Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Sacensības
"Concorde": Kā mums gāja VX Latgale 2004 (2. daļa)

Autors: Edgars Liepiņš ("Concorde")
Foto: Māris Grundšteins


Pēc kartes uz KP19 ved samērā taisns ceļš, vienīgā nelaime, ka nevaram atrast tā sākumu. Atduramies kādu māju pagalmā, tad īsti netiekam pāri grāvim. Trešajā piegājienā ceļš beidzas pļavā. Beidzot Zanei palaimējas - viņa atrod mazu taciņu pļavā, kas mežā kļūst līdzīga ceļam. Dodamies pa to tālāk. Pēc dažiem līkumiem attopos, ka ceļš ir pagriezies un ved pilnīgi pretējā virzienā. Apjukumā paejam kādu gabalu atpakaļ ar domu, ka varbūt esam nemanot pagājuši garām kādam krustojumam, taču nekā tamlīdzīga neatrodam. Pārbaudām virzienu ar visiem līdzi paņemtajiem kompasiem - tas pats. Neko darīt - kaut arī nedroši tomēr ejam uz priekšu, jo cita ceļa tāpat nav un iet visu gabalu atpakaļ nevienam nav vairs spēka. Pēc vairākiem km nonākam krustojumā, kurš izskatās līdzīgs kartē redzētajam. Izdodas atrast arī vajadzīgo stigas galu. Droši nogriežamies uz tās, tomēr pēc kādiem 50 metriem mūs sagaida vilšanās - stiga ir aizaugusi ar biezu eglīšu audzi, tā, ka turpinājums vairs nav atrodams. Dodamies atpakaļ, bet Zane negrib padoties un pazūd tumsā. Viņa apņēmīgi dodas tālāk un vēl pēc kādiem 100 metriem neizprotamā veidā atrod stigas turpinājumu. Mēs jau sākām uztraukties, gaidot viņu krustojumā, Jurģis pat dodas viņu meklēt. Uzzinājuši par stigas turpinājumu, dodamies vēlreiz pa to uz priekšu un KP19 atrodam pavisam viegli. Nobrīnāmies vēlreiz, ka turpat ir arī Kuldīgas komanda.

Ticēdami savai veiksmei dodamies uz KP20 pa taisnāko ceļu. Diemžēl pēc neilga brīža stiga atkal izbeidzas; šoreiz turpinājumu atrast neizdodas. Pieņemam lēmumu mest 2-3 km līkumu pa ceļiem. Šeit satiekam Putnus, kuri tikko paņēmuši pirmo kāju posma punktu un dodas pretējā virzienā.

Apmaināmies ar iespaidiem, uzmundrinājumiem un ejam tālāk. Sāk pārņemt aizvien lielāks nogurums, varētu būt pusnakts (pulksteni mēs esam aizmirsuši paņemt līdz). Mēs ar Zani vēl turamies, bet Jurģis ar Ingusu jau sāk lūzt nost. Ingus ik pa brīdim mēģina pieķerties manas mugursomas siksnai, lai neiestreipuļotu grāvī, vēl pēc brīža tie abi divi ir saķērušies elkoņos un streipuļo kopā. Jurģis ar lielu blīkšķi pamanās iekāpt vienīgajā peļķē uz šī ceļa. Sāku manīt, ka ceļš atkal pagriezies nelāgā virzienā. Mēģinu atrast krustojumus ar stigām, taču neviens it kā īsti neatbilst kartei. Prāts sāk pamazām atslēgties, tāpēc pieņemam lēmumu pagulēt. Neviens nav īpaši jāmudina – tūlīt jau sūnās ir izklātas spīdīgas plēves, visi ir saspiedušies kopā un apsegušies. Vienīgā problēma, ka mums nav pulksteņa. Zanei ienāk prātā, ka pulkstenis varētu būt fotoaparātā. Bet, lai to redzētu, ir jābliež bildes. Lai taupītu baterijas, Zane fotogrāfē vienkārši tumsu. Pirmā no aukstumā pamostas Zane. Uztaisa bildi - esam gulējuši 30 min. Aizsnaužamies vēlreiz un otrreiz jau pamatīgi pārsaluši pamostamies pēc 10 min. Krata drebuļi. Aši sapakojamies un nu jau možāki uzsākam no jauna KP20 meklēšanu.

Dodamies tālāk pa ceļu, bet pie nākamā grāvja caurtekas nu jau droši zinu, ka kaut kas nav kārtībā ar karti, ceļu un mūsu atrašanās vietu. Dodamies atpakaļ līdz tuvākajam stigu krustojumam, mēģinām pa to iet vispirms vienā virzienā, tad otrā virzienā, taču atrašanās vietu „piesiet” tā arī neizdodas. Laiks iet, kaut kas jādara, tāpēc nolemjam iet pa iesākto ceļu tālāk, cerams, ka iznāksim uz kāda lielāka ceļa. Bet nonākam kādā T veida krustojumā ar līdzīgu meža ceļu. Atkal pamēģinām izpētīt apkārtni abos virzienos, bet nekā. Ir sajūta, ka mēs neesam tālu no punkta, bet nevaram "piesiet” mūsu atrašanās vietu kartei. Dodamies uz priekšu pa jauno ceļu, ar cerību, ka tiksim uz lielā ceļa. Ejam diezgan ilgi, ik pa brīdi mēģinu grozīt karti visādos virzienos, bet nekas nemainās. Jūtu, ka mūs visus sāk mākt bezcerība, nogurums ir milzīgs, atkal nāk miegs. Tagad Jurģis izvēlas citu taktiku – viņš sāk skriet kādu puskilometru uz priekšu, kad mēs pārējie panākam viņu, Jurģis jau skaļi krāc ceļmalā.

Vienā brīdi mums pretī brauc Krievijas komanda – jau uz velosipēdiem. Pēc pāris skumjām stundām iznākam uz liela balta lielceļa. Viss it kā atbilst, tikai nekādi nevaram atrast kartē ceļu, pa kuru esam gājuši. Brīdi sēžam un mēģinām sakopot domas. Ieejam divos sānceļos KP20 virzienā, bet ceļu virzieni joprojām nesakrīt. Nekādi nevaru saprast, kur esam kļūdījušies. Beidzot izlemjam, ka mēģināsim iet tālāk – uz KP21. Nogriežamies uz stigas un pēc 100 m mūs sagaida jauns pārsteigums - šķērsojam platu ceļu, kuram pēc maniem aprēķiniem tur nevajadzētu būt. Nu jau esam tuvu izmisumam.

Atgriežamies uz lielā grantētā ceļa pa šo it kā neriktīgo ceļu, paejam aiz līkuma un pēkšņi viss nostājas savās vietās. Saprotu, ka visi iepriekšējie sānceļi ir parādījušies vēlāk un nav iezīmēti vecajā armijas kartē. Ātri noorientējos, atrodu mums vajadzīgo sānceļu uz KP20 un jūtu, ka ir atgriezusies pārliecība un spars. Metos mežā iekšā, bet jūtu, ka pārējie ir diezgan skeptiski par manu izrāvienu vai arī vienkārši ļoti noguruši un izskatās pēc nelaimes čupiņām. Sākam iet un brīnumainā kārtā līdz šim neatbilstošās šķērsstigas dabā sāk atbilst tām, kas kartē. Vēl pēc nepilna kilometra satiekam Eastcon, kuri nupat kā paņēmuši mums vajadzīgi KP20. Tagad prāts kļūst priecīgāks visiem un atlikušais ceļš ir ātrs un vienkāršs.

Uz nākamo, KP21, ejam pārliecināti. Lai ietaupīti laiku mēģinām izlauzties pa taisnāko stigu. Pēc Zanes aprēķiniem, vēl atlikušo trīs etapu (KP21-KP22-SF3) veikšanai mums ir atlicis drusku vairāk par stundai katram, lai atgrieztos SF līdz 9.00. Ja viss veiksies labi, vajadzētu paspēt. Iznākam ezera krastā, kur pretī mums nāk Eastcon. Vaicājam, kā labāk piekļūt punktam, bet viņi vai nu ir tik pārguruši, vai arī kāda cita iemesla pēc, nerunā ar mums nemaz. Redzam, ka Eastcon pagriežas prom no punkta, no kā secinām, ka viņi nav tikuši pāri Rušenīcas upei un dodas 3 km lielā apkārtceļā.

Izspraucamies cauri krūmiem, nonākam pie Rušenīcas. KP ir pilskalnā otrā krastā. Gaisma vēl nav sākusi svīst, tumsā grūti saprast, bet Jurģis saka, ka šeit upe ir tik plata kā liels dīķis. Paejam pa upi uz augšu prom no ietekas Sekstu ezerā, tagad cauri meldriem spraucos es. Krasts līgojas, brienu pa dūņām līdz potītēm, pēc kāda neveikla soļa iegāžos purvā līdz viduklim. Raušos ārā un saku, ka esmu gatavs doties apkārt. Pat, ja izdotos piekļūt pie pašas upes, neredzu iespēju tikt tai pāri, jo pašā upē dūņas varētu būt pāri galvai. Redzu, ka Ingus ir gatavs man piekrist, bet Zane iespītējas un saka, ka nekur riņķī neies. Kaut vai pa dūņām un peldus, bet pāri jātiek tepat. Pēc gabaliņa Zane ielien meldros un sauc mani apskatīt atrasto vietu, kur upei var piekļūt normāli un pati upe ir labi ja trīs metru plata. Es saku nē, tad saucam Jurģi par šķīrējtiesnesi. Jurģis, kā jau traks puisis, saka, nav ko bakstīties, ejam pāri. Es apsēžos krastā un pukojos, ka būs jāmērcējas – ir pati aukstākā rīta stunda pirms saullēkta. Kad saprotam, ka Zane neatkāpsies un viņai ir sabiedrotais, arī mēs ar Ingusu negribīgi noģērbjamies pilnīgi pliki, drebinoties sapakojam mantas ūdensmaisos un drošības pēc uzvelkam pretīgi slapjās, aukstās peldvestes. Ingus ir gatavs pirmais, viņam seko Jurģis. Cauri meldriem dzirdu skaļus kliedzienus pēc tam atskan smiekli. Pieejot pie upes, saprotu, kas par lietu - lai tiktu pāri draudīgajai upei, ir jāsper tikai kādi 2-3 soļi. Izrādās, ka upes pamats ir stingrs un tās dziļums ir tikai līdz ceļiem. Šai brīdī jūtos ļoti komisks – aukstākajā rīta stundā izģērbies pilnīgi pliks, ar peldvesti mugurā! Punkts pilskalnā, protams, atrodas kokā 5 m virs zemes (Kristaps ir liels blēdis). Visi ir pārguruši, beidzot pierunājam Jurģi un pa visiem uzstutējam viņu augšā. Jau ir pietiekami gaišs, varam izslēgt lukturus. Pāri upei dzirdam balsis, kuras drīz vien attālinās. Visticamāk, ka tie ir Putni, kuri arī nolēmuši iet apkārt.

Ir palicis vēl pēdējais KP22 kāju posmā un 3 stundas līdz brīdim, kad starpfinišā komandas tiks pagrieztas saīsinātā distancē. Negribas nokavēt, tāpēc aši dodamies tālāk. Soļot iznāk galvenokārt pa ceļiem, vienu brīdi kļūdaini laužamies cauri krūmiem un brienam pa slapju zāli, veltīgi tērējot spēkus. Ik pa brīdim gribas atsēsties un atpūsties, bet Zane visu laiku ceļ mūs augšā un atgādina, ka laika ir pavisam maz. Punkta atrašanās vietu parāda kāds makšķernieks. Nosmejamies, Ingus nokompostrē kartiņu, Zane ziņo, ka laika vēl vajadzētu būt diezgan – gandrīz 2 stundas.

Ceļam uz SF šķiet nav gala, kājas vairs lāga nenes, visas locītavas ir stīvas, muskuļi sāpīgi, Ingum un Zanei pamatīgas tulznas, es priecīgi atbalstu katru Jurģa priekšlikumu pasēdēt un atpūsties. Ingus ar Zani nav tik kāri uz pasēdēšanu, jo katrs solis pēc atpūtas tulznu dēļ ir ļoti sāpīgs. Kad iet nepārtraukti, tad pierod. Pāris metrus pirms SF mums pretī brauc Kuldīgas komanda – izskatās tādi smaidīgi un atpūtušies. Viņi mums māj ar rokām un sauc, ka esot pamodušies pirmie. Jā, mēs tā domīgi mājam ar galvām, jo diemžēl mēs šīs stundas negulējām, bet klīdām pa mežu.

SF3. SU virves
Notusējām apmēram stundu (08:21-9:30)



Strapfinišā ierodamies brīdi pēc 8.00. Tiesneši saka, ka esam kādi astotie. Esam tik noguruši, ka nemaz tā īsti nespējam priecāties par to, ka esam paspējuši kontrollaikā. Visi kustas tā nedaudz bremzēti un ļoti saudzīgi liek katru soli. Šeit mums ir jāveic speciālais uzdevums. Nevienam vairs negribas kāpt, beidzot tomēr izlemjam, ka Ingus un Jurģis kāps, es zīmēšu karti. Kustamies joprojām palēnināti, lai gan ierodas 3-stūru fabrika, pārģērbjamies, ēdam pēdējās sviestmaizes. Zane visus skubina, bet tas tempu īpaši nepaātrina – starpfinišā uzturamies gandrīz stundu, 3-stūru fabrika aiziet pirmie. Mēs, toties, esam pēdējie, kuri dodas pilnajā distancē, jo pulkstenis ir pāri deviņiem un neviena komanda vairāk nav ieradusies.

Velo SF3-SF4 pavēle
Nobraucām 45 km 5,5 stundās (09:30-15:05)

Ir milzīgs atvieglojums atkal mīt pedāļus, kājas tik daudz vairs nesmeldz, saule sāk sildīt un noskaņojums uzlabojas. Norunājam braukt piknikā. Cenšos braukt pa taisnākiem ceļiem. Pirms uzbrauciena stāvajā kalnā uz KP24 laiski gozējamies saulē un atpūšamies. Garām atkal pabrauc 3-stūru fabrika, viņi steidzas. Mēs saprotam, ka viņi nezin par mūsu soda stundu par neatrasto slēpto KP, un uzskata mūs par konkurentiem. Pēc punkta kalna galā dodas Ingus, pārējie izmanto brīdi, lai izslietu kājas gaisā un pagulētu.



Uz nākamo punktu braucam pa taisno. Pēc kartes izskatās, ka puskilometru vajadzēs riteņus stumt pāri pļavai, bet cita, prātīgāka varianta neredzu. Nobraucam pa kalnu, tuvojamies kādām mājām. Tur jau pa gabalu mūs sagaida kāds savāds vīrs, kā Jurģis saka, vietējais partizāns, kurš smaržo pēc vakardienas svētkiem un šī rīta lāpīšanās. Pajautājis, kas tas ir par sporta veidu ar kuru mēs te nodarbojamies, un saņēmis atbildi, ka piedzīvojumu sports, pārliecinoši mums apgalvo, ka viņš jau sen ir šī sporta veida dedzīgs piekritējs. Kad pajautājam ceļu, viņš stāsta, ka pirmā komanda te bijusi jau agri no rīta, un kā jau partizāns, skrienot mums pa priekšu, ved mūs pa mazām taciņām. Priecājamies par šo vīru, jo pašiem izbraukt šos taku labirintus nebūtu iespējams. Beigās viņš tā kā drusku piesienas Zanei, bet spēki ir nevienlīdzīgi un viņš atpaliek. Drīz vien esam pāri dzelzceļam un izbraucam uz šosejas.

Pāris vietās aiz neuzmanības izbraucam nelielus līkumus, tomēr visumā uz priekšu tiekam raiti. Ceļā uz KP 26 lielā ātrumā mums garām atkal pabrauc 3-stūru fabrika - liekas, ka viņi sacenšas ar mums. Kādu laiku braucam kopā, tad mēs atkal atlaižamies zālītē. 3-stūru fabrika pazūd skatienam, ceļamies un braucam tālāk, taču neilgi pirms KP27, mūsu „konkurenti” atkal iznirst skatienam no kāda sānceļa - aizbraukts nepareizi. Apstājāmies padomāt, bet klāt jau bija kāds vietējais mačo ar bicepsiem kā bumbieriem un parāda mums pareizo ceļu. Pie KP27 piebraucam kopā, Apšenieks pirmais uzkāp kopā un prom. Esam nedaudz pārsteigti par to, Ingus uzkāpj kopā un izkompostrē mūsējo kartiņu. Pāris reižu vēl liekamies ceļmalā pagulēt, jo šoreiz ļoti sāp mugura un Zane sāk migt ciet uz velosipēda.

Vēlreiz panākam 3-stūru fabriku pirms pēdējā KP28, kad Ingus ierosina braukt pa dzelzceļa gulšņiem, jo kājas ir tā atspiestas, ka paiet nav iespējams. Sākumā neticu, ka tas ir iespējams, Jurģis pievienojas Ingum, un kad tie abi jau strauji attālinās, velosipēdiem virsū lecu arī es un Zane aiz manis. Krata pamatīgi, bet uz priekšu iet daudz ātrāk.

KP28-SF4
Noņemamies apmēram 1,5 stundu visi nobraucam 250 m ar laivām, Ingus un Edgars papildus vēl 250 m ar laivu un tikpat nopeld.

No KP28 uz starpfinišu Zolvā divās laivās jāpārceļo pāri ezeram ar visiem velosipēdiem. 3-stūru fabrika steidzas atrauties no mums. Pasmaidām par viņu centieniem, atsēžamies atpūsties. Pārtikas nav gandrīz nemaz, bet izsalkums aizvien palielinās. Baiba no Kuldīgas komandas, kura startēja Tautas klasē, piedāvā ne pirmā svaiguma gaļas gabaliņu un sulu – notiesājam to visu ar gardu muti.

Aizairējam uz SF4, kādam abas laivas jāaizdzen uz KP28 un atpakaļ jātiek peldus. Peldēšanas posms visiem ir paticis, laiks nav auksts, tāpēc izceļas pat neliels strīds par to, kuram tiks iespēja noskalot sviedrus un sajust veldzējošo ūdeni nogurušajām kājām. Uzvaram mēs ar Ingusu, pārģērbjamies hidrotērpos, Ingus pirmais lec laivā un airē pāri ezeram. Es daru to pašu, bet ezera vidū spēcīgs vējš manu laivu kā buru sāk dzīt sānis. Pielieku milzu spēku, lai noturētu laivu pareizā virzienā. Pelde pēc tam atpakaļ patiešām šķiet veldzējoša. Zane jau ir pārzīmējusi nākamā posma KP, un izrādās, ka laiva pirmos 3 kilometrus jānes līdz pat Kurtoša ezeram. Redzam, ka tuvējā kokā novilktas virves un kāpnītes, pļavā ganās četri zirgi, un noprotam, kas būs jādara pēc lavu posma. Zane stāsta, ka, kamēr mēs ar Ingusu dzinām laivas, bijis pienācis Normunds no VX un apvaicājies, kurš ir labākais jājējs, jo viena ķēvīte esot tāda nemierīga. Nodomājam, ka pagaidām nav vērts par to uzraukties, nāks laiks, nāks arī padoms.

Laivu posms
Nobraucām ar laivu 13,5 km, 3 km kājām, nesot laivu 4 stundās (17.30-20.49)



Redzam, kā no laivu posma atgriežas VX komanda, 3-stūru fabrika jau nozudusi ar visu laivu pa taisno krūmos. Arī mēs nopūšamies, ceļam laivu un dodamies Kurtoša ezera virzienā. Māris skrien pa priekšu un bliež labākās komandas, labākās fotogrāfijas. Jau no paša sākuma ir skaidrs, ka, nesot laivu, varam paiet tikai pa ceļiem, spraukšanās pa krūmiem, kaut gan puskilometru īsāka, tomēr nešķiet nopietni ņemama. Netālu no ezera jāiet garām kādām mājām. Pajautājam saimniekam, vai aiz paugura ir ezers, bet viņš, laikam sargādams savas iemīļotās zvejas vietas, rāda, ka ezers ir pavisam uz citu pusi. Nedaudz noskaidrojam jautājumus, kas mēs tādi esam, ko mēs te darām un kāpēc, līdz saimnieks kļūst pielaidīgāks un cenšas mums parādīt jau iemītu taciņu uz ezeru. Mums gan ir apnicis stiept to laivu un, ieraugot ezeru, dodamies pa taisno uz to, caur meldriem un ezerā iekšā. Pirmais laivu posma KP29 jau spīd pa gabalu pāri ezera līcim. Ķeramies pie airiem un drīz vien KP ir rokā. Iramies vēlreiz pāri nelielajam Kurtoša ezeram, lai tālāk atkal stieptu laivu pāri uz Rušona ezeru. Diemžēl netrāpām krastā pareizajā vietā, kā rezultātā laiva jānes par 300 m tālāk.

Rušonā pie laipas stāv kāda koka laiva un tajā Zane ierauga divus ābolus. Jau pāris mēnešus pirms VX, atceroties VX Zemgale pie Daugavas, sapņojām par to, kā distancē ēdīsim ābolus. Šie ir pirmie, kurus ieraugām. Zane samirkšķinās ar Ingusu un drīz vien no tiem pāri nepaliek pat serdes.

Pirmais iespaids par Rušonu - tas ir ļoti liels un ir grūti noorientēties. Tālumā visi objekti, kas ir dažādos attālumos, saplūst vienā līnijā, līdz ar to nevar pateikt, kas ir sala, kas ir krasts. No sākuma airējamies pa taisnāko līniju pēc azimuta, bet tas mūs ved aizvien dziļāk ezerā. Situācija sāk saspringt, jo vējš saceļ tādus viļņus, ka laiva sāk bīstami svārstīties. Hidrotērps ir tikai Ingusam, laivas apgāšanās nozīmētu pasākuma beigas un ļoti nepatīkamu peldi. Tā kā īstu airēšanas speciālistu starp mums nav, tad atmosfēra laivā kļūst mazliet nervoza. Mēģinām laivas priekšgalu griezt pret viļņiem, bet tāda taktika spiež mūs braukt vēl dziļāk ezerā, kur sajūta ir tāda, ka viļņi ir vēl lielāki un nāk nevis no vienas, bet no vairākām pusēm. Nervozi sabļaustoties un pārmetot viens otram nemākulību, aptuveni pēc stundas nonākam Ozolsalas aizvējā (tā pati sala, uz kuras bija jāmeklē slēptie punkti 3. posmā). Vieta ir zināma, arī KP30 atrašanās šaubas nerada.

Pēc brīža punkts ir rokā. Vējš un ezerā viļņi ir mazinājušies, taču saule sāk strauji rietēt. No visiem spēkiem cenšamies tikt tālāk vēl pa gaismu, airējam pāri uz Rušenīcas ieteku. Rušenīca sākumā ir paplata, bet aizaugusi upīte, tad seko neliels ezers. Pie mums jau zināmā pilskalna, kur „peldējām” tai pāri rītausmā, tā kļūs šaura un dubļaina. Ingus ar Jurģi airē, es mēģinu atgrūsties pret krastu, lai noturētu pareizo virzienu. Kādā vietā upi aizšķērso bebru dambis, straume tek mums pretī. Negribīgi kāpjam ārā dubļainajos krastos un stumjam laivu pāri. Pēc pārdesmit metriem – vēl viens bebru dambis, tikai šoreiz ūdens tek pretējā virzienā. Kādu brīdi esam apjukuši – kā tas var tā būt, tad izpētām, ka tā ir uzpludināta Rušenīcas pieteka un pati upe tek gan uz Rušona, gan uz Zolvas ezeriem. Tālāk upe kļūst vēl seklāka, pāris reizes kāpjam ārā un nesam pāri sakritušiem kokiem un seklām vietām. Vienā no šādām vietām laivā vēl esam palikuši es ar Zani, tā kļūst vieglāka un Jurģis pēkšņi mums sarīko īstu bobsleju – atsperoties pret seklo upītes dibenu viņš kādus 200 m stumj laivu neticamā ātrumā. Ingus no aizmugures bļauj, lai viņu pagaida.

Tālāk upe kļūst dziļāka un platāka, drīz ir klāt arī tilts ar KP31. Saule ir norietējusi, kļūst tumšs, velkam laukā lukturus. Iesākot distanci, neticējām, ka nonāksim līdz trešajai naktij. Labi, ka bijām taupīgi tērējuši baterijas un problēmu ar gaismām nav. Steidzamies vēl ar pēdējo vakara krēslu tikt līdz Zolvas ezeram, lai noorientētos. Sasniedzam to jau tumsā. Ezera plašumā noturēties gar krastu arī naktī nav pārāk grūti. Man jau sāp mugura, brīnos par Zani, kura airēšanā neatpaliek no abiem pārējiem puišiem. Pāris reizes tumsas dēļ iebraucam biezajos krasta meldros, taču drīz vien atspīd Zolvas tūristu bāzes un mūsu finiša uguntiņas un laiva atduras krasta smiltīs.

Kāpjam ārā, esam ļoti mundrā noskaņojumā, līdz kontrollaika beigām ir vairāk kā divas stundas un esam gatavi speciālajiem uzdevumiem. Esam nedaudz pārsteigti, ka neviens mūs nesagaida, vienīgi Jānis Apinis izlien no tumsas, snaikstās pēc Zanes ūdensmaisa un mētā piezīmes par palīdzību no malas un diskvalifikāciju. Neko darīt, ejam meklēt tiesnešus, lai paziņotu viņiem priecīgo vēsti, ka esam ieradušies.

Finišs plkst. 20:49
Distancē kopā esam bijuši 45 stundas 29 minūtes.

Pie tiesnešu galdiņa rosās Kristaps ar Normundu, kuriem mūsu ierašanās neizraisa nekādas emocijas. Viņu kustības un valoda arī ir tādas kā nedaudz bremzētas un gurdenas. Viņi tā domīgi paskatās uz mums un paziņo, ka saskaņā ar nolikumu organizatori patur tiesības mainīt distanci un speciālie uzdevumi mums tiek atcelti. Par zirgiem mēs vēl to varam saprast, bet par virvēm gan nē. Vienīgais izskaidrojums ir abu organizatoru lielais nogurums, jo arī viņi visas šīs 46 stundas nav gulējuši gandrīz nemaz. Esam tik apmulsuši, ka nemaz neuztaisām finiša foto, jo nebijām gatavi šādam nobeigumam. Labi, ka Māris ir savā vietā un pāris bildes uztaisa no šī procesa. Bet tad seko vēl viens pārsteigums! Normunds paziņo, ka esam pašlaik piektie un mums jānāk uz apbalvošanu. To nu gan mēs nebijām gaidījuši! Tātad 3-stūru fabrika vēl nav atgriezusies, un jau jautrākā noskaņā dodamies meklēt civilizētas drēbes, dušas un kaut ko ēdamu.

Nomazgājamies, pārģērbjamies un esam atpakaļ uz apbalvošanu. Tautas ir ļoti maz, ja salīdzina ar piektdienas vakaru, jo lielais vairums ir prom un palikušas tikai finišējušās Elites klases komandas un viņu līdzjutēji. Apbrīnojami labi jūtamies, nogurums ir pazudis un apspriežamies, ka arī 60 stundas mums nebūtu problēma. Saņemam savas vāzītes un pirmo Concordes ekipējumu. Vēl kopīgais pilnu distanci finišējušo Elitas klases komandu foto un jautra vārdu pārmaiņa ar Krievijas komandu. Viņiem vislabāk esot paticis mans aicinājums, kad viņi nez kuro reizi paskrējuši mums garām: „hvaķit begaķ, iģiķe snami”.

Kad apbalvošanas rosība ir norimusi, tiekam klāt pie Kristapa pajautāt, kā gājis APIK. Un ko mēs uzzinām! Distancē ir vēl viena komanda un tās nosaukums, protams, ir APIK. Smejam gardi un tikpat gardi bāžam pilnus vēderus ar atdzisušām karbonādēm un zupu. Ingus izvelk Bushmills un nolemjam ar to sagaidīt draugus, tomēr drusku ieķeram jau paši uz tiem lieliem priekiem.

Ierodas APIK. Tikšanās ir vētraina: stāsti, smiekli, skumjas, sāpes mijas cits caur citu, jo iespaidu ir bezgala daudz. Tas turpinās vēl pie aukstajām karbonādēm un zupas, vēl Aglonā, līdz Bushmills ir iztukšots, vēl pie brokastīm ar šķīvjiem, kuri ne mirkli nav tukši, vēl katram savā gultiņā un darba vietā, vēl uz ielas, mājās, mežā un vēl, un vēl, jo tas viss ir kļuvis par neizdzēšamu daļu no mums, kas nes mūs tālāk un tālāk pretī nezināmajam.

Vēlies padalīties atmiņās par šo piedzīvojumu? Raksti! [FORUMA TĒMA]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv