pasākumos iepazītajiem cilvēkiem joprojām satiekos un draudzējos ne-kalnos – Rīgā un Latvijā, daži no viņiem ir bijuši mani sasaites biedri citos kāpienos.

Līdz ar iesaistīšanos 1. Kalnu Grupā sākās vēl jauns un interesants periods manā kalnu pieredzē. Iepazinos ne tikai ar daudzām ļoti vērtīgām un praktiskām lietām attiecībā uz kāpšanas tehniku un inventāru, bet kas vēl vērtīgāk – sadraudzējos ar citiem tādiem kā es. Sākumā īpaši lielas izvēles nebija, kā vien klajš profesora Liepiņa diktāts (ziemas uvertīra) – tu iesi sasaitē ar mani, tu iesi ar to pilsoni, bet tu – ar šito nepilsoni! :) Un atkal izrādījās, ka viss ir desmitniekā! Tas nekas, ka lejā dažs lietoja vairāk krējumu nekā po ustavu, cits atkal līdzsvara sajūtas regulēja kaut kā ņe po ustavu... Pa visiem šiem episkajiem kāpieniem un leģendārajiem ieberzieniem paveicās iet kopā sasaitē ar Artu Milleri. Vai nu tāpēc, ka abas esam burvīgas jaunkundzes, vai arī Dieviņš mums prātu un neprātu, un ko ar to visu sadarīt, līdzīgi iedalījis, bet šis duo patikās ļoti lielā mērā. Tādu sasaites partneri un draugu kā Artu varu katram novēlēt gan kalnos, gan lejā, jeb kā saka pie altāra: priekos un bēdās! Reāli jau pastāvīgu sasaites biedru, ar kuru saskanētu gan sportiskās intereses un varēšana, gan uzskati un dzīves filozofija (tātad gan augšā, gan lejā, kopā izlūkos…) atrast ir gandrīz vai neiespējamā misija. Priecājos par tiem, kam paveicies. :)



Paveicās, nepaveicās. Izdevās, neizdevās. Ir, nav… Kur meklējama tā robeža, līdz kurai varam paļauties uz veiksmi (likteni, Dievu…), bet aiz kuras jāsāk "sisties" par katru milimetru, par katru sekundi un vārdu? Un vai ir vērts?

Ja nemēģināsi, nekad arī neuzzināsi. Izziņas process, kuru aizsākam, ienākot pasaulē un paziņojot par šo faktu ar skaļu brēcienu, principā pastāv visa mūža garumā. Visparadoksālākais ir tas, ka sākumā jau nekādas robežas vispār nav. Nav baiļu, nav prieka, nav emociju. Tikai pamēģinot, uzkāpjot uz tā akmens vai ledus, sajūtot Arhimēda un visus citus fizikas likumus darbojamies dzīvē, prāts uzreiz mēģina iedarbināt domāšanas procesu, iedarbināt pilnu emociju gammu un nolikt robežu.

Es diezgan ilgi dzīvoju blondas zilacainas meitenes dzīvi pilnīgā neziņā, ko man nozīmē kalni, ka tie reiz pārņems lielu daļu manu sapņu, brīvā laika un iespēju. Nezināju, ka man vajag tur būt, kāpt, baudīt... līdz viena reize izrādījās liktenīgā. Robežas sākumā nav – katrs pirmās sezonas kalnos kāpējs domās ir pabijis Everestā! Hamletiskais "būt vai nebūt" jautājums iesācējam ir pilnīgi neaktuāls. Nostrādā tikai pirmā daļa: BŪT!!! :) Tad pamazām iezīmējās tā vieta, līdz kurai fiziski un garīgi tajā brīdī esi spējīgs uzkāpt. Pie tam, garīgā robeža bieži vien ir zemāka par fizisko. Tad ieslēdzas spītība un vēl citas labas rakstura īpašības. Ja šīs labās rakstura īpašības apvienojumā ar fizisko varēšanu pilnveidojas un saskan, tad fiktīvā varēšanas robeža maz pamazām tiek pārbīdīta uz BŪT pusi.

Paļauties uz veiksmi, likteni, Dievu var un vajag, jo tas viss stiprina garīgās varēšanas pozīcijas. Pašreizējā brīdī man vairāk patīk paļauties un rēķināties ar to, ko treniņos un izziņas procesā arvien izdodas palielināt, t.i. uz fizisko varēšanu. Laikam līdz ar pieredzes uzkrāšanu palieku arvien prātīgāka, kas principā veicina manu personisko drošību, bet palēnina izaugsmes spējas un būtiski samazina piedzīvojuma garšu. Iespējams, ka veiksme tāpat kā mīlestība ir ķīmisks process kādā no smadzeņu puslodēm? :)



Vēl vienai robežai sevī pārkāpu pāri pagājušajā rudenī. Tas ir saistīts ar jūru un laivošanu jūrā. Līdz tai liktenīgajai reizei prāts bija nospraudis diezgan konkrētu robežu, kurai nemaz nemēģināju pārkāpt – man bezgala patika jūra un tās stihija - viļņi, vējš, bangas, bet neuzdrošinājos neko vairāk. Tad nez no kurienes uzrodas divi visai prātīgi vīri – Krasts un Robis, un saka, ka septembra beigās ziemeļos no Sāremā esot labs vējš, "kruti" viļņi un ka tā vispār ir īstā vieta un laiks tādiem kā mēs tur skaisti ar SOT laivām pabraukāt. Un tad vēl skaistās Pangas klintis, kur varētu arī pakāpties. Iedvesmas no abiem gudrajiem netrūka, robežas izgaisa, gaidāmais piedzīvojums tīkami kņudināja pakrūtē. Labi, ņemam brīvu piektdienu, Robis nolūst, bet pievienojas Ilva un Egmonds no Tējkannām, vēlāk solās būt arī Raivo Šulcs ar kompāniju. Braucam uz Sāremā, bet tur – vējš uz Pangas tāds, ka pat kājās nostāvēt grūti, līst, auksts, jūra ne pa jokam uzputojusies... Krastam šajā "suņa laikā" tomēr izdodas mūs visus trīs, naivos dēkaiņus, iedabūt laivās un veikt pirmos mēģinājuma braucienus gar piekrasti, lai nākamā dienā, kad ieradīsies īstie jūrasvilki (Šulcs un co.), mēs nekristu kaunā kā absolūti nemākuļi. Tā bija krietna robeža, kas tovakar tika likvidēta. Vēl pēc dienas vēlreiz atbraucām uz Pangu. Vētra bija rimusies, bet uz ķīļveidīgo klinti skaistā krustā vēlās lieli, putojoši viļņi. It kā neviļus Krastam atkal izdevās mūsu laivu iestūrēt pašā degpunktā - bija "jāpalīdz" Šulcam un Rolfam tikt atpakaļ apmestajā SOTā… :) Tajā brīdī, kad burtiski laidies iekšā jaunā dimensijā priekš sevis, tā robeža ir tāda pati kā jaundzimušam bērnam. Un nekad jau nevar zināt, ar ko tas beigsies. Krasts sauc: uzairē, uzairē! Redzu, ka tieši virsū man veļas milzu putojoša siena vairāku metru augstumā, laivas priekšgals pazūd. Tad vilnis ir pilnībā pārkritis man pāri un priekšā pamanu nu jau vairākus metrus dziļu bedri. Krasts joprojām spēcīgi uzairē, un mēs ar visu laivu plakaniski krītam lejā šajā bedrē. Ciets atsitiens. Kad liekas – uh, garām, joprojām esam laivā un airējam, pamanu nākošo putojošo galvu, kas strauji tuvojas! Atkal tas pats, tad nākošais, nu jau devītais vilnis, kas pārspēj abus iepriekšējos. Tobrīd vēl nesaprotu, vai tie ir baiļu vai sajūsmas kliedzieni, kas izlaužas pāri lūpām. Tikuši cauri baltajiem, putojošajiem, tālāk esam joslā, kur viļņi ir pamatīgi, bet līgojas bez plīšanas. Strauji apgriežam laivu un uzairējam atpakaļ. Tiklīdz sajūtam, ka no mugurpuses nākošais vilnis mūs ir paņēmis uz kupra, cenšamies nu jau tikai pieairēt un balansēt, jo tas ir īstais sērfs! Laiva ātri nesas uz priekšu… (Raksts par šo laivojumu lasāms šeit, red.) Robeža? Nezinu, vai bija, bet ja bija – kur palika... Zinu tikai to, ka tajos baltajos viļņos toreiz palika mani aizspriedumi pret laivošanu jūrā.



Sisties par katru milimetru, sekundi, vārdu...? Tā laikam nav īsti mana filozofija. Tas varētu nozīmēt, ka ej pāri saviem spēkiem un iespējām, ka ar vienu reizi palielini savu iespēju robežu – vismaz uz to mirkli, jo "iešana pāri" gandrīz kā likums beidzas ar dažādām fiziskām sāpēm vai traumām. Tas ir sacensību elements, kad likmes ir ļoti augstas. Man tomēr tuvākas ir piedzīvojuma sajūtas. Sliecos domāt, ka sacensības kaut kādā mērā nogalina piedzīvojumu. Katram savs. Pārlieka pieķeršanās vienalga kam – mērķim vai procesam ceļā uz mērķi, manuprāt nozīmē, ka šo posmu kaut kādā mērā esi jau zaudējis. Kaut vai ar to, ka zaudēts ir prieks par notiekošo, veselība, neesi pamanījis tūkstošiem skaistu brīžu sev apkārt, kamēr "bezfilmā mauci" uz mērķi... Protams, gribas jau to uzvaras gandarījumu, gribas to virsotnes prieku. Un vajag. Bet par cenu ir ļoti filigrāni jāizsver. Ja vien uz spēles nav likta dzīvība, un ja vien gribas vēl citas virsotnes un saullēktus.

Vai ir vērts...? Ja jau nebūtu vērts, vai tad mēs vispār dzīvotu?

"...neesi pamanījis tūkstošiem skaistu brīžu sev apkārt, kamēr "bezfilmā mauci" uz mērķi..." Par mirkļa piefiksēšanu runājot, zinot Tavu aizraušanos ar fotografēšanu - kas ir tas, kas liek stiept to "dzelzi" aizvien līdz, pat uz vietām, kur katras līdz nesamās lietas svaru pamatīgi apdomā, "ķert kadru" pat bīstamos un grūtos brīžos?

Bez tā laikam nevaru sevi iedomāties, tā ir daļa no mana piedzīvojuma, kuru turklāt paņemu līdzi, jo vēlāk, ņemoties ap fotogrāfijām, apstrādājot un šķirojot, piedzīvojuma klātbūtnes sajūtas uzskatāmi turpinās. Pēc Alpu pieredzes spriežot, varu nejauši aizmirst paņemt līdzi pārtikas rezerves, bet iziet maršrutā bez fotokameras ir neiespējami. :) Nu gluži tik pašnāvnieciskas tieksmes, lai stieptu līdzi kādu Hasselblad kameru, man nav. Pēdējā laikā esmu atteikusies pat no Canon spoguļkameru staipīšanas. Gadījās sastīvēties ar klinti, kam par iemeslu bija lielā spogulene – nodomāju, ka karāties fotoaparāta kakla siksnā nav neko fanīgi. Mazie "ziepīši" arī spēj veikt brīnumus, ja ar tiem labi rīkojas. Tomēr ir jau tā – ja gribas uzņemt labu fotogrāfiju un tieši tā, kā iecerēts, nevis kā sanāk, tad vajag labu aparatūru.



Fotogrāfija ir viens no veidiem, kā es parādu citiem savu pasaules redzējumu. No vienas puses it kā neuzbāzīgi: ja gribi – skaties, negribi – neskaties. Tajā paša laikā: tas ir mans redzējums un ideja, mana fantāzija un darbs. Patiesībā, ko daudzi pat neiedomājās, bet kad skatās manus fotoattēlus, viņi pasauli redz ar manām acīm un notikumus bauda no manām pozīcijām! :) Cilvēki, kas aizraujas ar fotogrāfiju, pasauli vispār tver daudz redzīgāk un sajūt smalkāk, pamana to, kam citu skatieni aizskrien garām. Savā ziņā pieredzes un profesionalitātes jautājums, jo ar laiku vienkārši pierodi ne vien skatīties, bet arī redzēt. Un tad vairs netiek uzņemtas bilžu sērijas zem kodētā nosaukuma "es te biju", bet gan interesanti noskaņu attēli. Mani aizrauj skaisti līniju plūdumi, neparastas objektu, fonu un krāsu kombinācijas, "pareizi" un "nepareizi" kompozīcijas elementi, kas neviļus tomēr apstādina skatienu – jā, bet kas gan šeit ir "tāds"? Un visbeidzot – mūžsenā cilvēces vēlēšanās apstādināt laiku, iemūžināt mirkli. Ar labu fotogrāfiju tas ir iespējams.

Patiesībā jau viegli tas nav... Sevišķi bīstamās situācijas vienmēr pastāv dilemma, vai koncentrēties uz veicamo procesu, vai arī tomēr mēģināt "noķert kadru", kas "skrien garām". Un tie labākie kadri garām skrien fotografēšanai visnepiemērotākajos brīžos! Skrien garām ar visām rozīnēm un sezonas naglām! :) Cik ilgi tad pretosies? Labi, ja partneris, ar kuru kopā tajā brīdī kāpju pa klinti vai sēžu laivā putojošā jūrā, spēj to saprast un palīdzēt, piedrošinot vai noturot laivu, kamēr es ņemos ar kameru. Ja reportāža, tad tai jābūt dzīvai un dinamiskai. Ja "mākslas darbs", tad – smalkam un kā mūzikai skanošam. Liels ir gandarījums, ja ne tikai man pašai, bet arī citiem manas fotogrāfijas patīk, ja tās atkal un atkal parādās dažādos arhīvos un reportāžās, ja cilvēki tāpat vien ieskatās manos Draugu vai Inbox foto albūmiņos papriecāties. Pie sevis esmu novērojusi, ka interesantākie reportāžu foto man izdodas, ja pati esmu "uz vienas stīgas" ar pasākuma dalībniekiem, toties skaistākie fotoattēli top spēcīgu emocionālo pārdzīvojumu iespaidā.



Par virsotnes prieku. Kas tajā ir dominējošais – pašapliecināšanās, izziņa, vēlme izcelties, mirkļa svinēšana…?

Droši vien viss kopā. Tas uz augšu tiekšanās process asinīs izstrādā vairāk adrenalīna nekā jebkas cits. Tur augšā taču ir skaistums neaprakstāms – nevar nekāpt! Tuvāk debesīm, tuvāk saulei, visapkārt plašums un skatienu neaizsedz klinšu kores, sēdēt uz augstākā punkta un ļaut kājām karāties kaut kur bezdibenī... Nu kas var būt labāks par šo! :) Man vienmēr ir paticis uzrāpties līdz augšai – kokā, tornī, kalnā. Sajust, ka zeme ir apaļa, vislabāk var tieši no augšas.

Tu minēji vēlmi apstādināt laiku – vai tas nebūtu pretrunā ar vēlmi mesties aizvien jaunā piedzīvojumā?

Ik pa brīdim der apstāties, piefiksēt mirkli, iespējams pat paanalizēt situāciju. Uzdāvināt šo mirkli citiem, saglabāt sev atmiņā. Un tad atkal doties uz priekšu ar jaunu pieredzi. Tas ir tas, kas man patiesi pieder, kam es dzīvoju un laižos piedzīvojumā – šis mirklis šobrīd.



Kalni, laivošana, fotografēšana… ja būtu jāpievieno šim sarakstam vēl pāris lietas, kāda būtu Tava izvēle?

Dejošana. Kā jau kārtīgai mazai meitenei pieklājas, pirmie dejas soļi uz skatuves tika sperti, liekas, trīs gadu vecumā. Vēl tagad atceros to Plaukstiņpolku, un cik ļoti saspringti uz skatuves centos atcerēties dejas zīmējumu. Tagad gan dejošana stipri tiek ierobežota laikā un telpā. :) Vēl? Filozofija un meditācija. Brīžos, kad ir neciešami grūti vai neticami skaisti, mēģinu rast tam atspoguļojumu vai līdzsvaru savā iekšējā pasaulē jeb dvēselē, vai zemapziņā. Katrs mēs to saucam savādāk, tomēr saprotam, par ko ir runa. Tas ir tāpat kā nogrimt vētrā bangojoša okeāna dzīlēs – klusumā un mierā, tuvībā ar sevi. Atgriežoties "tur augšā", esmu uzkrājusi jaunus spēkus un ar smaidu varu turpināt savu fantastisko ceļojumu pa dzīvi. :)



www.adventurerace.lv arhīvā publicēti divi Mārītes Meļņikas raksti:

● Bezengija '03: kalni un lietus
"Varoņdarbus" nepaveicām, iecerētājās virsotnēs uzkāpām izlases kārtā. Turklāt izlasi paveica kalni paši - kopā ar nokrišņiem un mūsu saprātam piepalīdzot. Varbūt mūsu "slapjā" pieredze kādam palīdzēs labāk saprasties ar kalniem… >>>

● Monblāna traverss - no Kurmaijeras uz Šamonī
Kartēs atzīmēti un vairākus gadus veci apraksti šodienas kāpējiem var izrādīties maldīgi... Situācija kalnos pēdējos gados strauji mainās, ko ļoti pārliecinoši pierādīja arī mūsu maršrutā pieredzētais. >>>

www.adventurerace.lv Arhīva sadaļā Sarunas, diskusijas publicētas vēl vairākas sarunas un intervijas ar interesantiem cilvēkiem.

Vēlies pievienot komentāru, atsauksmi? Vēlies ko pajautāt? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv