Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Citrusu Ciklons

Autors: Kristaps Liepiņš [ AUTORS?]
Foto: Arta Millere, Jurģis Blumbergs, Madara Liepiņa, Kristaps Liepiņš
2007. gada aprīlis, Rīga

Jau uzreiz pēc pagājušā gada nogales brauciena uz Dienvidfranciju tika iegādātas aviobiļetes nākošajam ceļojumam. Šoreiz – ar mērķi ielūkoties Spānijas, un konkrēti – Barselonas apkārtnes labākajās kāpšanas vietās. Bet dabas spēki izspēlēja nelielu joku – īsi pirms Lieldienām Spānijā "viesojās" spēcīgs ciklons...

Bet ilgi par šo dabas untumu skumt nebijām noskaņoti – aizvien jaukāk dzīvē ir priecāties par to, kas mums dots, nevis skumt par to, kas nav... :) Ņemot līdzi tobrīd saulainā un siltā Latvijas pavasara noskaņojumu, pēc nedaudz vairāk kā triju stundu lidojuma ierodamies Barselonā. Hola, Katalonija! Brrr... Pavēss un vējains. Cilvēki uz ielām ģērbti ne pārāk vasarīgā apģērbā. Varam izrādīt ziemeļniekiem raksturīgo rūdījumu.

Lidosta. Pilsētas centrs. Viesnīca. Neliels izskrējiens pa Barselonas centru ar mērķi vēl sestdienas vakarā iepirkt turpmākajām dienām nepieciešamo – kam nu kas: klinšu kurpes, treniņbikses, paklājiņš, saulesbrilles un citi sīkumi. Viesnīca. Vakariņas. Aijā aijā, saldā miedziņā...

Svētdienas rīts sākas ar nelielu izjokošanu – 1. aprīlis! :) Pēc pirmā pamatīgā joka "ak vai cik skaists skats aiz loga!" (iekškvartāla logs, pelēcīgas fasādes, komunikācijas, komunikācijas, komunikācijas...) neviens vairs neļaujas izjokoties. Brokastis. Laiks doties pēc iepriekš rezervētās izīrētās automašīnas. Tā kā esam seši (Arta, Jurģis, Ilze, manas meitas Madara un Rasa, un es), esam pieteikuši septiņvietīgu auto, kāds mums arī laipni apsolīts. Bet... Laikam arī Spānijā nav sveši 1. aprīļa jociņi – autonomas smaidīgā meitene mums paziņo, ka ir tikai viena neliela "problēmiņa": septiņvietīga auto patreiz neesot, bet ir divi varianti... Pirmais – divi "Golfi", bet tā kā tiesības un vēlme braukt pie stūres ir tikai Jurģim, šis variants nav simpātisks. Otrais? Par to pašu cenu ir "BMW" džips. BMW X3 – tiesa gan, pilnīgi jauns...

Pazemes autostāvvietā iekāpjot džipā uzvēdī jaunas automašīnas smarža. Uz paneļa stikliem šur tur vēl rūpnīcas polietilēna "iepakojuma" pārklājums... Uzmanīgs izbrauciens no pazemes stāva. Pēc pirmās maldīšanās pa Barselonas ielām traucamies dienvidu virzienā uz mūsu pirmo šīpavasara tikšanos ar klintīm. No mums tikai Arta un Jurģis jau Spānijā bijuši, pārējiem šis ir pirmais ceļojums šajā vēstures un nostāstiem (un arī kāpšanas tradīcijām!) bagātajā valstī. Artas gaitas Spānijā ir bijušas ļoti dažādas, gan ar mācīšanos Barselonā, gan ar kāpšanu Spānijas kalnos un klintīs – uzticamies viņas pieredzei un traucamies uz Siuranas ieleju.

Diemžēl, attālinoties no Vidusjūras piekrastes un braucot pāri vairāk kā puskilometru augstajai kalnu pārejai, nokļūstam mākoņu plīvuros. Izlīkumojot Siuranas ielejas šauros "amerikāņu kalniņus", un Artai vien zināmos piebraucamos ceļus, cauri mākoņiem apjaušam klinšu varenās sienas, tomēr sasniedzot vietu, kurā potenciāli varētu nakšņot, mašīnas jumtu sāk rībināt spēcīgs lietus. Priekšējā stikla tīrītāji cenšas izlauzties cauri balta ūdens straumei... Te tev nu bija "saulainā Spānija". :(

Ceļa malā, zem lielas klints pārkares uz klints plaukta, kā uz savas mājas lieveņa iekārtojušies daži kāpēji. Kopā ar pamatīgu vīna blašķi. Jā, laika prognozes neesot iepriecinošas, tuvākās dienas līšot, vienīgā iespēja – doties vairāk uz dienvidiem. Kartē tiek atzīmētas zināmās labākās vietas. Laižam. Uz dienvidiem!



Pa piekrastes lielajiem ceļiem, ar nelielām kafijas pauzēm virzāmies Valensijas virzienā. Nelielā pauzē apstājamies jūras krastā. Viļņu bangas sit baltu putu šļakatas pret piekrastes klintīm. Izjūtam stihijas spēku un… apsveram, vai šeit varētu "ielīst" ar SOTu? :) Jau pārsimts metrus uz augšu no piekrastes smidzina sīks lietutiņš. Esam noskaņoti braukt tik tālu un tik ilgi, kamēr sasniegsim... labākus laika apstākļus. Un tas nemaz nav tik nereāli, jo pēc četrām ceļā pavadītām stundām pamalē atklājas zilas debesis un jau pēc pāris stundām mūsu ceļš vijas saules apspīdētās nokalnēs. Sākam lūkoties pēc iespējas nakšņot. Iebraucam kādā kempingā, kas atrodas pašā jūras krastā. No Vidusjūras, joprojām dzenot palielus viļņus, pūš visai spēcīgs vējš. Pats kempings nešķiet tik simpātisks, lai tajā paliku un vēl par to maksātu naudu. Braucam tālāk ar domu nobraukt no lielā ceļa un nakšņot teltī nekurienes vidū...



Jau pirmais iebrauciens nelielā sānceļā vainagojas ar lieliskas vietas uziešanu – citrusu plantācijas malā, divu vietējas lietošanas ceļu sazarojumā. Ejam uz netālu esošo māju jautāt pēc atļaujas šeit palikt pa nakti, bet māja ir tukša un neapdzīvota. Visapkārt mandarīnu un apelsīnu koki. Zem tiem vienmērīgā klājumā nobirušu gatavu augļu "slānis". Ceļot telti atklājam arī vienu greipfrūtu koku, kura pazares pilnas ar lieliem augļiem. Pēc brīža atgriežas Madara ar citroniem... Mandarīni aug milzīgos ķekaros, kas noliekuši koku zarus teju vai līdz zemei. Toties apelsīni ir sulīgāki un saldāki. Greipfrūtos nav pat puses no tajos tik ierastā rūgtuma. Varbūt saziedējušies ar blakus augošajiem mandarīniem?



Uzceļam teltis un gatavojamies vakariņot. Pa ceļu nāk kāds vīrietis un sieviete. Jautājam viņiem, vai viņi gadījumā nav šīs vietas saimnieki un vai varam šeit palikt. Nē, viņi esot no kaimiņu mājas, šīs vietas saimnieki labi ja pāris reizes gadā atbraucot, un diez vai kādas pretenzijas viņiem pret mums būtu. Novēlot labu nakti, tie dodas tālāk. Mēs – ķeramies pie vakariņām, no kurām daļu sastāda mandarīni, apelsīni un greipfrūti.



Naktī pūš visai spēcīgs vējš, brīžiem lietus pieņemas spēkā, brīžiem pārstāj. Labi, ka neesam kempingā pie jūras, tur vējam ir kur ieskrieties un arī viļņu troksnis traucētu gulēt, šeit vēju dzēš citruskoku kuplās lapotnes, kurās esam "paslēpušies". Rīts atnāk mākoņains, bet brīžiem saulains. Izspiežam pamatīgu daudzumu svaigas citrusu "multiaugļu" sulas brokastīm un līdzņemšanai. Starp citu, sulu lieliski spiest no augļiem, ar kuriem tiek nedaudz pažonglēts! Pārbaudīts praksē!



Sakravājuši mantas (tām pievienojot arī nelielu citrusu rezervīti…), dodamies ceļā. Vēl tālāk uz dienvidiem. Pie Valensijas griežamies projām no piekrastes un dodamies rietumu virzienā. Mūsu mērķis ir Čulija (šīs vietas oriģinālais nosaukums ir Chulilla). Ar acīm meklējam tālumā esošajos pakalnos klintis, bet nekā... Nogriežamies mazākā ceļā bezgalīgos olīvu un apelsīnu koku laukos. Visapkārt knapi pakalni un koku rindas, koku rindas... Pēkšņi ceļš strauji aiziet lejup un aizlīkumo aizvien dziļāk starp pakalnu nogāzēm, kas paliek aizvien stāvākas. Jau pirmās klintis, kuras pamanām, "uzrunā". Esam gatavi kāpt jau tajās… Bet skats, kas paveras aiz ceļa līkuma, pārspēj jebkuras līdzšinējās cerības – ieleja sašaurinās un ceļš iegriežas kanjonā, kura sienas jau no attāluma spēj pārliecināt jebkuru kāpt gribošu un citrusu vitaminizētu organismu! :)

Čulija ir pilsētiņa ar nomanāmi vēsturisku izcelsmi, kuras pirmsākumi meklējami krietnā pagātnē. Pāri pilsētiņas māju pudurim, kas izvietojies uz kalna nogāzes vairākos līmeņos, slejas viduslaiku nocietinājumu mūri. Pati daba izveidojusi neieņemamu cietoksni vienā no kanjona klinšu izvirzījumiem, un cilvēki tikai mazliet to papildinājuši, tādējādi radot patvērumu, kurš svešiniekam ar ļauniem nodomiem diez vai būtu aizsniedzams… Pati pilsētiņa ir klasiskā viduslaiku stilā – baltas, dažādu formu mājas ar krāšņām dekoratīvām detaļām, šauras ieliņas, centrālais laukums ar ūdens sūkni, skaista baznīca. Pilsētiņas nomalēs uz nogāzēm aug milzu agaves un kaktusi, mazos piemājas dārziņos – olīvu, apelsīnu un citronu koki.



Izbraukuši cauri pilsētiņai, atstājam mašīnu nelielā stāvvietā un dodamies uz turpat blakus esošajām klintīm "zem" pilsētiņas. Jau pirmajos izietajos maršrutos ir pa "rozīnītei" – kāda dubļaina kabatiņa, kurā iegrābties ar pirkstiem, kāda nogludināta, kāpēju pieskārienu nopulēta aizķere, Latvijas kāpšanas vietām neraksturīgs aizķeru "komplekts", kas prasa radošu pieeju, lai paliktu kontaktā ar klinti. Saulriets pienāk nemanot…



Krēslojot ķeramies pie otršķirīgā jautājuma – nakšņošanas vietas meklējumiem. Tieši virs pilsētiņas atrodas "refudžio", bet tā durvis ir slēgtas un uz klauvējieniem neviens neatbild, lai arī gaisma iekšā ieslēgta. Šis ir labs attaisnojums tam, ka arī šonakt nakšņosim teltī! Pavisam netālu atrodam nelielu sānu celiņu, kas beidzas dažus metrus no kanjona kraujas. Pustumsā īsti nevar nomanīt tā dziļumu, bet noteikti 70-80 metri būs. Ceļam teltis zem sena un resna olīvu koka, zem kura kuplajiem zariem izlīdzināts gluds laukums. Sāk nedaudz smidzināt lietus, bet tas vairs mums netraucē.



Rīts atnāk kopā ar sauli. No mūsu nakšņošanas vietas paveras brīnišķīgs skats uz Čulijas kanjonu. bodamies gar tā augšējo malu nelielā pastaigā. Vienu posmu šī kanjona mala ir gandrīz vai horizontāla klints josla, kas kā dabīgs monolīta seguma ceļš iet blakus kraujai. Vēl tālāk pa stāvu taku iespējams noiet līdz kanjonu veidojušās upes sazarojumam, kurā ir pāris nelieli ūdenskritumi.



Ātras brokastis un jau laižam lejup cauri pilsētiņai meklējot ceļa pagriezienu, kas mūs var ievest pašā kanjonā, jo no augšas nomanījām nelielu zemes ceļu, kas vijas pa kanjona gultni blakus Čulijas upei. Vienubrīd ceļš kļūst ļoti stāvs, asiem pagriezieniem un sākam apsvērt "atpakaļ uzbraukt diez vai… " iespējas, bet BMW X3 Jurģa vadībā turas ceļa robežās lieliski. Ceļa sašaurinājums, dažas dubļainas peļķes, no klintīm novēlies akmens, kas jānoveļ no ceļa… Ielejas gultnē zaļo "lekna" apelsīnu koku birzs. Pārbraucam pāri upei ar akmeņainu gultni un nonākam vietā, ko redzējām no augšas. Visapkārt paceļas stāvas kanjona klinšu sienas.



Atstājam mašīnu un dodamies pa taku nelielā izgājienā uz kanjona šaurāko galu. Tajā, klinšu sienu ielokā, zaigo neliels ezers. Nomanām vēl vienu taku, kas aiziet gar vienu no kanjona sienām. Tajā izcirsti vairāki tuneļi, kuros novadīts ūdens – šī ir viena no interesantākajām hidroelektrostacijām, ko nācies redzēt. Pagājušā gadsimta sākums? Tagad gan šis dabas apgūšanas un cilvēka tehnisko sasniegumu "brīnums" stāv tukšs un pamests, acīmredzot nākošie inženieru risinājumi ir šo pārtrumpojuši… Vēl iespaidīgāk par elektrostaciju izskatās Via Ferrata veida pakāpienu rinda, kas tieši virs pamestās būves aizvijas augšup pa vertikālo, vietām pārkareno klinti. To izmantot izkļūšanai no kanjona varētu būt atsevišķs piedzīvojums!



Atpakaļceļā piestājam pie apelsīnu birzs. Pilni koki, pilna zeme. Tie šeit ir tik saldi un garšīgi! Pirmoreiz šajā braucienā izskan "laikam pēc šīs nedēļas apelsīnus kādu laiku redzēt negribēšu", bet neskatoties uz to ēdam, ēdam…



BMW X3 mūs uzvizina atpakaļ pilsētiņas šaurajās ieliņās. Uz milimetriem ieparkojam mašīnu kādā laukumiņā un dodamies uz klinšu sektoru, kas atrodas zem pilsētas galvenajiem nocietinājumiem. Iespējams, viduslaikos bija maz tādu "kāpēju", kas būtu vēlējušies ar tā laika ekipējumu tur uzkāpt. :)



Izietie maršruti (5+, 6a, 6a+, mēģinām arī 6b) ir gana skaisti un savdabīgi, ar "atslēgas vietām", kas liek mazliet padomāt un piedomāt. Gan par drošināšanu, gan par izvēlēto ceļu, gan par aizķeru "komplektu" un tā "komplektācijas" secību. :) Arī par iespēju maršrutā pieturēties pie kāda kaktusa vai agaves, kas šur tur atraduši sev vietu augšanai.



Trešajai dienai izvēlamies klintis ielejas otrā malā, pāri upei. No skata ne pārāk izcils klinšu sektors, bet toties pie tā iespējams nokļūt piecās minūtēs. Aprakstā teikts – jāiet gar attīrīšanas iekārtām, pāri upei. (Jurģis ar profesionālu skatu tās novērtē un atzīmē – pat šeit aug citronkoki, un pie tam – ļoti raženi!) Mēs gan aizejam pa nepareizo taku un kādu brīdi spraucoties cauri dzeloņainiem krūmiem, tad griežam atpakaļ… Klints nav augsta, atšķirībā no vakardienā kāptās, kurā pat bija vairāku virvju maršruti, šeit nolaišanās stacijas ir 20-25 m augstumā.



Sektora daļā, ko esam izvēlējušies ir četri maršruti (5+, 6a+ un divi 6b). Iesildāmies uz "piecinieka", tad pārejam uz pirmo "sešinieku". Maršruta pirmā āķa austiņa ir noskrūvēta, palikusi tikai skrūve, nākas izlīdzēties ar palīgvirves cilpiņu, lai tajā iekabinātu atsaiti. Šī maršruta pēdējo divu āķu iekabināšana no kāpēja prasa labu līdzsvara tehniku, jo aizķeres gan rokām, gan kājām ir stiprā minimālisma garā.

"Seši Bē" :) ir vēl prasīgāks – skaista līnija pāri nelielai pārkarītei ar smalku plaisu un pāris pirkstu aizķeru kombinācijām. Ar pirmo reizi savienot šīs aizķeres "tīri" neizdodas, jo nedaudz jāpalauza galvu par to secību, bet otrajā piegājienā jau tas izdodas. Iespējams, arī šīs "puzlītes" ir tas, kas ir tas interesantais šāda veida kāpšanā!



Pēcpusdienā atvadāmies no Čulijas un dodamies atpakaļ uz piekrasti. Neliela maldīšanās pa Valensijas ceļu labirintiem, pārtikas krājumu iepirkšana lielveikalā (vai kāds šajā valstī arī pērk apelsīnus un citus citrusaugļus? Eiro 4.- kilogramā!? Fū, nē, par 5 kilogramiem, bet tāpat…), pāris dienas nedzertā kafija pāris dažādās ceļmalas bufetēs. Dīvaini, bet spējam (Bravo, Jurģi!) jau tumsā atrast mūsu pirmās "telšu nakts" vietu klusajā citrusu plantācijas nostūrī. Kā slepenais ierocis tiek izvilkta… suluspiede! :) Svaigi spiesta apelsīnu – greipfrūtu – citronu sula vakariņām. Brokastīs ko nedaudz saldāku? OK, vairāk apelsīnu…



No rīta, jau pa zināmiem ceļiem dodamies uz pirmajā dienā nolūkoto Siuranas ieleju. Ceļi ir šauri un stāvi, līdz atkal esam klāt. Un atkal – laiks nav tāds, par kādu varētu sapņot, iedomājoties Spāniju! Nomācies, zemu klīstošs mākonis… Atstājam mašīnu ļoti cieši pie ceļa malas un dodamies apskatīt vienu no pēdējā laikā slavenākajiem Siuranas sektoriem, kurā, pāri milzīgai, vairāk kā 40 m augstai pārkarei ar izvirzījumu vismaz par metriem 10-15, atrodas nesen savu trešo "tīro kāpienu" pieredzējušais kāpšanas maršruts La Rambla Original/Direct (Alex Huber 5.14c maršruta turpinājums, kopā Fr. 9a+, 5.15a, maršruta pirmgājiens - Ramón Julián, savukārt viens no pasaulē labākajiem kāpējiem Kriss Šarma (Chris Sharma) šo maršrutu izkāpa 2006. gada decembrī, šī kāpiena video var skatīt šeit). Skats ir patiesi iespaidīgs un "kāpšanai nepiemērots"…



Tā kā šajā un tuvākajos sektoros nav praktiski neviena maršruta, kurš būtu pa mūsu spēkiem, pēc neliela "ekskursa" dodamies uz citu klints sektoru, kurā ir arī "normāla cilvēka spēkiem atbilstoši" kāpšanas ceļi. Diemžēl tajos maršrutos, ko varētu kāpt atbilstoši laika apstākļiem (smalks lietutiņš padarījis nekāpjamu visu, kas nav zem pārkares, savukārt "zem" pārkares – tas nozīmē – praktiski nekāpjams, jo ir vismaz 7b…), jau ir viens otrs kāpējs, un mums nākas doties vēl tālāk, līdz beidzot piemeklējam visiem apstākļiem atbilstošu vietu – skaists un ~30 m augsts 6a, kam blakus ir 7b+, kura apakšējā daļa (16-17 m, ~ Fr. 6b) varētu būt kāpjama arī mums.



Pusotru metru no sienas līst lietus, bet mēs kāpjam pa absolūti sausām klintīm. Sešinieks ir ar interesantu paplatu plaisu vidējā daļā, un šāda veida kāpšana aprīkotos sporta maršrutos ir ļoti reti sastopama. Pēc pāris kāpieniem tiek izmēģināti vēl divi šī maršruta kāpšanas varianti (neizmantojot plaisu). Savukārt septītnieka sākums (Aldartorņa augstumā…) arī ir ļoti interesants un liek papūlēties gan muskuļiem, gan smadzenēm, jo daži roku aizķeru pārtvērieni un izgājieni ar kājām nav gluži vienkārši.



Pēc pāris stundu kāpšanas vējš iegriežas nedaudz iesāņus un sāk atņemt mums ieņemtās "sausās pozīcijas". Ciklons… Pienācis laiks doties Barselonas virzienā. Un to arī darām. Bet daļa no mūsu domām paliek šeit, Katalonijas klinšainajos pakalnos…


Katalonijas ziedoši apelsīnu koki… Būs atkal jauna, nākošā citrusu raža!

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv