Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Sacensības
"Concorde": Kā mums gāja VX Latgale 2004

Autors: Edgars Liepiņš ("Concorde")
Foto: Māris Grundšteins

Uz VX Latgali pošos no mājām. Mēs ar Zani esam izbrīvējuši no darbiem brīvu dienu, tāpēc visi sagatavošanās darbi rit mierīgi. Pa dienas vidu paspēju vēl nosnausties. Pēcpusdienā pēc darba pievienojas Ingus ar Jurģi un ap plkst. 17 ar divām mašīnām dodamies ceļā. Visu dienu esam ēduši, cik vien vēders ņem pretī, tomēr apstājamies vēl Ragāļu krogā ar domu, ka katrs kumoss pirms sacīkstēm mazinās izsalkumu vēlāk. Turpat sastopam arī Daci Juhņēviču ar savu komandu, kas gatavojas startēt Tautas klasē, un visu 3-stūru fabriku, kurus vēlāk distancē sastapsim ne vienreiz vien. Apmaināmies ar pāris pieklājības frāzēm, bet gaisā jau jaušams pirmsstarta drudzis, un katra komanda ir aizņemta vairāk pati ar sevi. Ingus noloca zandartu, kas padots zivij līdzīgā šķīvītī, pārējie paknakstās gar salātiņiem, jo vēderi ir jau pilni, un mēs dodamies tālāk. Laiks sāk skriet pārāk ātri. Līdz startam nav vairs palicis daudz un baidāmies, ka nepaspēsim uz komandu kapteiņu sapulci deviņos.

Sacīkšu vietā Zolvā ierodamies brīdi pirms 21, mašīnu tik daudz, ka grūti izgrozīties, beidzot iestutējamies pašā stāvlaukuma stūrī. No tumsas jau pretī smaida tiesnesis Māris ar neiztrūkstošo fotoaparātu. Ātri dodos uz pirmsstarta sapulci, pārējie jau sāk pakoties un pārģērbties. Noskaņojums visiem možs. Iestrebjam vēl siltu auzu pārslu putru un, kad somas sakravātas, izmēģinām jauno brīnumlīdzekli pret izsutumiem un noberzumiem, kuri jo sevišķi apdraud vīrišķās komandas daļas cirkšņus. Pirmais iespaids par Jonson&Jonson bērnu eļļu ir, ka pēc iesmērēšanas to nevar nekādi dabūt nost no rokām. Tagad ir cerība, ka berze jūtīgajās vietās būs novērsta un slīdēs kā pa sviestu gan tur, kur ģimenes laime, gan arī visā sacīkstē.

Starta koridorā esam vieni no pirmajiem, kartes esam sadabūjuši laicīgi, tūlīt pēc tam sākas burzma pie tiesnešu galdiņiem. Man ir pusstunda laika saprast, kas tās par koordinātām, ko esam dabūjuši uz mazās lapiņas kopā ar kartēm. Brīdi pirms starta mums pievienojas arī APIK, padalos ar idejām un norunājam sākumā iet kopā.



Starts ar tradicionālo salūtu, bet bez jau pierastā Kristapa novēlējuma „Saudzējiet sevi”, pienāk ar nelielu nokavēšanos. Tiek nosauktas vēl trīs punktu koordinātas. Piktojos, ka Zane nemāk pareizi pierakstīt nosaukto. Ātrumā mēģinu dabūt tās iekšā kartē, ir nojausma, ka daru to pareizi, bet īstas pārliecības tomēr nav.

Kāju posms, izvēle
Nogājām 2st.29 min. (23:20-01:49) 10 km

Nolemjam apmeklēt punktus secībā 3.-1.-2. Kad uzsākam gājienu, vairāk kā puse komandu jau ir projām. Temps ir ātrs, tomēr neskrienam, lai arī daudzas komandas skraida ap mums dažādos virzienos. Pirmajā līkumā aiz Zolvas mums pievienojas RSP, kuri atzīst, ka neko nav sapratuši, kā ielikt punktus kartē un labprāt mums pievienotos. Jānis-Johans arī atzīstas, ka neko nav sapratis. Netālu no pirmā punkta, meklējot vietu krūmos, kur labāk griezt nost no ceļa, mums pretī, jau no punkta nākot, izlien Eduards (Tinis). Lienam mēs ar tur pat iekšā un, laužoties cauri krūmiem un pāri pirmajam grāvītim, Jānis, tas, kas Johans, piesmeļ apavus. Divas domas tūdaļ izskrien cauri galvai – bišku tā kā par ātru, un – paldies dievam, ka ne es.

Pie pirmā punkta (KP3) starta sasprindzinājums manī nedaudz atslābst – tomēr koordinātas esam iezīmējuši pareizi. Jūtu, ka arī komandas un pārējiem biedriem tas uzlabo omu. Nākamais posms tiek pieveikts ātrā solī – pa ceļiem, pāri dzelzceļa tiltam, tad apkārt ezera ielokam – un nākamais punkts (KP1) kalna galā ir klāt. Gusts ar kaķa veiklību tiek augšā un nokompostrē abas kartiņas. Arī uz pēdējo punktu abos virzienos kursē daudzas komandas. Kādā pļavā ceļa malā ievērojam daudzas gaismiņas, kas vēlāk izrādījās daudzas komandas, kuras bija nepareizi iezīmējušas punktus un pa velti izšķiedušas daudz spēka un vairākas stundas. Pa ceļam pārrunājam iespēju atpakaļceļā peldēt pāri ezeram. Nakts ir auksta, tāpēc priekšlikums tā īsti nemaz netiek izskatīts. Tāpēc pēc KP2 laužamies atpakaļ cauri eglītēm uz dzelzceļa tiltu, lai mestu līkumu apkārt ezeram. Raiti soļojam pa priekšu kādām 10 komandām, pretī jau brauc pirmās komandas ar velopēdiem. Starpfinišā (SF1) Vairis steidzas paziņot, ka esam 8. savā klasē. Nemaz nav slikti, ja ņem vērā, ka neesam skrējuši.

1. veloposms: veloleģenda+velo pavēle
Visā veloposmā nobraucām 85 km, 6st. 25 min (01:49-8:14)

Veloleģendas 1. posms Abas komandas esam gatavi tūdaļ doties tālāk, tikai Jānis saka, ka vajadzīga sviestmaižu pauze. Pēc brīža viņš ir kaut kur pazudis, mums sāk palikt auksti. Vēl pēc minūtes pieņemam lēmumu doties tālāk bez APIK. Tā ir arī pēdējā reize, kad viņus redzējām un diemžēl arī kaut ko zinājām, kā viņiem veicas distancē.

Uz posma sākumu braucam mērenā tempā apkārt pa šoseju, lai iesildītos. Leģenda sākas pie dzelzceļa pārbrauktuves, es lasu leģendas, Jurģis mēra attālumus. Jau pirmajos etapos Ingus brauc pakaļ kādai tautas komandai, Jurģis pakaļ Ingum, kā rezultātā aizbraucam garām vajadzīgajam ceļa galam. Esmu dusmīgs un pāris skarbus vārdus veltu Jurģim. Saņemamies un dodamies tālāk. Apkārt mums redzam Tautas klases komandas un 3-stūru fabriku, ar kuriem laiku pa laikam brauksim kopā, cenšoties tikt viens no otra projām, bet tas tā arī neizdosies līdz pašam svētdienas vakaram un distances beigām. KP4 caurtekā lien Jurģis, no kuras tikko izlīdis Eduards (Tinis). Izskatās, ka viņi kaut kur jau pamaldījušies. Pēc tam vēl pāris km un esam posma beigās, kur ceļa krustojumā stāv un domā vairākas komandas.

Arī mēs pēc nelielām pārdomām dodamies meklēt KP5 akmeņu kaudzē. Uzdevums nešķiet grūts, jo par virzienu esmu drošs, pa priekšu brauc arī citas komandas. Braucot garām akmeņu kaudzei, negribas ticēt, ka tā ir īstā vieta, jo sajūta ir, ka jābrauc vēl tālāk. Tomēr Ingus pieiet apskatīties un atrod KP. Pretī brauc vairākas komandas, kuras ir domājušas tāpat kā mēs, un aizbraukušas garām.

Veloleģendas 2. posms Ceļam uz 2.posma sākumu ir varianti – pa taisno pāri pļavai vai apkārt pa ceļiem. Ceļš nakts laikā šķiet drošāks, taču daudzas komandas jau nogriezušas uz pļavu un gara gaismiņu rinda iedrošina arī mūs doties pāri pļavai. Pareizi vien ir – pāris mirkļi un esam klāt.

Ceļā uz KP6 īpaši atzīmēts krucifikss, taču lai kā arī pūlētos, nespēju to ieraudzīt. Pēc KP6 zem tilta, kur atkal satiekam 3-stūru fabriku, lien Ingus. Tālāk kādu gabalu braucam kopā, kamēr Zane apmet pirmo vai otro no abiem kūleņiem un mēs nedaudz atpaliekam. Arī atceļā leģendā ir atzīmēts krucifikss, izskatās, ka tas pats, kas šurp braucot, un atkal nekā – nespēju to ieraudzīt. Vienu brīdi pat sāku šaubīties (trīs stūri šajā vietā griež atpakaļ), vai braucam pareizi. Nolemjam braukt tālāk. Vēl pāris pagriezienu un esam leģendas beigās pie KP7 (akmens). Ir jau gaišs, drīz būs arī saule. Pirmā nakts garām, cik labi, ka bez lietus un arī nākošās dienas debesis izskatās tīras no negaisa mākoņiem.

Veloposms KP 7-SF2 Tālāk dodamies pa brīvi izvēlētiem ceļiem. Jābrauc pa pļavu. Zāle sasalusi un auksta, kājas paliek slapjas un nedaudz salst. Aiz mums vēl brauc pāris komandas, kuras mums pašiem negribot izdevās novest neceļos, jo kā pirmie aizbraucām nepareizi. Mēs attapāmies, bet citi pazuda, un tā turpinām ceļu, nu jau pareizo un taisnāko, vienatnē. Pie KP8 (pamesta māja) mūs pirmo no deviņām reizēm apsteidz Krievijas komanda (Russia 1). Meitenei aizmugurējais rats astotniekā, bremzes atlaistas. Brīnāmies, kā ar tādu velosipēdu vispār var pabraukt. Cenšamies nepauzēt, arī pēc KP9 upes krastā uzreiz braukt tālāk – pāri upītei un pa taisnāko uz SF2, lai gan vēders sāk jau pieprasīt, lai kāda sviestmaize tiktu pārvietota no mugursomas uz gremošanas sistēmu. Pirms paša SF2 dabūjam lauzties cauri krūmiem. Mums pretī nāk Kuldīgas komanda jau hidrotērpos. Mēģinu noskatīties virzienu, kādā viņi brien ūdenī.

SF2

Vēl ir rīts, tā kā varam būt pilnīgi mierīgi par to, ka esam iekļāvušies pirmajā kontrollaikā – ierasties SF2 līdz plkst. 18.00. Satiekam Vairi, kurš filmē, arī Māris fotografē no visām pusēm. Cik saprotam, esam baigie malači, kādi 5. vai 6. Elites klasē. Pašiem īsti neticas, jo maukuši neko neesam. Jurģis pat ierosina mest zemē tempu. Priecīgā noskaņā bez liekām pārdomām velkam mugurā hidrotērpus, jo priekšā visvairāk gaidītais posms ar peldēšanu pa Latgales ezeriem, konkrētāk Rušonu. Esam pamatīgi tam gatavojušies un visu pārdomājuši jau iepriekš, kā pēc iespējas labāk, drošāk, arī ātrāk un bez liekas piepūles veikt šo posmu. Bažīgi noskatāmies uz Ežu komandu, kuri nodomājuši aukstajā ūdenī līst bez speciāla apģērba un cer iziet cauri ar ātrumu. Zane kāri noskatās uz Ežu kārbu ar kotletēm, un mēs arī apēdam pa sviestmaizei. Saule spīd un sarma zālē jau izkususi, sirdī prieks un gandrīz vai pavasars.



Peldēšanas un trekinga posms. Nogājām 17,5 km, nopeldējām 1,5 km 6 stundās (8.30-14.26). Šī posma karte ir pārsteigums. To drīzāk var nosaukt par shēmu. Uzreiz mēģinu atrast mērogu un Z virzienu, kurš ir pavisam dīvains un klupšanas akmens daudzām komandām – uz kartes sāniem, nevis uz augšu. Kad esam saģērbušies un mugursomas sapakojuši ūdensmaisos, dodamies tajā pašā virzienā, kur pirms tam aizgāja Kuldīga.



Pēc shēmas attālumi līdz salām ar KP10 un KP11 ir vienādi, tikai sala ar KP10 ir vairāk uz austrumiem. Kad man šķiet, ka esam jau nogājuši vajadzīgo attālumu pa šo ezera krastu uz austrumiem, mudinu visus brist iekšā ezerā. Izskatās, ka pirmais peldējiens būs kādi metri 150. Uzvelkam pleznas un laižamies peldus. Pirmās sajūtas ir lieliskas - auksti nav nemaz, tikai patīkams svaigums pēc velo, arī fiziski peldēt hidrotērpos ar ūdensmaisiem nav grūti: guli un kūļā kājas. Tepat jau arī Māris ar airiem un laivu, kurš iemūžina šos smaidīgos slaistus ciparu formātā.

Aizpeldam līdz salai un sākam meklēt KP10. Virzoties pa salu, nevaru saprast, kāpēc tā ir tik garena. Salas vidū ieraugām KP pāris metrus virs zemes, kokā ir uzlīdis Kasio, kurš štempelē kartiņas komandām, kas zem koka. Kad pienākam tuvāk - tas ir KP10. Viss it kā kārtībā, bet Eduards, kurš pa to laiku jau paspējis nomainīt kokā Kasio un turpina štempelēt visiem kartiņas, steidz paziņot, ka KP10 un KP11 ir sajaukti vietām. Šobrīd man šķiet, ka tas nevar būt - pēc maniem aprēķiniem esam uz pareizās salas ar pareizo KP. Dodamies uz salas otru galu un šeit konstatējam, ka pāri šaurumam daudzas komandas, starp tām atpazīstam Kuldīgu, peld uz pussalu un nekādas salas blakus nav. Nu es uz mirkli apjūku, grozu karti un nekādi nevaru saprast, kur ir sala ar KP11. Tepat klāt ir atkal Eduards, mūsu vaduguns, kurš vēlreiz saka, ka KP10 un KP11 ir sajaukti vietām un parāda virzienu, kurā ir otra sala. Tagad situācija ir skaidra, dodamies atpakaļ uz salas vidusdaļu.

Aizpeldam uz otru salu. Tur mūs gaida nākamais pārsteigums! KP ir vismaz metrus 5 virs zemes kokā, kura stumbrs ir pilnīgi bez zariem un slidens. Pienāk arī Krievijas komandas vīri. Ingus ierosina doties pie mantām pēc virves, bet esmu jau noguris un slinkums. Ierosinu stāties uz pleciem. Pāris vardi ar krieviem – un taisām piramīdu. Es apakšā, Ingus man uz pleciem, augšā krievs ar abām kartiņām. Otrs krievs nez kāpēc izdomā, ka vajag mani turēt. Viņš apķeras man apkārt, vienlaicīgi sabļaustīdamies ar komandas biedriem otrā salas galā tā, ka viņa balss rēc man tieši ausī. Gribu viņu aizstumt, bet ar piramīdu uz pleciem man tas nekādi neizdodas. Pēc mirkļa pareizie caurumi kartiņās ir dabūti un lielisko fizkultūriešu internacionālais veidojums ar bezmaksas bungādiņu spridzinātāju izjūk pats. Savācam savas mantas un laižamies cik ātri vien var pāri ezeram atpakaļ uz otru salu Pārpeldam pāri uz pussalu, pa kuru jānoiet labs gabals kājām līdz KP12, kurš atrodas zemesraga galā.

Sāk sāpēt ceļi un kājas, tāpēc ceļš šķiet vēl garāks. Tā kā distancē esam kādas 12 stundas, sāk uzmākties pirmās nodevīgās domas par to, vai spēsim izturēt līdz galam. Un tad vēl Krievijas komanda, kura vienkārši paskrien mums garām! Esam izvēlējušies iet pa ceļu, tāpēc iešana nedaudz ritmiskāka. Laiks ir ļoti labs, saule spīd, pat karsē, hidras ir izžuvušas un paliek pat karsti. Pie KP12 saņemam speciālo uzdevumu - uz salas 5 slēptie KP. Velkam atkal pleznas, pakojam mantas un spraucamies cauri meldriem. Garām paiet kāda no Krievijas komandām, kura štuko, ka varētu visi nepeldēt pāri. Pretī nāk VX Team. Zane pajautā Kristiānam, kā izvietoti punkti un viņa atbilde, ka tie ir uz visas salas, nedaudz nojauc mums galvu, jo sākumā vairāk veltam uzmanību salas vidum nevis meklējam gar malām.

Tūlīt kā tiekam ārā no meldriem Ingus metas ūdenī pirmais, neskatoties, kur būtu šaurāka vieta, jo peldēšana mums nesagādā problēmas. Esam ļoti pārsteigti, ka to pašu dara Tinis 2 komanda no Tautas klases, un ar visām drēbēm, sporta kurpēm kājās un mugursomām mugurā metas pakaļ Ingum. Drīz vien ūdens ir pāri galvai. Viņi kaut kā kūļājas, bet drīz vien Ivaru sāk vilkt uz leju smagās kedas un mantas. Jurģis pasviež viņam savu ūdensmaisu kā pludiņu vai glābšanas riņķi. Spēki tomēr ir galā, tāpēc Ivars man pieķeras, apķerot mani no mugurpuses, un velku viņu uz krastu. Jurģis piedāvā savu palīdzību meitenei, kura tomēr atsakās. Vēlāk izrādās, ka Tautas klases komandām bija paredzēta brišana, nevis peldēšana nedaudz tālāk no tās vietas, kur kūļājāmies mēs.

Krastā nometam mantas un dodamies KP meklējumos. Sala ir diezgan gara, ap 1,5 km. Izretojamies un dodamies salai riņķī. Pirmajā aplī atrodam tikai četrus KP. Visi ir noguruši, jo šajās ruletēs jau no pieredzes veiksme reti ir bijusi mūsu pusē, un neviens vairs īsti negrib kustēties, tomēr saņemamies un dodamies otrā riņķī. Ingus tomēr pamanās pazust pie sviestmaizēm. Mēs pārējie kļūdaini meklējam trūkstošo KP salas vidū, noejam gandrīz vēl vienu pilnu apli, līdz to atrodam. Atpakaļceļā uz zemesraga sastopam 3-stūru fabriku, RSP, tautas klases komandas, dodam dažus padomus, kā labāk atrast punktus un esam ļoti atviegloti, ka šis pārbaudījums mums jau garām.

Tālāk obligātais posms gar ezera krastu. Ziloņu taka jau ir iemīta, sekojam tai, brīžiem ejot pa ezeru, brīžiem pa sauszemi. KP kokā pamanām jau pāri ezera līcim. Kā izrādās vēlāk, esam palaiduši garām slēpto KP.

Uz KP14 izvēlamies iet pa ceļu, lai kājas nav tik augstu jācilā un mazāk sāp. Nonākam uz pussalas, aiz kuras pēc maniem aprēķiniem vajadzētu būt salai ar KP14. Šeit krūmos satiekam Ežu komandu, kuri jau 40 min. nevarot izšķirties, vai šī ir pareizā vieta - aukstumā bez hidrotērpiem negribot aizpeldēt nepareizi. Piedāvājam aizpeldēt un pakliegt viņiem, vai tā ir īstā sala vai nē. Zane izmet, ka, ja nu viņi stājas laukā, tad, lai atdod mums kotletītes, uz ko Trēziņš lepni atbild, ka kurš tad iet ārā no kinoteātra pašā seansa sākumā. Pārpeldam uz salu un bez pūlēm atrodam punktu, kas, kā parasti, ir ezera vidū kokā. Pakliedzam Ežiem, ka punkts ir, un dodamies uz otru salas krastu. Vēlāk uzzinām, ka Eži tomēr nav saņēmušies un šajā vietā viņiem pasākums beidzies. Žēl tās kotletītes.



No otra salas krasta noskatām šaurāko ezera vietu un dodamies šā posma pēdējā peldējienā. Pretējā krastā mums paveicas - ātri atrodam ceļu pļavā, kas mūs izved uz lielā ceļa. Krustojumā sēž Tinis 2 un vēl kāda komanda ar pilnīgu nolemtību sejās. Neesot pilnīgi nekādas saprašanas, kur viņi atrodoties un, kur varētu būt SF3. Pēc maniem aprēķiniem tam tepat vien vajadzētu būt, kādus 300 m uz priekšu pa ceļu. Pienāk arī krievu komanda un prasa, kur mēs atrodamies un, kur varētu būt SF3. Es izstāstu, bet liekas, ka neviens tā īsti netic. Tinis un otra latviešu komanda dodas mums līdz, krievi aiziet pretējā virzienā. Kur un kā viņiem gājis, nezinām, bet mēs tūlīt aiz līkuma ieraugām ugunskura dūmus un SF3 ir klāt. Atkal tāds neliels prieks par mūsu veiksmi.

Marķētā distance, KP15-SF2
Nogājām nepilnus 10 km 3 stundā (14:30- 17.25)

Kamēr mēs pārģērbjamies un apēdam pa batonam, Kristaps pie staba ir piespraudis nakts posma karti. Andžiks, Atis Plakans un vēl kāds "iekarsis" līdzjutējs iesaka mums labi izpētīt šo karti un pat nofotografēt, jo nākošajā posmā būs bez kartes un piesaistes punkta jātiek uz SF2 garām ezeru sistēmai. Līdzjutējiem domas dalās, kā būtu labāk šo posmu veikt, mēs pagaidām tikai tveram informāciju, jo saprotam, ka nākošais pārbaudījums ir kaut kas pilnīgi jauns.

Dodamies iekšā mežā pa marķēto distanci. No sākuma viss iet ļoti labi – kājās sausas zeķes, vēderā batoniņš, saule vēl augstu un nekas vēl neliecina par Kristapa „jociņiem”. Marķējums pieved mūs pie ceļa, no kura mums izmisīgi māj atkal kāda krievu komanda ar pazīstamo Marinu. Vai mēs nevarot pateikt, kur ir SF3? Mēs atbildam, lai tik iet pa marķējumu un tas aizvedīs uz meklēto vietu. Liekas, ka pirmajā brīdī viņi pat nespēj noticēt šādam notikumu pavērsienam un laimei. Nedaudz vilcinādamies viņi dodas vienā virzienā, mēs otrā. Nepaiet necik ilgs laiks, kad redzu, ka mūsu sausās zeķītes ir bijušas uzvilktas pilnīgi nelaikā. Tiekam ievesti purvā, kur es iegāžos dūņās līdz vidum. Atkal satiekam kādu pilnīgi nomaldījušos komandu, kura ir atradusi KP15, nemaz vēl nenonākot SF3. Lai gan šajā situācijā tā pat ir veiksme, jo nebūs jānāk šeit atpakaļ vēlreiz.

Tālāk jāmēģina tikt atpakaļ uz SF2, bet gan shēma, gan nojausma, kur mēs atrodamies, ir ļoti aptuvena. Pie SF3 Atis Plakans mēģināja ieteikt iet apkārt pa šoseju, bet tas ir 2x garāks gabals. "Karstais" līdzjutējs ieteica peldēt pāri ezeram pa taisno, bet tas būtu pāris km peldējiens bez hidrām un pleznām. Pārfotogrāfētajā šī apvidus kartē nekā neredz, jo mūsu fotoaparāta displejs ir tik mazs, ka jēgas nekādas. Tādēļ nolemju, ka jāaizmirst visi padomi un jāiztiek ar shēmu. Saprotu, ka brist cauri purvam būtu avantūra, tādēļ ejam atpakaļ līdz ceļam. Kājas ir tik nogurušas, ka nolemju riskēt un iet pa taisnāko iespējamo ceļu, lai gan precīzi nezinu, kur atrodamies un, kur ceļš mūs varētu aizvest. Drebošām sirdīm pagriežamies vajadzīgajā virzienā un kādu brīdi lavierējam starp dīķiem, ezeriņiem, pāri dambjiem. Pārliecības par to, vai ejam pareizi, nav nemaz. Pa ceļam atkal satiekam Tinis 2 , Elva un vēl kādu Tautas klases komandu, kopā nonākam pie plata grāvja ar sabrukušu tiltu.

Rodas pārliecība, ka veiksme ir bijusi mūsu puse un varu shēmā puslīdz droši pateikt, kur atrodos. Arī Elvas komandas navigatoram ir tādas pašas domas. No kārtīm izveidojam margu, palīdzam pārbrist pārējiem un dodamies tālāk. Drīz esam uz ceļa, pa kuru jau notiek dzīva satiksme - vienas komandas iet mūsu virzienā, citas jau ar velo brauc atpakaļ no SF2 uz SF3. No komandu secības, kādā tās brauc mums pretī ar velo, labi var izsekot, kādās vietās ir līderu komandas šajā brīdi: 1. VX Team, 2. Igauņi, 3. Kuldīga. Ar prieku apzināmies, ka neko tālu no viņiem iepalikuši neesam. Uz grants ceļa Zane ar Jurģi soļo lielu gabalu pa priekšu – brīnos, no kurienes viņiem tik daudz spēka un kā var nesāpēt kājas.

Velo SF2-SF3
Nobraucām 10 km 1 stundā (17:30-18.26)

Starpfinišā Māris priecīgs mūs fotografē, sit vīriem uz pleca, man diemžēl netrāpīja, bet meitenēm cenšas dalīt bučas. Var just, ka, esot līdzjutējos, laiks nav velti tērēts un „ogu” šajos mežos netrūkst. Bez liekām pauzēm ņemam velosipēdus un dodamies atpakaļ uz SF3. Joprojām pretī nāk komandas. Noprotam, ka daudzas komandas iet apkārt un mums ir ļoti noveicies, ka atradām taisnāko ceļu. Braucam raiti, jo gribam tikt pēc iespējas tālāk vēl pirms tumsas iestāšanās.

Kāju posms
Nogājām 33 km 14 stundās (18:30-08:21)

Noliekam velosipēdus parkā un dodamies kāju posmā. Mūsu galvenais mērķis tikt no kāju posma atpakaļ līdz nākošā rīta plkst. 9.00, kad beidzas kontrollaiks pilnas distances veikšanai. Zane parēķina laiku un saprotam, ka teorētiski vajadzētu pietikt, ja vien nebūs ļoti lielas "burkas". Vēl ir gaišs, ap plkst. 19.00, tādēļ ejam, cik ātri vien varam. Pēc vairākiem km, netālu no KP16 sastopam Kuldīgas komandu, kuri ir nomaldījušies, lai gan to neatzīst. Pie KP16 mūs kārtējo reizi apdzen Krievijas komanda. Pēc KP16 pāris km cauri purvam un tumsa jau ir tik liela, ka velkam laukā savus lukturus. Uz KP17 ceļa variants tumsā vairs nav visai drošs, taču samērā taisns, iedrošina arī tas, ka to pašu variantu izvēlējusies arī Kuldīgas komanda. Seko vairāki nogurdinoši km pa aizaugušu stigu, turpceļa piefiksēju šķērstigu, pa kuru biju nolēmis doties uz KP18. Nemaz neizbrīnāmies, ka pie KP17 atkal satiekam Krievijas komandu:). Viņi kopā ar Kuldīgu aizbrien gar grāvi. Man šis variants tumsā šķiet nedrošs, tāpēc griežam uz pretējo pusi. Protams, atpakaļ ceļā nekādu iepriekš redzēto šķērsstigu vairs neatrodam, tā kā līkums iznāk krietni garāks.

KP18 ir noslēpts ceļa caurtecē. Jurģis ir vienīgais, kurš vēl ir ar mieru līst slapjumā pakaļ punktam. Tiesneši stāta mums kaut ko par žurkām, bet kādu nu vairs starpība. Punkts ir, ejam tālāk.

Raksta turpinājums: "Kā mums gāja "VX Latgale 2004" (2. daļa)

Vēlies padalīties atmiņās par šo piedzīvojumu? Raksti! [FORUMA TĒMA]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv