Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Ala-Arča Lieldienās. Starp vasaru un ziemu.

Autori: Anatolijs Sukovs un Sveta Gucalo [ AUTORE?]
Tulkojums no krievu valodas: Kristaps Liepiņš
Foto: Anatolijs Sukovs, Sveta Gucalo
2007. gada aprīlis, Rīga

Latvijas ziema jau paspēja mums pamāt ar roku un marta beigās mēs devāmies pēc sniega un ledus uz Kirgīziju. Īsā laika sprīdī no 31. marta līdz 10. aprīlim tika veikta aktīva bijušās alpīnistu nometnes Ala-Arča rajona, precīzāk Ak-Sai ledāja ielejas, kas atrodas Tjanšana kalnu ziemeļu daļā, netālu no Kirgīzijas galvaspilsētas Biškekas, izpēte.

Šajā braucienā piedalījās divas alpīnistu kluba "Traverss" grupas, kopējā sastāvā 3+2: Oļegs Siļins, Timurs Gaļējevs, Anatolijs Sukovs un Oļegs Mirošņikovs kopā ar Svetlanu Gucalo. Pasākums notika arī pateicoties Aleksandra Agafonova (paziņām – San Saničs) atbalstam – viņš ir profesionāls alpīnists, instruktors, gids un gluži vienkārši labs cilvēks. Neskaitot rajona izpēti, jaunu iemaņu un iespaidu gūšanu uzkāpām divās virsotnēs un izgājām vēl trīs ledus maršrutus uz dažādām šī rajona virsotnēm. Precīzāka informācija gūstama sekojošajā mūsu brauciena dienasgrāmatā.

31. marts, sestdiena

No rīta startējam no Rīgas lidostas lai dotos uz Maskavu, kurā ierodoties marinējamies lidostas Šeremetjevo 2 tranzīta zonā (izņemot Oļegu Siļinu un Svetu – viņi dodas uz pilsētu, jo viņiem abiem ir Krievijas vīzas). Vēlu vakarā beidzot sagaidām lidmašīnu uz Biškeku, kura mūs ved pretim nākošajai dienai.

1. aprīlis, svētdiena

...jokiem nav vietas! Ielidojot mūs sagaida ar nevēlēšanos izdot iebraukšanas vīzas, nākas sisties cauri ar naudas zīmju palīdzību. Pēc kravas saņemšanas, zem sava spārna un savā mašīnā mūs uzņem San Saničs. Atstājot ceļa drēbes un personīgus sīkumus mūsu gida dzīvoklī, izskrienam pa veikaliem un tirgu – iepērkam pārtiku visam kalnos pavadāmajam laikam. Lietišķas pusdienas čaihanā, un svaigu maizes plāceņu smaržas ieaijāti braucam uz Ala-Arču (2100 m). Miglas mākonis un gaisa mitrums atceļ mūsu plānu aizstaigāt uz Raceka naktsmītnēm, tāpēc noīrējam namiņu ar krāsni un tajā arī pavadām šo nakti. Pirms vakariņām tie, kam ir vēlme, dodas nelielā pastaigā pa apkārtni, pēc tam pievienojas pārējiem, lai atzīmētu Oļega Siļina dzimšanas dienu.

2. aprīlis, pirmdiena



Darba nedēļa sākas atbilstoši - mugursoma 20+ kg plecos un pa piesnigušu taku uz augšu... Virs galvas karājas mākonis, kurš pamazām cēlās augšup, kamēr viltīgā saule nodarbojās ar mūsu seju piecepšanu – doma par krēmiem un saulesbrillēm ienāca prātā tikai vakarā, kalnu mājā. Piegājiens aizņēma četras ar pusi, dažiem – gandrīz septiņas stundas, pie mērķa ieradāmies katrs savā tempā, ar laika intervālu stundas robežās. Raceka naktsmītnes (kalnu māja, 3200 m), lai arī ir kapitāla akmens būve, tomēr būvēta visai pavirši, jo dažās vietās trūkst logu, jumts ne visai cieši pieguļ sienām. Izvēlējāmies gaišāko telpu, kas nodrošina aizsardzību pret vēju un sniegu.

3. aprīlis, otrdiena

Turpinām uzņemt augstumu – nepieciešams veikt gājienu "viesnīcai" Karona (3900 m). Tāpat kā iepriekš, dienas pirmajā pusē rajons tīts mākonī, brīžiem vēja brāzmas un neliels sniegs. Pastaiga pa morēnu vaļņu nogāzēm un ledāju ar mugursomu plecos bija nedaudz īsāka par vakarējo, bet kaut kā "neskrienas" – aklimatizācija. Mūs uzņemošā "viesnīca" ir sašķiebies skārda vagoniņš, tomēr pateicoties savam kompaktumam, tas ir mājīgāks par Raceka kalnu māju. Pirmā sportiskā grupa nolēma pavadīt vēl vienu dienu jau uzņemtajā augstumā, tāpēc rīt mums būs ledus nodarbības San Saniča vadībā. Savukārt Oļegs ar Svetu nolemj izmēģināt spēkus pirmajā kāpienā, tāpēc viņi organizē savas mini nodarbības jau šodien. Diena paliks atmiņā arī ar acu ārstēšanu (ar tējas kompresēm) un nelielu "pasvinēšanu" Toļika dzimšanas dienas sakarā.



4. aprīlis, trešdiena

Vietējais laiciņš iespēj piespiest apšaubīt spēju kaut ko paveikt, it īpaši rīta agruma vēja brāzmas, kas tricina "hoteli", bet aiz tā durvīm sejā sitas sniega vērpetes. Tie, kas bija sataisījušies uz kalnu, atsacījās no savas ieceres, tāpēc pēc nesteidzīgām brokastīm visi kopā noorganizējam ledus nodarbības uz Koronas ledāja ledus pierēm. Iesildoties San Saničs nodemonstrē, kā skriešus (!) pārvietoties pa ledus nogāzēm bez leduscirtņu izmantošanas, pārvietojoties ar augšup un lejup ar dzelkšņiem, traversēt un lēcienā veikt 180 grādu pagriezienu. Visiem viss praktiski padevās, izņemot... Toļiku, kurš "karoja" ar saviem kaprīzajiem dzelkšņiem, kas periodiski krita nost no viņa jaunajiem zābakiem. Pēc kāda laika, ar santehniķu līmlentes un kaut kādas mātes palīdzību problēma tika novērsta (vakarā tika rasts labāks risinājums izmantojot stiepli), un viņš varēja atkal pievienoties pārējiem. Timurs apguva pārvietošanās tehniku izmantojot fifus (āķveida kāpšanas cirtņi ar ērtu rokturi un iespēju pievienot cilpas kāju atbalstam, praktiski tiek lietoti tikai bijušajā PSRS, īpaši Krievijā, un lietojami tīru (!) ledus maršrutu iziešanai, red.) un pēc tā mēs ķērāmies pie nodarbību otrās daļas – piecu virvju ledus maršruta iziešanu sasaitēs, kam seko nolaišanās lejup pa to pašu ceļu, izmantojot pašizskrūvējošu ledusāķi virves nostiprināšanai. Šo uzdevumu abas grupas veica patstāvīgi, pēc kā kārtējā sniega mākoņa pavadībā atgriezāmies "hotelī".



5. aprīlis, ceturtdiena

Treniņi aizvadīti, laiks doties uz virsotni! Pirmā grupa un San Saničs pirms astoņiem devās brist sniegu piegājienā virsotnei Izskaķeļ (4400 m,), Rus. 3B grūtību kategorijas maršruts Z sienas centrā, bet Oļegs ar Svetu mērķē uz Ak-Too (4620 m), Rus. 4B grūtību kategorijas maršruts pa Z sienu. Kāpējus, kas devās uz Iskaķeļ virsotni, laika apstākļi nelutināja līdz pat noejas beigām (aukstums, vējains, snieg, nelielas putekļveida sniega lavīnas), bet San Saniča uzdotais temps mūs uzveda uz virsotnes jau plkst. 12:30. Maršruta lielākā daļa sastāv no 45-50 grādu stāvuma ledus piecu virvju augstumā, kam seko viena virve pa kori līdz virsotnei. Aptuveni trijos dienā, spožas saules apspīdēti atgriezāmies naktsmītnēs, kur atradām Oļega un Svetas atstāto zīmīti: pieejot un novērtējot izvēlētā maršruta lavīnbīstamību viņi ir atteikušies no kāpiena un devušies atpakaļ uz Raceka kalnu māju pēc tur atstātās pārtikas daļas. Vakarpusē mūsu sešinieks atkal apvienojās un vakariņojot apspriedām rītdienas plānus, kuri solīja vēl saspringtākus leduskāpšanas darbus.



Svetas iespaidi:

Pa sniegu aizbriduši gandrīz līdz pašam ledum, pēc tā, ka no kuluāra pār mums divas reizes "nobrauca" visai būtiska izmēra sniega "upītes", nolēmām atkāpties. Iespējams, tās vajadzēja ignorēt, kā to darījām turpmāk, bet apstākļi tobrīd bija ne pārāk rosinoši kāpienam... Tas, ka, kā vēlāk noskaidrojās, sniegs pārstāja snigt tikai dienas otrajā pusē, un vispār mūžīgā patiesība "lai kas notiktu, viss notiek uz labu", spēja mūs galu galā mierināt. Atlikušo dienas daļu izmantojām produktu atnešanai no Raceka naktsmītnēm, apsveicām puišus ar Kalnu un nolēmām mūsu gājienu atkārtot rīt.



6. aprīlis, piektdiena

Trijnieks ar Oļegu Siļinu, Timuru un Toļiku devās Simagina smailes (4400 m) virzienā, ar mērķi iziet Rus. 4B gr.kat. maršrutu pa ZR kuluāru. Divnieka sasaite ar Oļegu Mirošņikovu un Svetu demonstrējot gribasspēku izgāja otrajā mēģinājumā šturmēt Ak-Too, pa to pašu ceļu, no kura viņi atkāpās vakar. San Saničam bija ieplānota "inspekcijas" pastaiga līdz Racekam un atpakaļ.



Piegājiens līdz Simagina smailes pakājei noritēja viltīgā pieklusumā, kurš turpmāk maršrutā pārvērtās par brāzmainu vēju un sniega noslīdējumiem pa stāvo ledus nogāzi. Lielākā daļa darba maršrutā krita uz Timuru, kurš kāpa ar fifiem, bet Oļegs un Toļiks "pienesa" virves un ekipējumu, pēcāk – gatavoja nolaišanās ceļu. Pēc veiktajām astoņām virvēm ledus (tā stāvums līdz 60 grādiem) un neliela traversa pa kreisi, sasniedzām kontroles cilpu uz klintīm, ar kuru apzīmētas ledus maršruta beigas – pēc vietējām tradīcijām tālākais ceļš līdz virsotnei nav obligāts. Bez īpašas paunošanās "tinamies" lejup un ap 15:30 mēs atkal esam uz ledāja, kur, protams, spīd saule un vēja praktiski nav. Neskaitot "inspekciju" San Saničs ir izpildījis svētīgu ūdens kausēšanas misiju un sagaida mūs ar tēju. Otrajai kāpēju grupai gājis ne tik gludi – tuvāk vakaram mēs spējām identificēt viņu kustīgos stāvus uz sienas, un ap septiņiem vakarā viņi bija pabeiguši maršruta sienas daļu. Tieši tobrīd visu skatu pārklāja mākoņi un strauji satumsa...



Svetas iespaidi:

Rīts bija apmācies, bet mierīgs, noskaņojums pacilāts, bet vakardienas nogurums lika sevi manīt līdz pat pirkstu galiem. Piecu stundu pastaiga pēc pārtikas un sniega brišana piegājienā kalnam bija jūtama. Ledu maršrutā nevarētu nosaukt par ziemas ledu, jo tas neatšķēlās ar raksturīgajiem lēcveida gabaliem, arī skrūves gāja iekšā visai viegli. Tomēr teju vai visā maršrutā nācās strādāt ar dūnu jaku mugurā – aukstums izvelk cauri, kamēr pirmais kāpj savu virves garumu. Kāpām ilgi... Atcerējāmies San Saniča fifus, Timura prieku, kad tas pārņemts un bez sevišķas piepūles kapāja augšup ar šiem brīnuminstrumentiem pa ledus nogāzi, un komentārus par to, ka "paskatīsimies, kā jutīsies jūsu kājiņas pēc piektās virves kāpjot pa ledu ar leduscirtņiem". Kājiņas kļuva jūtīgas jau krietni ātrāk, bieži nācās atpūsties, nostiprināties un iekārties leduscirtņos. Kopumā, aklimatizācija uz ledus bija jūtama, laika apstākļi priecēja – no debesīm nekas nebira. Kādā sestajā virvē biju nolēmusi pārvilkt cimdus. Noņemu no pleciem mugursomu un pavadu to ar neilgu skatienu bezdibenī... Labi, ka visi dzelži ir uz manis un mugursomā nebija palikušas izdzīvošanai svarīgas lietas, tāpēc, pēc klusas nopūtas, kāpām tālāk.

Aizejot līdz Ak-Too korei, ap 7iem, vakaram krēslojot, uzsākām nolaišanos lejup. Kopā ar manu mugursomu aizlidoja arī mans lukturītis, tāpēc mūsu priekšā bija izvēle, kuram no mums strādāt uz tausti. Nolēmām, ka man. Laidāmies lejup izmantojot pašizskrūvējošos ledusāķus, kas, starp citu, ir visai ātrs un drošs paņēmiens (ja vien netiek sapītas virves). Pret vakaru laika apstākļi pasliktinājās un sniega straumes veida nobrukumi, kas mūs apstādināja pirmajā piegājienā, atsākās un nemitējās. Kā teica Saša "tos jāuztver filozofiski, it kā to nebūtu". Šī frāze ļoti palīdzēja noturēt pie sevis tatāru leksikonu, kas tā vien gatavojās izrauties, arī tad simto reizi sniegs nobira pār mūsu staciju un aiz apkakles, piedurknēm. Ap pusnakti bijām lejā, uz sniegāja atradām mugursomu, sapriecājāmies. Bet tikai uz brīdi – mistiskā kārtā no mugursomas bija pazudušas visas manas mantas, izņemot dzelkšņu iepakojumu – dūnu jaka, veste, cimdi un cepure. Ko lai dara, atkal dažas gudras replikas par materiālo un domas par nākošajām trijām dienām Kalnos!

7. aprīlis, sestdiena

Divos naktī atgriežas Oļegs un Sveta – nomocīti, ar zaudējumiem ekipējumā, bet sveiki un veseli. No rīta visi pošamies un dodamies lejup uz Receka naktsmītnēm – esam plānojuši atpūtas dienu pirms noslēdzošā kāpiena. Katrs atnāk savā tempā, bet pēc Oļega un Svetas ierašanās ir skaidrs, ka viņi šodien vēl savu gājienu nav beiguši. Pēc pusdienām viņu sasaite dodas uz Skolotāju (Učiteļskije) naktsmītnēm, kas tiek sauktas arī par Semjonova vai Zinātnes naktsmītnēm (stojanki Nauki), un atrodas uz Učiteļ ledāja morēnas netālu no virsotnes Korona pirmā bastiona. Tāda rokāde nepieciešama tāpēc, jo pēc viņu plāna, rīt viņi vēlas doties uz ledus maršrutu, kas ved pa Koronas virsotnes (4810 m) pirmā bastiona trešo kontrforsu (Rus. 5A gr.kat.).



8. aprīlis, svētdiena

Ala-Arčā pavadītās nedēļas noslēgums tiek atzīmēts ar kāpienu uz Baičečekei virsotni (4515 m), kurp dodamies pa R sienas ledus kuluāru, Rus. 5A gr.kat.). Šodien laika apstākļi nav tik draiski, kā izņēmums ir tikai spēcīgais brāzmainais vējš virsotnes augstumā. Šajā izgājienā ar pirmo grupu kopā devies arī San Saničs – kā eksperts, kurš pārzina noejas ceļu no šīs virsotnes, kā arī ar mērķi nodemonstrēt, cik ātri var iziet šo maršrutu, ja lieto fifus. Pieejot maršrutam grupa nedaudz izstiepās – kāpiens augšup pa nobiru nogāzēm blakus Baičečekei dienvidu sienas kontrforsiem, galvā nez kāpēc doma par "siltām klintīm un patīkamu kāpšanu"… Neskatoties uz to ieberzāmies plānotajā ledus maršrutā, sasējušies ar virvēm, tomēr katrs kāpa tādā stilā, kā vēlējās – ar fifiem, leduscirtņiem vai pa nostiprinātu virves margu ar žumāru.



Pēc deviņu virvju kāpiena pa ledu, ap 13:30 tika pabeigta maršruta tehniskā daļa, un mēs izgājām uz visai brūkošās priekšvirsotnes kores. Izieto ledus posmu stāvums (līdz pat 80-90 grādiem) šeit bija lielāks nekā uz pirms tam kāptā Simāgina, tomēr kā liels pluss šodien bija bezvējš šajā šaurajā sasaldētajā kuluārā. No kores mēs varējām novērot to, kā Oļegs ar Svetu kāpj savā izvēlētajā maršrutā, pēc kā apbruņojušies ar trekinga nūjām devāmies augšup līdz virsotnei. Lejup sākotnēji devāmies pa nobiru lauku kas ved uz Semjonova-Tjanšanskovo virsotnes pusi, tad paralēli ledājam Učiteļ un tālāk pa morēnu laukiem līdz pat Raceka naktsmītnēm.

Svetas iespaidi:

Oļegs ar Svetu pa to laiku kāpa pa Koronas ledus "jūru". Korona ir virsotne ar simbolisku nozīmi Oļegam, jo savulaik uz šīs virsotnes varoņdarbu veica viņa treneris un skolotājs Aļims Romānovs. Plotņikova maršruts (Rus. 5A gr.kat.) ir loģiskais ceļš pa platu ledus sienu, kuras vidējais stāvums ir 45-55 grādi, savukārt viens šī maršruta posms sasniedz 70-80 grādu stāvumu. Galvenā grūtība šajā maršrutā – bergšrunda pārvarēšana maršruta apakšējā daļā, jo pie neliela sniega daudzuma tas pārvēršas par ledus pārkari. Par laimi no šī mēs izvairījāmies, jo sniega daudzums bija pat tik liels, ka piegājienā jutāmies kā mazi buksējoši kuģīši sniega jūrā.

Kādu pusotru stundu ņemoties pa sniegu, ap 9 no rīta mēs bijām jau uz ledus. Tālāk vis kā iepriekšējā reizē – ledusāķis – aiziet – krītošie, pirmā kāpēja atšķeltie ledus gabali, atpūta – sāpošās kājas, raudas par siltu tēju un pirti Biškekā (šodien taču Lieldienas!) – ledusāķis – aiziet… Laiciņš lielisks un kāpiens zināmā mērā simbolisks. Kāds šajā gaišajā dienā sitās ar izrakstītām olām, kāds pin kuļičus, bet mēs ar burkšķošiem vēderiem lienam kā gliemeži pa ledu un sniegu. Šķiet, ka ar to arī alpīnisms ir īpašs – ar kontrastu spēku.



Ap 6iem izgājām "uz virsotnes" – sasniedzām kuluāra izeju, kas skaitās šī maršruta beigas, atrakām ieputināto akmeņu tūru (no akmeņiem salikta neliela piramīda, kas kalpo kā norādījums un vieta, kurā mēdz glabāt ieslēptu konteineru ar ziņām par kāpiena veikšanu, red.), kurā atradām iztukšotu šampanieša pudeli (to šeit uznesa meitenes no iepriekšējās San Saniča grupas, kuras ar šo kāpienu izpildīja pirmo sporta klasi alpīnismā). (Kirgīzijā, tāpat kā Krievijā, joprojām pastāv sporta klašu sistēma kalnos kāpējiem, kādas praktiski nav citās pasaules valstī, Red.)

Nokāpām līdz Koronovskie naktsmītnēm lejup ātri, un nolēmām tur pavadīt atlikušo nakti. Nogurums pa šīm dienām uzkrājies tāds, ka ievēlušies savā patvērumā, gribējās vien izdzert trīs litrus tējas, apgulties un izdvest, ka esmu šos visus kalnus televizorā redzējusi (nu vismaz uz kādu tuvāko nedēļu). Labi, ka tādos brīžos klāt ir maz klausītāju – citādi ilgi atgādinātu…

9. aprīlis, pirmdiena

Ap 9iem no rīta mūsu grupas apvienojās Raceka naktsmītnēs, un nenogurdināmā San Saniča vadībā uzsākām ceļu lejup, uz bijušo alpīnisma nometni. Tur mūs sagaida pavasaris – ielejā gandrīz viss sniegs jau nokusis un daba visapkārt "atbilst kalendāram". Kaut kā nemanāmi atrī esam atgriezušies Biškekā, kur pēc "spalviņu uzspodrināšanas" mūsu piecinieks ķērās pie brauciena kultūrizglītojoši-atjaunojošās programmas. Pastaiga pa pilsētu, suvenīri, čaihana, pastaiga un "eksotikas" iepirkšana tirgū, pasēdēšana un tā tālāk – Biškekā bija jauki! Nakšņot pirms izlidošanas paliekam pie San Saniča.

10. aprīlis, otrdiena

Ceļamies 4os, braucam līdz lidostai, pārpakojamies, reģistrējamies un lūk – atkal lidojam lidmašīnā, tikai nu jau pretējā virzienā. Gaidīšana nu jau pazīstamajā tranzīta zonā un nākošā lidmašīna, ceļš mājup, vienmēr tik īss salīdzinot ar ceļu uz Kalniem. Uz redzēšanos, Ala-Arča!



Plašāks ieskats brauciena bildēs:
Anatolija fotoalbums skatāms šeit!
Svetas fotoalbums skatāms šeit!

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv