Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
No ***** komforta līdz telts romantikai

Autori: Linda Romanovska un Helmuts Bēms [ AUTORS?]
2007. gada maijs, Rīga

7 dienu, 12 virsotņu ziemas traverss Japānas Minami alpos

8. aprīļa naktī izkāpjam no vietēja satiksmes autobusa, kurš par 960 jēnām, nakts melnuma ietīts, mūs ir uzvedis pa šauru ieleju uz pēdējiem pārapdzīvotās civilizācijas bastioniem. Ap šo brīdi jau esam apraduši ar dzelzsbetona īpatsvaru ainavā, un arī pēdējā autobusa pietura 726m augstumā nav nekāds izņēmums. Stāvam uz kalnu ceļa, betona sienu ielenkti. Šī situācija ir tieši tā, no kuras pirms tam baidījos, jo mums taču ir kaut kur jāuzceļ telts! Vēlēšanās un arī nauda, lai gulētu viesnīcā bija stipri gājušas mazumā. Apdzīvotā vieta, kurā atrodamies, ir kūrorts, kas uzcelts ap onsenu (karsto avotu). Šeit arī izkūp pēdējās iedomu ilūzijas par karstu peldi dabas ielokā. Nekas cits mums neatliek, kā doties augšup pa ceļu mežonīgākas vietas meklējumos. Pēc pāris stundu kāpiena, 878 m augstumā, un pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem naktī atrast izvēlētā maršruta takas sākumu, atrodam pirmo vietu, kur nakts aizsegā varētu uzcelt telti. Nakts aizsegs, protams, ir ilūzija, kas izkūst ar pirmajiem gaismas stariem.


Nobetonētie upju krasti

Ielīduši savā teltī varam atdoties pazīstamām sajūtām vēderā, jo mūsu ķermeņu imunitāte beidzot ir padevusies ceļošanas bacilim. Pavadītā gada laikā esmu 4 mēnešus pavadījis guļot teltī. Šī vide liekas jau tik pašsaprotama un pierasta, jūtos kā mājās. Telts man rada mājas un atbildības sajūtu, atšķirībā no komfortablo viesnīcu bezpersoniskuma, kura iespaidā mans prāts apbrīnojami ātri notrulinās.

Nu jau 4 gadus varētu sevi piedēvēt ceļotāju sugai. Sāku ar Krievijas Altaja kalniem un kopš tā brīža mani ir vairāk vilcis uz pēc iespējas neapdzīvotākām un pirmatnējākām vietām, kas galu galā vainagojās ar Mongolijas ekspedīciju 2006. gada vasarā. Mana atrašanās šajā pasaules urbanizācijas metropolē ir likteņa un paša gribas simbioze. Viss sākās ar ziņu no mana brāļa par kāzu rīkošanu Japānā (viņa sieva ir japāniete) un jautājumu, vai gribēšu braukt. Japāna līdz šim bija bijusi kaut kur pašā ceļojumu ideju saraksta apakšā, bet tad nedaudz ieskatījos internetā un apjautu, ka Japāna ir ļoti kalnaina, ar to arī jautājums bija izlemts.

Maebaši

Mēs ieradāmies Japānā 28. marta rītā- ģimene pilnā sastāvā (kas nenotiek nemaz tik bieži) un mana draudzene Linda. Kāzas bija noliktas 1. aprīlī un līdz tam bija paredzēts dzīvot ar brāļa sievas Čiaki ģimeni, kura dzīvo vienā no Tokijas priekšpilsētām Maebaši, pareizāk gan būtu teikt- pilsētā, kas pilnīgi saaugusi ar Tokiju. Tieši šī iemesla dēļ mums palaimējās labāk iepazīt arī japāņu ikdienas dzīves aizkulises. Dienas pirms kāzām pavadījām apskatot tuvējos tūrisma objektus: vietējo onsenu, kādu ļoti autentisku sintoistu templi kalnos un vienu no divām Japānas feodālajām samuraju pilīm, kuras neskartas saglabājušās līdz mūsdienām- Matsumoto.


Matsumoto pils

Pašas kāzas tika organizētas tradicionālajā japāņu stilā, sintoistu templī. Viss sākās ar ļoti formālu jauno radu iepazīšanās pasākumu, tad visi tradicionālā parādē mūku pavadībā devās uz templi. Templī tika veikti sintoistu rituāli un notika salaulāšana. Kāzas kopumā ir absolūti ritualizētas un formālas, bez cilvēciskas tuvības vai jautrības mūsu izpratnē, pie tam viss notiek stingri, minūti minūtē pēc iepriekš izplānota grafika. Pēc tempļa notika formāls un ļoti krāšņs bankets, uz kuru laulātais pāris bija nomainījuši sākotnējos tradicionālos ietērpus uz citiem: līgavainim fraka un līgavai ģimenes kimono. Bankets ilga tieši 2 stundas un 20 minūtes un noslēdzās ar savstarpēju apdāvināšanos. Šeit interesanti iezīmējās, ka viesi jaunlaulātajiem dāvina tikai naudu, tādējādi palīdzot nosegt kāzu izdevumus, kas parasti sastāda ap 30 000 ASV dolāru.


Līgava un līgavainis

Kjoto

2. aprīlī cēlāmies agrāk, lai ar vietējo vilcienu aizbrauktu līdz Tokijas centrālajai stacijai, kas atradās vairāk kā 100 km attālumā. Tokijā mums vajadzēja pārsēsties ātrgaitas vilcienā, lai dotos uz vienu no Japānas senajām galvaspilsētām- Kjoto. Šis pārbrauciens bija viens no mūsu ceļojuma mērķiem, jo bijām daudz dzirdējuši par Japānas izcilajiem ātrvilcieniem. Kjoto atrodas 500 km attālumā no Tokijas, un šo posmu vilciens ar sekundes precizitāti veica nedaudz vairāk kā 2 stundu laikā, sasniedzot līdz 270 km/h lielu ātrumu. Tieši šajā vilciena pārbraucienā bija visskaudrāk apjaušama Japānas urbanizācijas realitāte. Patiesībā visu 500 km laikā vilciens tā arī neizbrauca no pilsētas un nācās atskārst, ka visas dzīvošanai piemērotās teritorijas Japānā ir pārvērtušās par milzīgu tīklveida pilsētu, kuru vietām caurdur kalnu nepieejamie masīvi, kas tikai augstākajās vietās ir spējuši pārraut šo neatlaidīgi austo tīklu.

Feodālajā laikmetā, kas Japānā būtiski ieilga un radīja visus tos japāņu kultūras sasniegumus, ar kuriem tagad mums asociējas Japāna, katrs jaunais imperators izvēlējās sev jaunu galvaspilsētu. Kjoto un Nara ir divas pilsētas, kuras saglabāja galvaspilsētas statusu ilgāk par viena imperatora valdīšanas laiku, pirms galvaspilsēta pastāvīgi pārcēlās uz Edo (mūsdienu Tokiju). Tieši Kjoto varētu uzskatīt par senās Japānas kultūras iemiesojumu mūsdienu dzelzsbetona tīmeklī. Kjoto ir pārpilna ar tempļiem, svētvietām, japāņu dārziem, geišu mājām un tējnīcām. Arī citas Japānas pilsētas feodālajā laikmetā bija nemazāk krāšņas, diemžēl ļoti maz no šī mantojuma ir saglabājies līdz mūsdienām "pateicoties" ASV aviācijas nomācošajam pārspēkam, kas Otrā pasaules kara izskaņā burtiski noslaucīja Japānu no zemes virsmas, ar dažiem ironiskiem izņēmumiem. Viens šāds izņēmums bija Kjoto, kuru amerikāņi jau laikus bija iekļāvuši potenciālo atombumbu mērķu sarakstā. Atomsprādzienu graujošo efektu novērošanas labad šī saraksta pilsētas netika bombardētas.


Klasiskais japāņu dārzs Kjoto

Pirmās divas dienas pavadījām kāri apskatot Kjoto tempļus un dārzus, kas mūsu vizītes laikā, kad pilnā plaukumā bija uzziedējušas sakuras, bija sevišķi estētiski. Tomēr pēc divām dienām jutāmies noguruši no "nedzīvo" tempļu apskates (tie visi ir pārvērsti par tūristu objektiem un savas tiešās funkcijas vairs neveic). Par cik mums bija jau laikus iegādātas Japānas vilcienu līniju JR tūristu kartes, kas ļauj noteiktu laiku bez papildus maksas braukāt ar vilcieniem, tad izdomājām nākošajā rītā "aizšaut" (tiešā tulkojumā no japāņu valodas, viņi ātrvilcienus sauc par "lodes vilcieniem") uz 300 km attālo Hirosimu.


Kjoto tempļa tornis

Hirosima

Iemesls Hirosimas apciemojumam viennozīmīgi bija tās traģiskā pagātne, kad tā kļuva slavena, kā pirmā pilsēta, uz kuru tika izmēģināts tā laika jaunākais cilvēces sasniegums – atombumba. Hirosimas apciemojums likās sevišķi laicīgs sakarā ar pēdējo laiku aktualitātēm pasaules arēnā. Sēdēju vilcienā ar pārdomām par atmosfēru, kādu varētu sagaidīt tik dramatiskus notikumus pārdzīvojušā vietā. Šīs bažas izkūpēja līdz ar pirmajām pavasarīgajām gaisa vēsmām, izkāpjot mūsdienīgā, attīstītā un ļoti sakoptā pilsētā, kas atšķiras no citām vienīgi ar lielāku parku un apstādījumu daudzumu. Bijām ieplānojuši apskatīt vairākas vietas šajā pilsētā, tomēr mūsu plāni neglābjami sabruka Hirosimas atomkara muzejā, kad pēc vairāku stundu apskates sapratām, ka esam iepazinušies labi, ja ar trešdaļu no šī muzeja. Šis muzejs viennozīmīgi ir izcils muzejs, dodot reālistisku ieskatu tās dramatiskās dienas notikumos, kā arī atomlaikmetā, kas aizsākās ar šīs pirmās atombumbas nomešanu. Kad pēdīgi atskārtām, ka ir palicis pavisam nedaudz laika līdz vilcienam atpakaļ uz Kjoto, atlika vienīgi pietiekami laika, lai paēstu pusdienas. Visi bija iegrimuši savos iespaidos un pārdomās par muzeja sniegto ieskatu cilvēces tumšākajās vēstures lappusēs.

Atgriezušies Kjoto, izlēmām pēdējo dienu pavadīt divatā, atsevišķi no ģimenes un doties zaļumos, uzkāpjot kādā no Kjoto apkārtnē esošajiem kalniem. Pieeju veicām ar autentisku kalnu trošu vilcienu un tad, ar kājām tālāk kāpjot, pēc nepilnas stundas bijām 848 m augstajā virsotnē, kurai blakus ierīkota grezna kafejnīca un dārzs, no kura ar žestiem tikām padzīti, jo laikam vēl nebija sākusies sezona. Par cik saule vēl bija augstu un laiks labs, nolēmām pa kalnu takām doties uz kādu templi, kuru pamanījām kartē. Šis izrādījās visai interesants templis, jo savas nomaļās atrašanās vietas dēļ bija mazāk tūristu apmeklēts. Palikuši vieni varējām nodoties saviem ierastajiem dzinuļiem, pēc iespējas izvairīties no ieejas maksu maksāšanas, kas padomju laikus pieredzējušiem indivīdiem ir ļoti vienkārši, jo Japānā neviens nespēj iedomāties, ka pārvietoties var arī ne pa takām. Arī lejā no kalna nolēmām doties nevis pa ceļiem, bet pēc virziena nojausmas metodes, kas rezultējās diezgan interesantā pastaigā pa visai stāvām strautu izgrauztām gravām. Japānā viss notiek pareizi, tā, kā pēc sabiedriskiem ieskatiem lietām ir jābūt, tāpēc pilsēta ir pilsēta, un kalni ir kalni. Visur ir neaptverama specializācija un nodalījums, tur, kur beidzas pilsēta, ir žogs un sākas kalnu mežs. Šāds nodalījums ir it visā: cilvēks, kas strādā ofisā, 100% strādā ofisā un kāds, kura hobijs ir iet uz klubiem dejot, nodarbojas tikai ar to. Japānā ir neiedomājama kāda viensēta meža pļavā, vai kāds, kas ietu uz klubu, ja tas nav viņa hobijs.


Izgaismots dārzs Kjoto

Tokija

Japāna man tomēr asociējas ar kaut ko ultra-modernu un tehnisku. Tāpēc bija jau uzmākusies sajūta, ka uzturos vietās, kas patiesība ir izrautas no vietējās dzīves plūduma konteksta un biju priecīgs doties uz Japānas civilizācijas sirdi – Tokiju. Urbanizācija tās mūsdienu galējā izpausmē. Arvien biežāk, atceroties dzimtos krastus, nācās atzīt, ka pasaules attīstības kontekstā bijām, esam un paliksim nekas vairāk kā "sūnu ciems", bet līdz ar to arī sapratne, ka "sūnu ciems" nav nemaz tik slikti, jo es esmu "sūnu republikas" iezemietis.


Japāņi parkā tīksmo par sakurām

Pēdējo kopīgo vakariņu laikā pārrunājām, kas tad mūs Japānā visvairāk pārsteidza un galvenās atklāsmes bija šādas:

Podi! Japāņi ir īsti līderi tualetes aprīkojuma jomā, gandrīz katrs pods Japānā ir ar apsildāmu vāku, vairāku veidu dušiņām maigo rajonu apmazgāšanai un dažreiz arī žāvētājiem, par muguras balstiem nerunājot. Kāda poda vadības pultī es saskaitīju 12 pogas, bet diemžēl tā arī neatšifrēju katras nozīmi.
Tokijas sakārtotība. Tas ir patiešām apbrīnojami, kā 34 miljonu cilvēku ir iemācījušies sadzīvot vienā pilsētā. Galvenais nopelns tam ir savstarpēja iecietība un kārtīgums. Pilsētvide Rīgā ir daudz nomācošāka ar daudz lielākām piesārņojuma un transporta problēmām.
Drošības sajūta. Japānā praktiski nav imigrantu un ar to saistītās segregācijas un noziedzības, tāpēc tur nav slikto un labo vietu. Mūsu jaunie radi, kas dzīvo Tokijas priekšpilsētā, ejot prom no mājām neslēdz durvis. Tā ir patiešām apbrīnojama un vērtīga realitāte, man kļuva skaidrs, ka es izvēlētos ziedot strauju ekonomisko attīstību šāda miera labad.
Tīrās mašīnas. Visā brauciena laikā nevarējām atcerēties nevienu pašu netīru mašīnu! It kā katru reizi pirms izbraukšanas tās tiktu rūpīgi mazgātas un spodrinātas.
Lojalitāte. Indivīdu lojalitāte sabiedrības struktūrām ir kaut kas mums, postpadomju nācijai, neaptverams. Japāņu galvenais motivātors ir iekļaušanās sabiedrībā un darbs sabiedrisko mērķu sasniegšanai. Absolūti normāli ir nostrādāt 30 gadus vienā uzņēmumā, ne reizi neaizejot atvaļinājumā, ar argumentu- ja mans uzņēmums strādā, es nevaru nestrādāt.

No šī brīža pārējie ceļojuma dalībnieki devās mājup- kur nu kurš, bet mēs ar Lindu beidzot varējām pievērsties savai individuālajai programmai - kalniem, protams!

Piedzīvojuma baciļa pārņemti

Krāšņais piedzīvojums urbānajā valstībā bija kārtīgi iedevis pa visām maņām, bet varbūt noguris no nogurdinošā gājiena telts vietas meklējumos, tālas, iegrožotas upes šņākoņas ieaijāts, es iemigu sava guļammaisa vienkāršībā un omulībā. No rīta mūs pamodināja iepriekšējā vakarā iegādātais mājas modinātājs, kas, izrādījās, zvana sev brīvi izvēlētā stundas diapazonā no tā laikā, kuru esmu izvēlējies kā celšanās laiku. Šis pulkstenis ir visneadekvātākā manta, kuru stiepām visu kalnu maršrutu sev līdz, bet tam ir apgaismojuma poga un tas teltī, kalnu skarbumā rada neierasto "tik–tak" skaņu.

Sākotnēji, plānojot kalnu maršrutu, mums bija ideja iziet Japānas Ziemeļu alpu kores maršrutu, bet no šīs idejas par laimi laikus atteicāmies, jo, neskatoties uz to, ka ielejās jau pilnā plaukumā bija nolaidies pavasaris ar visai vasarīgām temperatūrām, kalnu rajonus vēl savā gūstā turēja bieza sniega kārta. Z-Alpu sniega sega šajā aprīlī bija virs 2 m biezuma, ņemot vērā šo sniega ziņā nabadzīgo ziemu. Kārtīgā ziemā šeit sniega sega var pārsniegt 4 m! Tāpēc laikus bijām pārorientējušies uz Dienvidu Alpu maršrutiem (Japānā saukti - Minami alpi). Sākotnējā iecere bija iziet galvenās Minami grēdas kores maršrutu, kas stiepjas gandrīz 60 km garumā ar vairākām virsotnēm virs 3000 m atzīmes. Minami alpi sastāv no divām galvenajām grēdām, kas stiepjas no ziemeļiem uz dienvidiem. Galvenā grēda ir vidēji par 100 līdz 200 metriem augstāka par austrumu grēdu.


Mākoņos peldošais Fudzi

No rīta, neierasti ātri pamodušies, steidzāmies savākt savu telti- mūsu sociālās neiekļaušanās lietišķo pierādījumu, jo rīta gaismā atskārtām, ka esam samērā labi pamanāmi no mājām gar kalnā ejošā ceļa malu. Mūsu maršruts sākotnēji veda pa asfaltēta ceļa serpentīniem līdz 1388 m augstumam, kur izvietota pirmā kalnu būda, un pēc visiem priekšrakstiem ceļš tālāk automašīnām šajā laikā ir vēl slēgts. Apmēram pusi šīs pieejas mūs uzveda augšā japāņu tūristi ar savu auto, kuri bija neslēptā neizpratnē par mūsu izvēlēto maršrutu, sakot, ka tas šajā laikā ir neiespējams. Pie kalnu būdas sastopam divus vietējos alpīnistus, kas, spriežot pēc ekipējuma, bija tikko atnākuši no ļoti nopietnas ekspedīcijas. Par laimi viens labi runāja angliski, tāpēc varējām uzdot sevi interesējušos jautājumus. Mūsu sarunas biedram bija 15 gadu alpīnisma pieredze un viņš bija tikko nokāpis no Kita-dake (otrais augstākais Japānas kalns), kas ir mūsu 60 km kores pirmā virsotne. Pēc mūsu kartes apskates un mūsu atbildēm, ka mums no specializētā ekipējuma ir tikai dzelkšņi un nav ne virvju, ne sistēmu, ne ledus cirtņu, viņa balsī bija manāma ironija. Sarunai piebiedrojās arī kāds pusmūža kungs, kuru mums priekšā stādīja kā šo kalnu ļoti pieredzējušu instruktoru. Visi kopā japāņi mums mēģināja pastāstīt, kāpēc mūsu maršruts pašlaik ir utopiska ideja bez ekipējuma, jo jau nedaudz augstāk valdot īsta ziema. Izvēles gan mums īsti nebija, vēl vismaz nedēļa ir jāpavada šajos kalnos. Sapratuši, ka mēs tomēr gribam iet, viņi mēģināja mūs pierunāt iet pa austrumu kori, jo uz tās ir nedaudz mazāk sniega, un vējš arī esot nedaudz vājāks. Sapratām, ka ziemas apstākļos 60 km pa centrālo kori ir varbūt nedaudz pāri mūsu spējām, tāpēc pēdīgi nosliecāmies uz ieteikto apmēram 20-25 km garo austrumu kores maršrutu. Uz atvadām mums tika uzdāvināta izcila 1:40 000 kalnu maršrutu karte un palūgts atstāt kastē pie būdas aprakstu par mūsu maršrutu un tuvinieku kontaktinformāciju (glābēji šajā laikā neesot pieejami).


Kita-dake, Japānas otrais augstākais kalns

Neskatoties uz nelielām korekcijām mūsu plānos, jutāmies diezgan omulīgi un pēc vēlo brokastu notiesāšanas sākām kāpt augšup pa kalnu taku, lai sasniegtu kori 1774 m augstumā. Uzreiz jāatzīmē, ka neskatoties uz Japānas alpu relatīvi zemo augstumu ap 3000 m, šie kalni viennozīmīgi nav uzskatāmi par nenopietniem. Japānas kalnu specifika ir tāda, ka tie ir ļoti kompakti, stāvi un sākas gandrīz no jūras līmeņa (sākotnēji plānojot maršrutu izmantojot Google Earth šāds iespaids neradās). Tālāk mūsu maršruts ved uz ziemeļiem pa kori, kas tuvāko dienu laikā pamazām uzņems augstumu. Ap vakaru (Japānā palika tumšs jau ap 18:00) bijām sasnieguši pirmo virsotni 2177 m augstumā, vēl neizejot no mežu zonas. Diemžēl nespēšu sniegt visu virsotņu nosaukumus, jo kartē tās atzīmētas ar man nesaprotamiem ķeburiem- kandži hieroglifiem. Līdz šim mūsu maršruts bija taka, kas pēdējos metros sāka palikt arvien sniegaināka. Par cik nekas neliecināja par jebkādu iespēju šeit satikt cilvēkus, tad vakara maltīti, neskatoties uz nelielu sniega snigšanu, sagatavojām uz ugunskura, kuru dedzināšana, kā vēlāk uzzinājām, ir aizliegta.


Skats uz Minami alpu centrālo grēdu (šī bilde skatāma arī atsevišķā lapā, liela!)

3. diena.

Tālāk sapratām, ka, apledojušās takas dēļ, bez dzelkšņiem iešana būs apgrūtināta un arī nedroša. Linda dienu uzsāka aizķeroties ar dzelksni aiz koka saknes un dabūjot papildus zilumus uz savām sievišķīgajām kājām, rokām un sāniem. Mums lēnām uzņemot augstumu, mežs sāka palikt retāks, un vietām skatam pavērās tālumā mākoņos un miglā peldošais Fudzi. Pusdienlaikā sasniedzām kalnu būdu, pie kuras papusdienojām. Ap vakaru sasniedzām otro virsotni 2780 m augstumā, kur sastapām japāni, kurš mēģināja atrakt savu līdz skurstenim ieputināto kalnu būdu. Ap šo laiku bijām jau samierinājušies ar iešanas specifiku, ik pēc pāris soļiem iebrūkot sniegā līdz viduklim. Tomēr tiktāl maršruts bija kalnu taka, ja vispār var runāt par kalnu taku, kad tā ir kaut kur metru un vairāk zem sniega. Iešana ir pa piesnigušu mežu vai klajām sniega nogāzēm. Mežu zonā lielākās grūtības sagādāja iebrūkošais sniegs un zemie zari, kas biezā sniega dēļ sniedzās gandrīz līdz krūtīm. Arī bez japāņa izmisīgajiem žestiem bija skaidrs, ka būda ir neglābjami ieputināta, un mums nāksies nakšņot klajumā. Pret vakaru sāka pūst stiprāks vējš, tāpēc meklējām vietu kores aizvēja pusē, kur atradām ideāli piemērotu plauktiņu ar tiešu skatu uz Fudzi. Pēc personiskās pieredzes zinu, ka vislabāk skaistus saullēktus baudīt neizkāpjot no guļammaisa, tāpēc telts jāuzceļ ar atbilstošu skatu.

4.diena

Diemžēl Fudzi no rīta bija bezcerīgi pazudis baltas miglas putrā. Pēc nedaudz vairāk kā stundas gājiena sasniedzām trešo virsotni 2840 m augstumā. Drīz pēc tam sekoja 4. virsotne 2750 m augstumā. Noejā no šīs virsotnes jau sastapāmies ar pirmajām tehniskajām grūtībām šajā maršrutā, pēdējie 30 metri pirms sedlienes bija stipri apledojuši, stāva nogāze ar lielu akmens bluķu krāvumu apakšā. Šie 30 metri mums prasīja nedaudz vairāk par stundu, jo drošināšanas līdzekļu neesamības dēļ vajadzēja iet ļoti uzmanīgi. Nogāze bija pietiekami stāva, lai pa to vairs nevarētu iet ar seju pa priekšu tāpēc nācās kāpt lejup ar skatu pret kalnu. Es gāju pirmais un rūpīgi cirtu apledojušajā sērsnā pakāpienus un uzmanīju, lai Linda neizslīd. Linda sākumā cīnījās ar stāvās nogāzes radītajiem psiholoģiskajiem stresiem, bet tad lēnam sāka ļauties kāpšanai. Šeit jāatzīmē, kā šāda kāpšana nebūt nevar tikt uzskatīta par gudru un drošu. Mana priekšrocība un arī pārāk lielās pašpārliecinātības cēlonis ir 19 gadu kalnu slēpošanas pieredze, tāpēc uz ledus un sniega jūtos kā mājas, savukārt esmu ļoti nedrošs uz klintīm.


Mūsu maršruta kores posms ar stāvu noeju kreisajā pusē

Tālāk sekoja uzeja 5. virsotnē 2778 m. Sākot uzeju, mūs noķēra no ielejas augšup slīdošie mākoņi un migla, kas redzamību padarīja ne tālāku par 10 metriem. Pēdējie 30-40 m pirms virsotnes bija stāva un šaura kore, kur drošības labad arī labāk būtu bijis lietot virves. Kopumā mūsu maršrutā saskaitīju 8 vietas, kur būtu lietojis virves, ja man tādas būtu. Mums esot virsotnē, nedaudz izklīda mākoņi, un skatam pavērās diezgan šaušalīgi stāva noeja. Normālos apstākļos uz šādas sienas sniegs neturētos, bet uz šīs nogāzes auga reti kociņi, kas neļauj sniegam nobrukt lejā, pie tam nogāze bija aizvēja pusē. Stāvā nogāze bija apmēram kādus 100 m gara, pēc kuriem bija iespējams izkļūt uz mazāk stāvu kori. Šie simts metri līdzīgā pakāpienu sišanas stilā prasīja apmēram divas stundas, un vairākas garākas pauzes dūšas saņemšanai. Tālāk pa kori noeja līdz sedlienei, kas jau atkal atradās mežu zonā. Sedlieni sasniedzām jau nakts aizsegā un izvēlējāmies telts vietu nelielā klajumiņā, kas izrādījās vairāku taku krustpunkts. To sapratām tikai no rīta, atrokot norādes stabu, kas atradās zem telts.

5. diena

Rīts mūs aplaimoja ar patīkamiem saules glāstiem un dzidrām, zilām debesīm. Dienas pirmā puse bija patīkama un interesanta, bez sevišķām grūtībām, ar trīs virsotņu pārvarēšanu mežu zonā. Šeit varēja pilnasinīgi izbaudīt Japānas kalnu krāšņumu, kas vasarai iestājoties varētu būt elpu aizraujošs, ar milzīgiem ciedru ieskautiem rododendru laukiem. Pēdējo no trim virsotnēm 2579 m augstumā sasniedzām ap 16:00. Laiks bija ideāls tāpēc izbaudījām iespaidīgos skatus un pat izmēģinājām stāvēt uz galvas (kas, izrādījās, kalnu apstākļos nav nemaz tik patīkami). Priekšā bija diezgan biedējoša uzeja, bet labu telts vietu nevarējām atrast, tāpēc nācās vien kāpt cerībā uz labāku vietu aiz tās. Nedaudz vairāk kā 100 metrus augstā nogāze bija ļoti stāva un nogurdinoša biezā sniega dēļ. Stāvuma dēļ nācās pēc iespējas izvēlēties kokiem apaugušas vietas, lai ierobežotu kritiena iespējas. Sasniedzām virsotni (2706 m) līdz ar nakts iestāšanos. Virsotne izrādījās ne pārāk plata kore, tāpēc nācās telti uzstādīt uz nogāzes, atsienot to pie zem sērsnas iesalušajiem krūmiņiem. Vakars bija aizdomīgi kluss, bez mazākās vēja brāzmas, tāpēc, omulīgi notiesājuši vakariņas un sadzērušies tēju, ātri iemigām.

6. diena

Pamodāmies no vēja radītajiem trokšņiem, tam raustot telti. Ja izdodas atvairīt trauksmainās domas par telts izturību, tad šādā rītā var patīkami atpūsties un aizgulēties ilgāk par nolikto celšanās laiku, sev iestāstot, ka tādā laikā jau nav nekāda iešana. Pēc pāris laiski pavadītām virsnormas stundām, ķermenis tomēr sajutās možāks, un virsroku ņēma ziņkārīgais prāts, ar domu: "Hmm, interesanti, kā tad tur ārā izskatās?!" Uzmanīgi atvilku rāvējslēdzēju, izbāzu galvu... un tiku aplaimots ar aukstu, vēja nestu sniega šalti pa seju. Tas jau ir uzbrukums! Līdu ārā novērtēt situāciju, un situācija izrādījās bez mazākās cerību kripatiņas: viss bija apmācies, un pūta spēcīgs vējš, kura nestais sniegs nepatīkami sitās sejā. Tagad pēkšņi likās pašsaprotams dīvainais krūmu augšanas veids ar izteiktu izliekumu uz austrumiem. Nospriedām, ka šāds vējš šeit laikam ir norma, tāpēc negribīgi sākām kravāties, lai dotos tālāk. Mums vēl ir ieplānotas 3 dienas šajos kalnos, un šādā laikā sāk uzmākties pārdomas, vai spēsim laikā tikt atpakaļ, jo mums vēl ieplānotas 4 virsotnes un diezgan liels attālums, kas pat normālos laika apstākļos nenāktos pārāk viegli.

Šīs dienas maršrutā bija divas virsotnes, bet, jau pietuvojoties pirmajai, sāka būtiski pieaugt vēja stiprums, kas daļēji skaidrojams arī ar augstuma uzņemšanu, jo nu jau bijām tādā pašā augstumā, kā centrālā grēda, kas bija vienīgais vēja aizsegs virzienā no rietumiem. Iešana kļuva arvien lēnāka, nestabilāka un mokošāka. Apmēram uzejas vidū Linda, atradusi vienīgo akmeni, aiz kā aizslēpties, paziņoja, ka tālāk iet vairs nevar. Vējš ieskrienas pilnajā mugursomā, kas gandrīz dubulto ķermeņa laukumu, kā burā, un brāzmās viņai ir gandrīz neiespējami nostāvēt kājās. Pats vēl pagaidām iet varēju, tāpēc nolēmām, ka Linda ies bez somas kopā ar mani, un tad es nākšu atpakaļ pēc viņas somas. Virsotne (Asayomine, 2799 m) izrādījās daudz tuvāk nekā pirms tam likās, un drīz jau atradām lielākus klints bluķus aizsegam. Otrā virsotne bija diezgan tuvu un labi saredzama, nemanījām arī nekādus būtiskus stāvumus, izteikts kores traverss. Diemžēl vējš turpināja pieaugt, un iešana kļuva arvien nedrošāka un lēnāka. Pēc apmēram stundas atradām vēl vienu klints izcilni, aiz kura bija relatīvs aizvējš. Devos atpakaļ pēc Lindas somas. Linda palika mani gaidīt tupus piespiedusies pie lielā akmens, lai pēc iespējas izvairītos no vēja šaltīm. Nākot atpakaļ, vairākas reizes vējš mani izpūta no līdzsvara, un noturējos kājās tikai atbalstoties uz nūjām, pieturoties pie akmens vai tiekot piespiests pie klints. Tāda iešana pa kori bez drošināšanas pavisam vairs nešķita prātīga, un arī saule jau gāja uz rietu. Nolēmām mēģināt ieriktēties pirmajā kaut cik prātīgajā vietā, ko atradīsim. Linda paliek gaidīt pie atrastā akmens, ar rokām un kājām tirinādamās savos nenosalšanas mēģinājumos, es lēnam klumburēju pa kori. Par laimi, pēc 15 minūtēm kores aizvēja pusē, kādus 20-30 metrus zem kores, atradu diezgan lielu un plakanu plauktu. Tas šķita kā radīts, jo tur būs iespējams pat uzcelt telti un gulēt pilnā komfortā Uz plaukta bija patiešām pārsteidzoši mierīgs, ja neskaita neregulāras spēcīgas vēja brīzes paralēli korei. Bijām ļoti priecīgi par šādiem apstākļiem, un, tumsai iestājoties, pat pasēdējām ārā, vērodami pilsētas gaismas kaut kur tālu lejā zem mums. Vējam virs kores turpinot neganti aurot, dodamies gulēt savas telts mānīgajā drošumā.

7. diena

Pamodos netipiski agri un atskārtu, ka telts telpa pa nakti ir būtiski samazinājusies. Bija skaidrs, ka esam pamatīgi ieputināti. Vakarā atsēju telti izmantojot mūsu trekinga nūjas, un tagad tās bija iesnigušas gandrīz līdz rokturim, proti, pa nakti bija saputināts apmēram metrs jauna sniega. Izlienot ārā, sapratu savu neapdomīgo kļūdu telts vietas izvēlē. Stāvā nogāze, pie kuras uztaisījām telti, glābjoties no vēja, tagad bija palikusi draudīga un bīstama lavīnas riska dēļ. Nogāze tieši virs telts no rīta bija ļoti stāva ar milzīgām naktī saputinātām karnīzēm uz kores. Trauksmes ātrumā vācām nost savu mājokli, nemitīgi uzmanot nogāzi virs mums.


Kurisawayama virsotne, spēcīgajā vējā Linda nevarēja saņemties, lai paskatītos objektīvā

Tomēr kalnu gari kārtējo reizi izrādījās mums labvēlīgi un, runājot par gariem, atcerējos kādu interesantu parādību visa maršruta garumā: visu maršrutu mēs gājām pa kādas dīvainas lapsas atstātām pēdām. Lapsas pēdas mūs vadīja no pirmās dienas līdz pat pēdējām sniegam uz noejas, pie tam pārsteidzoši, ka šīs pēdas vienmēr veda pa labāko trajektoriju. Dažviet pat beidzām pētīt maršrutu, un tikai sekojām pēdām, kas vienmēr šķita svaigi iemītas, un arī nevarēja būt pārāk vecas, jo vējš tās būtu aizputinājis. Grūti izskaidrot, ko lapsa dara tādā laikā vairāk kā 20 km pastaigājoties pa kalnu kori, jo iespējas tur atrast pārtiku ir visai niecīgas. Laikā, kad rakstīju šo rakstu, kāds zinošs cilvēks paskaidroja par sevišķo lomu, ko lapsas ieņem japāņu mitoloģijā. Tās tiek uzskatītas par ļoti gurdiem dzīvniekiem, kas apveltītas ar maģiskām spējām un ļoti bieži attēlotas, kā cilvēku pavadoņi, reizēm glābjot, bet reizēm arī ievelkot nepatikšanās. Acīmredzot mūsējā bija norīkota labiem nolūkiem, tāpēc varu tikai izteikt savu pateicību šiem spēkiem.


Vējainā kore starp 2 pēdējām virsotnēm

Kad bijām beidzot izkārpījušies pa dziļo sniegu atpakaļ uz kores, par nožēlu nācās secināt, ka putenis nemaz nebija domājis atkāpties. Mūsu pēdējā virsotne bija pavisam tuvu, un šajā posmā maršruts nebija tehniski grūts, ja neskaita sniega vētras apstākļus, tāpēc jau pēc apmēram stundas stāvējām, vai pareizāk, stiprā vēja dēļ tupējām Kurisawayama virsotnē (2714 m). Šī virsotne ir nosacīti pēdējā austrumu grēdā, jo šeit to šķērso cita grēda, kas vērsta uz austrumiem. Nolēmām sevi nemocīt un neturpināt maršrutu pa nākošās grēdas kori, bet doties lejup ielejā, kur pēc kartēm jābūt ceļam, kas ved atpakaļ uz mūsu maršruta sākuma punktu. Noeja no kalna bija aizraujoša kārpīšanās pa pieputināto mežu, kas klāj noejas nogāzes. Diemžēl bija grūti sekot līdzi takas norādēm, kas Japānā tiek atzīmētas ar sarkanas krāsas lentītēm vai ar krāsu uzpūstiem riņķiem, tāpēc izgājām pie nelielas kalnu upītes. Pēc nelielas žonglierēšanas pa stāvajiem krastiem atradām arī tiltu pāri tai. Minami alpos būtiskas problēmas var sagādāt tieši noejas un pieejas pie maršrutiem, jo upes šeit izgrauzušas pārsteidzoši stāvus kanjonus.


Aizsnigušais noejas ceļš

Bija patīkami atpūsties mierā un aizvējā pēc divām sniegputenī pavadītām dienām. Paēdām kārtīgas pusdienas un sākām meklēt karšu solīto ceļu. Pavisam netālu to arī atradām, diemžēl atvieglojumu tas sniedza diezgan mazu, jo, kā izrādījās, tad tas vēl nebija tīrīts. Pārvietošanās pa ielu, kuru klāj apmēram metru biezs sniegs ir ne ātrāka kā 1-2 km/h, bet līdz mūsu gala mērķim bija kādi 25-30 km, tāpēc sākotnējā perspektīva nekrāsojās pārāk patīkamās krāsās. Vienīgais mierinājums bija milzīgā interese, kuru par mums izrādīja kalnu kazas (sākumā mēs tās noturējām par mežacūkām- tik apaļas tās izskatījās ar rūsgano ziemas kažoku). Bijām ļoti priecīgi, kad pēc apmēram 2 stundu mocīšanās sniega sega sāka sarukt un drīz jau pavisam izzuda, tāpēc varējām beidzot novilkt dzelkšņus. Tālāk sekoja monotons, garš un nogurdinošs pārgājiens pa kalnu ceļu, kas mums būtu prasījis vismaz divas dienas, ja vakara pusē nebūtu satikuši japāņu ceļa strādniekus, kas mūs aizveda līdz mūsu piedzīvojuma sākuma punktam.

Nonākot no kalniem civilizācijā, ir ļoti liels kārdinājums izbaudīt daudzos komforta sasniegumus, ko tā sniedz, tomēr mums bija jāatrisina kāda nopietna problēma, proti, visticamāk mēs abi ap šo brīdi jau diezgan nepatīkami smirdējām un drēbes nebijām mainījuši kopš iziešanas septiņas dienas atpakaļ. Nolēmām netracināt japāņu estētiskās tradīcijas un devāmies pie vietējās upes, lai nakts un iebetonētu krastu aizsegā uzceltu savu telti un kaut nedaudz nomazgātos upē. Gulēšana uz līdzena pamata, siltumā, kur nepūš vējš, pēc kalnu skarbuma sniedz neaprakstāmu baudu, ko sapratīs tikai tie, kam patīk praktizēt atteikšanos no mūsdienu sabiedrības tukšā komforta.

Pastulbs mēģinājums iekarot Fudzi San

Japānā mums vēl bija atlikušas 4 dienas, tāpēc nolēmu pamēģināt uzkāpt vēl arī augstākajā Japānas kalnā Fudzi. Linda no šī nodoma bija atteikusies jau ejot lejā no Minami alpiem, jo par sevi arvien uzstājīgāk atgādināja noejas laikā satraumētā kāja, un bija skaidrs, ka viņa nevarēs uzvilkt kalnu zābakus. Lai gan Fudzi vulkāns nav pārāk augsts un tiek uzskatīts par pasaules kāptāko kalnu, tomēr ārpus sezonas tas ir nopietns kalns, un vieglprātīga attieksme pret to ir nepiedodama. Lielākā problēma šajā laikā uz Fudzi ir Klusā okeāna vēji, kas pēc oficiālās informācijas ne-sezonā var sasniegt pat 200km/h ātrumu. Ir zināmi gadījumi, kad kāpēji esot vienkārši nopūsti no šī kalna, vai arī aizpūsta ir telts ar visiem guļošajiem dēkaiņiem. Mūsdienās kāpšanas sezonā kāpēji sāk no 5. kāpšanas stacijas, līdz kurai ved izbūvēta šoseja, un no šīs vietas kāpiens līdz virsotnei ir vienas dienas pasākums. Tomēr ziemā šie ceļi ir slēgti, tāpēc visu maršrutu nākas kāpt no Jošidaguči pilsētas ar savām kājām, kā to gadsimtiem ilgi ir darījuši svētceļnieki. Otrās dienas rīts mūs diemžēl uz pieejas takas pārsteidza ar biezu miglu un lietu, kas nozīmēja sniega vētru uz kalna, tāpēc nolēmu savu ieceri atmest.

Devāmies lejā uz pilsētu, ar vilcieniņu pārbraucām uz Kavagučiko - vēl vienu pilsēteli, no kurienes var kāpt Fudzi, un iekārtojāmies neiedomājami komfortablā un lētā hostelī, kas bija tikko atvēries. Nekavējoties rīkojām lielus mazgāšanās un izēšanās svētkus, kā jau tas pēc kārtīga piedzīvojuma pienākas.

Mūsu krāsainais piedzīvojums apbrīnojamajā austošās saules zemē bija pietuvojies beigām, un es, sev par pārsteigumu, atzinu, ka no visām attīstītajām valstīm Japāna ir vienīgā, uz kuru man gribētos atgriezties.

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko pajautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv