Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Treniņi, pieredze
Kaukāzs. Pirmā reize.

Autors: Kaspars Omuls [ AUTORS?]
2007. gada aprīlis, Rīga

Pēc neliela sākotnēja informatīva materiāla sagatavošanas, Kristaps lūdza mani uzrakstīt sīkāku aprakstu par braucienu uz Kaukāzu, kas notika 2006. gada jūlijā. Un es piekritu. Tas bija mans pirmais brauciens uz kalniem. Varbūt mans apraksts var noderēt kādam, kas taisās doties kalnos pirmo reizi.

Nu, tātad, sāksim...

Brauciena organizētāji bija tūrisma firma "Alpturs" (www.alpturs.lv), to vadīja Sigizmunds Grohovskis (Zigis), ko diez vai Latvijas alpīnistu vidū kāds nepazīst. Braucienā piedalījās ap 30 cilvēku, tai skaitā es un mana draudzene Līga.

Uz braucienu var skatīties no dažādiem skatu punktiem. Es pieņēmu, ka tos, kas šo aprakstu lasīs, interesēs ļoti konkrētas lietas, tāpēc centos sadalīt savu stāstījumu pēc šīm tēmām:
- Brauciena hronoloģija
- Tehniskā sagatavotība
- Augi un dzīvnieki
- Kalni
- Elbruss
- Cilvēki un apdzīvotas vietas
- Ekipējums
- Pēcgarša


Brauciena hronoloģija

No kalendāra viedokļa mūsu brauciens izskatījās šādi:
7. jūlijs - izbraucām no Rīgas ar autobusu uz Maskavu;
8. jūlijs - lidojām uz Miņeraļnije Vodi, ar autobusiem mūs pārveda uz Bezengijas nometni;
9. jūlijs - pastaiga aklimatizācijas nolūkos, pārtikas un inventāra sagāde;
10. jūlijs - pārgājiens uz teltsvietām pie Mižirgija ledāja, dzelkšņu pārbaude uz ledāja;
11. jūlijs - pirmais gājiens uz Brno, bet miglas dēļ atgriezāmies… Lavīnas. Ledus treniņš;
12. jūlijs - uzkāpām Brno, atpakaļceļā plaisas (sk. tālāk). Atgriežamies Bezengijas nometnē;
13. jūlijs - atkopšanās, sagatavošanās gājienam uz Barankošu;
14. jūlijs - pārgājiens uz Barankošu;
15. jūlijs - pastaiga pāri Bezengijas ledājam uz Austriešu naktsmītnēm;
16. jūlijs - gājiens uz Cannera pāreju, atgriešanās Bezengijas nometnē;
17. jūlijs - pārbrauciens uz Elbrusa ciemu;
18. jūlijs - sagatavošanās kāpienam Elbrusā - stopojāmies uz Čegetu pēc dzelkšņiem;
19. jūlijs - uzbraucām Elbrusā līdz būdām (~4200 mvjl);
20. jūlijs - aklimatizācija, izgājiens uz Pastuhova klintīm;
21. jūlijs - kāpiens Elbrusā;
22. jūlijs - braucām zemē, gatavojāmies mājupceļam, bankets;
23. jūlijs - mājupceļš, vakarā bijām Maskavā, ar autobusiem izbraucām uz Rīgu;
24. jūlijs - esam Rīgā!

2006. gada 7. jūlijā mēs startējām no Rīgas autoostas uz Maskavu. Nākošajā rītā no rīta bijām tur, devāmies uz lidostu, kur ar lidmašīnu lidojām uz Miņeraļnije Vodi, Stavropoles novada galvaspilsētu. Tur mūs sagaidīja divi padomjlaika autobusi, kas pārveda mūs uz Bezengijas alpīnistu nometni (ģeogrāfiski gan Bezengija, gan arī Elbruss atrodas Kabardijas-Balkārijas autonomajā republikā).


Ceļā no Miņeraļnije Vodi uz Bezengijas nometni

9. jūlijā mēs sagatavojāmies nākošās dienas gājienam uz teltsvietām pie Mižirgija ledāja. Mēs devāmies pastaigā augstāk gar ledāju, lai pārbaudītu, vai apavi ir piemēroti, un pamazām sāktu aklimatizēties. Otro dienas pusi mēs sagādājām visu nepieciešamo pārtiku, trūkstošo inventāru, un pakojāmies gājienam.

10. jūlijā mēs devāmies uz teltsvietām pie Mižirgija ledāja, tās bija apmēram 6 km no Bezengijas nometnes, un atradās par 1 km augstāk (aptuveni 3 km augstumā vjl). Pēcpusdienu veltījām dzelkšņu pārbaudei uz ledāja. Likāmies gulēt laicīgi, jo nākamajā rītā bija paredzēts iet uz Brno virsotni (4110 m vjl).

11. jūlijā devāmies uz Brno, taču, sasniedzot sniega joslu, sākās migla. Kādu laiku nogaidījām, taču tā nepārgāja, un mēs atgriezāmies pie teltīm. Šai dienā mums izdevās novērot arī divas lielas lavīnas, kas sekoja viena otrai ar pāris minūšu intervālu. Pēcpusdienā uz ledāja patrenējāmies kāpt pa ledu.

12. jūlija rītā atkal devāmies uz Brno, un šoreiz laika apstākļi bija labvēlīgi. Neilgi pirms pusdienlaika sasniedzām virsotni. Atpakaļceļā mums radās problēmas, šķērsojot sniega joslu – sniegs bija sācis kust, un bija atkusušas vairākas plaisas. Mēs šķērsojām šo posmu bez sasaistēm (bez iesiešanās virvēs, bez papildus drošināšanas, red.); sniegs bija kūstoša putra, un gājēji lielākoties gāja uz dzelkšņiem otro vai trešo reizi mūžā. Cilvēki slīdēja, krita viens otram virsū, un divas reizes kāds tika iegrūsts plaisā – laimīgā kārtā abos gadījumos blakusesošie noķēra kritējus kritienā. Gājiena astes galā gan atradās cilvēki, kas noorientējās situācijā un noorganizēja drošināšanu, taču pirmā puse tika lejā, kā nu katrs mācēja…

Sasniedzām teltsvietas, paēdām un neatpūšoties (es, Līga un mūsu lietuviešu biedrs Vitautas) atgriezāmies Bezengijas nometnē. Diena slodzes ziņā līdzinājās maziņām piedzīvojumu sacensībām – bijām ceļā apmēram 14 stundas.



13. jūlijs bija veltīts atpūtai, dažādiem sakārtošanās darbiem, kā arī pārtikas iegādei nākamajam izgājienam. 14. jūlijā gājām augšup pa Bezengijas ledāju uz teltsvietām pie Barankošas.

15. jūlijā gājām pāri Bezengijas ledājam, Austriešu naktsmītņu virzienā. Mēs kopīgi šķērsojām ledāju, un, uzkāpuši pa tādu kā slieksni, nonācām uz takas uz Austriešu naktsmītnēm. Šeit mēs sadalījāmies, un tika ļauts katram doties vai nu atpakaļ, vai Austriešu naktsmītņu virzienā. Mēs ar Līgu un Viktoru, ar kuru brauciena laikā bieži turējāmies kopā, pagājām kādu gabalu Austriešu naktsmītņu virzienā, bet tad, redzot, ka laiks sāk bojāties, atgriezāmies. Mūsu nometni no ledāja atdalīja neliela kore, kura ledāja pusē bija diezgan krauja un birstoša. Atceļā viena meitene izslīdēja, un kādus 10 metrus nobrauca pa krauju, līdz apstājās. Laimīgā kārtā viņa tika cauri ar nobrāzumiem. Viss varēja būt arī daudz sliktāk, jo viņai nebija ķiveres, un ledājā zem viņas bija plaisa!

16. jūlijā no rīta atkal agri cēlāmies un devāmies uz Cannera pāreju, kas arī iezīmē Gruzijas robežu. Apmēram 20 metrus no pārejas sastapāmies ar bergšrundu – kā nesen uzzināju, tā sauc plaisu, kas rodas ledū pie klinšu korēm, ledum slīdot lejup. Tā kā laiks bojājās un arī mums nebija sevišķu zināšanu par plaisu šķērsošanu, griezāmies atpakaļ. Pēc atgriešanās Barankošas teltsvietās paēdām un atgriezāmies Bezengijas nometnē. Visi bija lieliskā noskaņojumā, jo laiks bija brīnišķīgs, un šoreiz bijām iztikuši bez bīstamām situācijām.

Viss tālākais bija vērsts uz brauciena galveno mērķi – uzkāpšanu Elbrusā.

17. jūlijā pametām Bezengijas nometni, un ar autobusiem tikām pārvesti uz sporta nometni Elbrusa ciematā. 18. jūlijā tika gādāta pārtika, trūkstošais inventārs, un pakotas somas. 19. jūlijā braucām uz Terskolas ciemu (laikam, neesmu drošs par nosaukumu), no kurienes pacēlāmies uz būdām "Prijut 11" ~4200 m augstumā. Tā kā laiks bija slikts, visu dienu pavadījām būdās, spēlēdami kārtis. 20. jūlijs tika veltīts aklimatizācijai, tika veikti izgājieni līdz Pastuhova klintīm. 21. jūlijā agri no rīta ar retrakiem mūs uzveda līdz Pastuhova klintīm (ne visus, daugavpiliešu grupa gāja ar kājām), no kurienes tika uzsākts kāpiens Elbrusā. No visas grupas uzkāpa apmēram puse, tai skaitā Līga. Pārējie dažādu iemeslu dēļ atgriezās. Es arī atgriezos, nesasniedzis sedlieni, jo nebiju pareizi novērtējis nepieciešamo apģērbu un pārsalu. Arī tagad, paskatoties uz to ar laika atstarpi, uzskatu, ka mans lēmums bija pareizs; turpinot kāpienu, es riskētu gūt apsaldējumus vai pieļaut kļūdas kādā no stāvākiem posmiem.

Nākamajā dienā mēs atgriezāmies Elbrusa ciemā un sagatavojāmies atceļam. Kopā ar Viktoru, Vitautu un Līgu bijām aizgājuši arī ekskursijā uz netālu esošo narzāna avotu.


Narzāna avots

23. jūlijā mēs atgriezāmies uz Miņeraļnije Vodi, vakarā bijām Maskavā, un 24. jūlijā – Rīgā.

Tehniskā sagatavotība

Šī bija mana pirmā reize kalnos, un jāatzīst, ka pirms tam man nebija pareiza priekšstata par to, kādas iemaņas man būs vajadzīgas. Biju staigājis uz kāpšanu Lomonosova ielas zālē, pie Ziga; tāpat, biju piedalījies Kristapa organizētajos virvju šķēršļu izveides un pārvarēšanas kursos, un alpīnisma inventāra lietošana man vairs nebija sveša. Biju arī šo to lasījis. Man bija arī piedzīvojumu sacensībās iegūtā pieredze.

Reāli bija tā, ka kāpt mums sanāca ļoti minimāli, un virves izmantojām tikai vienreiz, ejot sasaitēs (par spīti tam, neesmu drošs, vai es spētu adekvāti noreaģēt, ja Līga, ar ko gāju kopā, iekristu plaisā). Lasītais man maz palīdzēja, jo praktiski neko no tā nebiju mēģinājis; man arī tad nebija priekšstata, kā vajadzētu mēģināt. No manas teorētiskās bagāžas man visvairāk palīdzēja piedzīvojumu sacensībās iegūtais – pieradums ilgāku laiku izturēt slodzi un taupīt enerģiju.

Kādas prasmes bija vajadzīgas? Iešana pa sniegotu nogāzi ar dzelkšņiem un leduscirtni; iešana pa morēnu; plaisu pārvarēšana; pašdrošināšanās ar leduscirtni; drošināšanas organizēšana sniegā; pareiza elpošana aukstumā. Domāju, ka noderīgas varētu izrādīties arī zināšanas par to, kā izveidot sev patvērumu sniegā.


Atpūta uz morēnas - iešana pa to nebija sevišķi patīkama, jo pat lielie akmeņi bija nestabili

Atgriežoties pie fiziskās sagatavotības. Bezengijā mūsu izgājienu mērķi bija apmēram 4 km augstumā; Elbruss ir 5642 m augsts. Līdz ar to svarīga bija aklimatizācija. Brauciena laikā mēs pakāpeniski aklimatizējāmies – Bezengijas nometne bija ~2 km augstumā, teltsvietas pie Mižirgija ledāja un Barankošas – 3 km augstumā. Būdas, kurās mēs uzturējāmies Elbrusā, bija ~4200 m augstumā.

Esmu dzirdējis dažādus viedokļus – gan tādu, ka spēja viegli aklimatizēties ir Dieva dāvana, gan arī, ka aklimatizācijai var gatavoties, skrienot krosus. Man vairāk gribas ticēt pēdējai versijai, jo tā dod vairāk cerības. Katrā ziņā, domāju, ka ar mani nebija pārāk slikti. Diezgan ātri pieradu pie slodzes. 3 km augstumā reizēm jutu, ka vieglāk aizelšos, un pāris reizes bija vieglas galvassāpes. Pirmā nakts Elbrusa būdā "Prijut 11" gan bija briesmīga – nekad neesmu jutis klaustrofobiju, bet tonakt likās, ka tumsa spiež no visām pusēm un smoku nost. Cīnoties ar dēmoniem, pamanījos izbāzt galvu no guļammaisa; tā kā būdā bija laba dabiskās ventilācijas sistēma (citiem vārdiem sakot, vilka pa visām šķirbām), skausts un pakausis nākamajā dienā bija sapūsts. Nākošais rīts atausa ar brīnišķīgu laiku un mežonīgām galvassāpēm. Zigis ieteica vairāk kustēties – ka tas esot vislabākais veids, kā aklimatizēties. Neapšaubu, ka tas tā ir, tomēr man bija iekšēja sajūta, ka vaina nav tieši aklimatizācijā, bet negulēšanā un nosalšanā; kārtīgi izgulējos, un atkal jutos labi.

Līga gan sāka kritiski izturēties pret elpošanas apstākļiem tikai virs 5000 metru augstuma. Bet, atšķirībā no manis (martā biju kritis bolderinga treniņā un sarāvis krustenisko saiti, tādēļ no skriešanas atturējos), viņa bija daudz un regulāri skraidījusi – ikdienišķos krosus, un parastos un piedzīvojumu Magnētus.

Runājot par pārējo grupu, tur bija diezgan dažādi cilvēki. Daļa bija jau bijuši kalnos, un bija pieredzējuši; daļa – kā mēs ar Līgu - kalnos nebija bijuši, tomēr nodarbojās ar tādiem sporta veidiem kā orientēšanās, piedzīvojumu sacensības, velobraukšana. Bija arī daļa, kas iepriekš nebija ne bijuši kalnos, ne arī sportoja.

Augi un dzīvnieki

Jāsaka, ka tieši Kaukāza salīdzinoši neskartā daba bija tas, kas piešķīra šarmu šim braucienam. Es negribētu liekuļot un tēlot milzīgu sajūsmu par pasakainajiem kalnu skatiem. Patiesībā bija tā, ka apmēram trešajā dienā man tie vairs nelikās sevišķi interesanti. Un mājupceļā, ieraugot mīlīgu, 3 metrus augstu Latvijas uzkalniņu, es tiešām jutos pateicīgs liktenim par to, ka Latvijas teritorija ir vairāk horizontāla, nekā vertikāla.

Tas, kas man šai braucienā likās vissimpātiskākais, bija kazas jeb tūri. Un tas, ko tūri ēd – puķes.


Dzimumu nevienlīdzība tūru pasaulē – kazas tā nevar

Ar tūriem sastapāmies teltsvietās pie Mižirgija ledāja, un Barankošā. Turklāt, pie Mižirgija ledāja bija pārsvarā kazas ar bērniņiem, un redzējām tur tikai divus āžus. Bet pie Barankošas bija otrādi - tur bija pārsvarā āži, un tikai dažas kazas ar kazlēniem.

Tūru kaislība ir sāls. Un šai ziņā alpīnistu nometnes tūriem ir ļoti izdevīgas – jo sāls krājumi tur atrodami (un tiek regulāri atjaunoti) aiz jebkura lielāka akmens… Aiz jebkura akmens, kas var sniegt intimitātes sajūtu un ļaut cilvēkam pabūt vienam; vai vismaz ļaut viņam baudīt šo ilūziju līdz brīdim, kad no aizmugures nākošā kalnu tūristu grupa pietuvojusies sadzirdamā attālumā.

Šais apstākļos tūri jutās laimīgi. Jebkurš kāda nometnes iemītnieka mēģinājums delikāti aizlavīties aiz kāda akmens noteikti tika pamanīts; tūri sasvilpās, un drīz vien ap dabas aicināto pilsoni bija sastājušies 3 vai 4 ragaiņi, kas nepārprotami gaidīja uz jauno produkciju. Nekas nemainījās arī naktī – svilpiens, un lukturīša gaismā dažu metru attālumā spīdēja tūru acis. Ja tūri skrēja pa klintīm, tad bija arī jāuzmanās, lai viņi nenoripina vai neuzmet uz galvas akmeņus.

Pie Mižirgija ledāja bija kazas, un tur bija salīdzinoši mierīgi. Bet teltsvietās pie Barankošas bija āži, un tie nepārtraukti cīnījās par iespējām izlaizīt kārtējo sālsvietu. Viktors uzkurināja viņu kaislības, uzberot viņiem uz akmens paciņu sāls.


Viktors vismaz uz vienu dienu kļuvis par tūru dievību – apkaisījis akmeni ar sāli


Sportiskums un elegance

Tūri kāpelēja pa klintīm tā, ka mēs aiz skaudības bijām zaļi. Pat sīkie kazlēni braši staigāja pa slīpām sienām, un lēca pa tādiem klints bluķiem, kur pat ar Lomonosova ielā iegūtajām prasmēm lēkāt vis negribētos. Zigis gan teica, ka nav nemaz tik reti, kad arī tūriem gadās nokrist no klints un nosisties.

Runājot par dabu, nevar nepieminēt arī puķes. Līga, kā jau kaislīga puķkope, jutās kā nonākusi septītajās debesīs un priecājās par ziediem, ko labi pazina, bet nekad nebija redzējusi savvaļā. Taču kalnu pļavas neatstāja vienaldzīgu arī mani, kaut ikdienā uz augu valsts pārstāvjiem skatos vienaldzīgi un vairumā gadījumu – no gastronomiskā viedokļa.


Kalnu pļava pa ceļam uz telsvietām pie Mižirgija ledāja

Kalni

Par kalniem jau ir pietiekoši daudz pateikts, un to ir darījuši cilvēki, kas to prot labāk par mani. Kalni. Skaisti un bezgala vienaldzīgi pret tiem, kas mēģina viņos kāpt.


Skats no Brno uz apkārtējiem kalniem


Skats no Elbrusa


Lavīna

Nometnē pie Mižirgija ledāja kļuvām par lieciniekiem arī divām lielām lavīnām, kas sekoja viena otrai ar pāris minūšu intervālu. Fotogrāfijā redzamā lavīna ir, pēc maniem aprēķiniem, apmēram 1-1,5 km attālumā. Tai sekoja gaisa vilnis, kas apšļāca mūs ar slapju sniegu un krusas gabaliņiem, un mēģināja salauzt manu telti (es ar lepnumu vēroju savu mazo, dzelteno brīnumu, kas drosmīgi spītēja stihijai, līdz pamanīju Vitautas roku, kas no iekšpuses izmisīgi turēja sienu).

Kā var spriest pēc cilvēku pozām, šī vēl ir pirmā lavīna. Tad visi vēl bija priecīgi un nemēģināja slēpties...



Bezengijas ledājs. Šī fotogrāfija ir uzņemta no kores, aiz kuras atradās Barankošas teltsvietas. Attālums līdz ledāja otrai pusei ir apmēram 1 km.



Elbruss

Elbruss, neapšaubāmi, bija mūsu brauciena varonis, tādēļ daži vārdi jāvelta arī tam. Lai cik gleznaini nebūtu Bezengijas kalni, lai cik stāvas un draudīgas neliktos klintis, kuras mēs tur redzējām, lēzenais Elbruss gluži vienkārši bija lielāks. Lielāks par visiem kalniem Eiropā. Un to nevar nerespektēt.


Elbruss, skatoties no "Prijut 11"

Cik esmu dzirdējis stāstām, Elbruss tiekot uzskatīts par vienkāršu, tomēr viltīgu kalnu. Tas neprasa nekādas sevišķas tehniskas iemaņas. Tik kāp un kāp. Un kāp. Un kāp. Tomēr katru gadu tajā iet bojā cilvēki. Pie vainas ir Elbrusa kaprīzie, mainīgie laika apstākļi, kā arī tas, ka Elbruss esot no vienas vietas nosēts ar sniega klātām plaisām.

Mūsu braukšanas laikā svaigākais un bieži pārrunātais notikums bija veselas grupas bojāeja 2006. gada maijā. Sākoties sliktam laikam, viņi nebija atgriezušies. Atceļā devās par vēlu, miglā nomaldījās, un, sapratuši, ka novirzījušies no takas un nonākuši plaisu rajonā, ceļu neturpināja. Un nosala. Tikai viens no šiem cilvēkiem bija mēģinājis kāpt lejā, un bija šai krievu ruletē vinnējis – viņam izdevās veiksmīgi sasniegt būdas.

Vēl man likās interesanti uzzināt, ka Elbruss ir aprimis vulkāns. Elbrusam ir divas virsotnes, augstākā no tām (Rietumu) – 5642 metrus virs jūras līmeņa. Kāpšanu apgrūtina arī vulkāniskās gāzes, kas mēdzot izdalīties sedlienē starp šīm virsotnēm.

Kaut gan, kā izskatās, vietējā vara dara visu, lai atbaidītu tūristus no Elbrusa, tomēr to ir daudz, un būdu celšana Elbrusā ir ienesīgs pasākums. Mēs nakšņojām būdās "Prijut 11" 4200 m augstumā. Nevarētu teikt, ka šīs celtnes ir arhitektūras pēdējais vārds, tomēr, neapšaubāmi, labi, ka tās tur ir. Mani mazliet pārsteidza tas, ka tā taka uz Elbrusa virsotni ir bez maz vai kā lielceļš – tur visu laiku kāds iet vai brauc lejā. Piemēram, pēdējā naktī Elbrusā pie mūsu durvīm klauvēja kāda sieviete, kas lūdza naktsmājas.


"Prijut 11" – tradicionāla nakšņošanas vieta


Tualete "Prijut 11". To apmeklējot, jāņem vērā, ka vējš caurumā pūš no apakšas...

Cilvēki un apdzīvotas vietas

Nevarētu teikt, ka mēs galīgi iztikām bez civilizācijas baudīšanas. Tā nebija. Tomēr, nav arī sevišķi daudz ko stāstīt. Cilvēki, ko sastapām, pret mums izturējās laipni. Viņi kaut kā uzminēja, ka esam no Baltijas. Vairāki vīrieši, ar ko sanāca runāt, teica, ka esot dienējuši Baltijā.

Sievietes, kas ģērbušās puķainās kleitās. Vīrieši vienkāršos uzvalkos. Autoparks – lielākoties Krievijā ražoti auto ar tonētiem stikliem. Nepabeigtas daudzstāvu mājas; daudzas mājas – bez apmetuma, tikai salikti un samūrēti bloki. Ēzeļi un kazas ciemata ielās. Celtnieku vagoniņos ierīkoti veikali. Klejojoši suņi. Sajūta, ka šeit valda nabadzība, nomāktība un neticība, ka kaut kas var būt labāk. Šī sajūta dīvaini kontrastēja ar to "atpūtnieku" sajūtu, ar kuru bijām atbraukuši mēs.

Nostopot mašīnas nebija grūti. Mēs parasti izkāpjot jautājām, vai nevajag kaut ko maksāt. Dažreiz vajadzēja, dažreiz nē, bet vienmēr prasītā summa bija visai ekonomiska. Piemēram, uz 12 km attālo Čegetu no Elbrusa ciema izbraukājām 3 cilvēki par pāris latiem.


Elbrusa ciemā: "Čaika", ēzeļi un Vitautas


Elbrusa ciems: Līga mēģina sadraudzēties ar ēzeļiem

Dabas velšu ziņā Kaukāza kalnu ziemeļu nogāze ir nabadzīgāka, nekā blakus esošā Gruzija. Šeit neaudzē vīnogas un neražo vīnu; augļi, ko šeit tirgoja, bija ievesti no Gruzijas.

Zigis stāstīja par briesmu stāstus par svaniem – gruzīnu kalniešu cilti. Cik varēja noprast, 90-tajos gados viņi esot kalnos aplaupījuši alpīnistus, ņēmuši nost mantas. Neesmu šai jautājumā iedziļinājies, taču līdzīgu info manīju arī Mountain.ru mājas lapā. Vai tas viss ir aktuāls arī mūsdienās – dies vien zina.

Ekipējums

Pirms brauciena mums viens no neatbildētajiem (jeb, nepareizi atbildētajiem) jautājumiem bija – kādu ekipējumu ņemt līdzi. Ir taisnība, ka gan Bezengijas nometnē, gan nometnē pie Elbrusa ciema bija inventāra nomas punkti. Tur varēja noīrēt dzelkšņus, trekinga nūjas, leduscirtņus, ķiveres (gan padomju, gan Black Diamond). Tomēr, uz to laiku, kad mēs ar Līgu tur nonācām, no dzelkšņiem bija palikuši pāri tikai veci, galīgi truli padomjlaika platformu dzelkšņi, kas nekādā ziņā nederēja mūsu trekinga zābakiem. Nomas punktā bija arī drausmīga izskata padomjlaiku zābaki, no kuriem, paldies Dievam, neviens nederēja ne man, ne Līgai.

Situācija tomēr atrisinājās, jo Līgai Zigis dabūja sienamos dzelkšņus pa privātiem kontaktiem, bet vienīgos atlikušos Petzl Vasak dzelkšņus (tiem bija vajadzīgi zābaki ar gropi aizmugurē) tomēr izdevās uzdabūt uz maniem trekinga zābakiem.

Elbrusa nometnē situācija bija vēl bēdīgāka. Tādēļ, pirmais, ko darījām pēc īsas Elbrusa nometnes nomas punkta vizītes, bija stopošanās uz Čegetu, kur ir "Alpindustrijas" alpīnisma inventāra veikals. Nopirkām tur dzelkšņus. Cenas un piedāvājums tur bija līdzīgs, kā vismaz tolaik bija "Gandrā" vai "Ceļotājā"; varbūt bija nopērkams šis tas vairāk no apģērba (nav nemaz tik viegli Rīgā jūlija sākumā nopirkt ziemas cimdus...). Veikalā bija arī nomas punkts, kur par bargu, bet taisnīgu samaksu bija iespējams noīrēt arī normālus zābakus un citu inventāru. Mēs gan šo iespēju neizmantojām, par spīti nomas darbinieka apgalvojumiem, ka savos zābakos mēs nosaldēsim kājas un nomirsim.

Veikals bija arī Bezengijas nometnē, taču tur varēja nopirkt vienīgi šo to no apģērba, kā arī kartes.

Jāatzīst, ka mani dezorientēja Ziga apgalvojums, ka, kāpjot Elbrusā, būs karsts. Un labāk pārāk nesatuntuļoties. Man vajadzēja ticēt savām acīm un veselajam saprātam, kas teica – kā var būt silts, ja ārā ir vismaz -10°C un tāds vējš, kas Latvijā tiek uzskatīts par dabas katastrofu. Katrā ziņā, kāpjot, man bija sajūta, ka vējš pūš cauri ne tikai apģērbam, bet arī man pašam.

Viens no interesantajiem novērojumiem, nākot lejā bija sekojošs: kaut kā (iespējams, ka ne visai izcilo sanitārhigiēnisko apstākļu ietekmē taisni tajā brīdī kasīju pakausi) konstatēju, ka pilnīgi nemanot manas ausis kļuvušas nejūtīgas. Sāku tās intensīvi berzēt, līdz parādījās sāpes. Nopriecājos, un turpināju šādā veidā sagādāt sev sāpes, kamēr tiku līdz būdām. Nebiju domājis, ka ceļš uz ausu nosaldēšanu var būt tik viegls un nemanāms.


Dzīve turpinās neatkarīgi no divkājainiem radījumiem, kas laiku pa laikam iemaldās šais vietās…

Pēcgarša

Kopumā, garšoja pēc kazām, puķēm, ledājiem, un dažādiem nepareiziem reljefa izliekumiem (nepareiziem, jo tie nebija darināti no plastmasas un pieskrūvēti). Un "pēcgarša" ir vislabākais apzīmējums tam, kas manī pēc visa tā darījās. Gribas vēl.

Pēc brauciena man ilgu laiku nedeva mieru arī tas, ka bija vairāki negadījumi (kaut vai tās pašas plaisas, atgriežoties no Brno). It kā beigu beigās nenotika nekas ļoti slikts, tomēr varēja notikt. Biju spiests atzīt, ka es nebiju gatavs šādiem pārbaudījumiem, par spīti tam, ka it kā biju gatavojies.

Daudz par to domāju, un secināju, ka tas viss pieder pie atbildības par sevi, kas šai gadījumā nepavisam nav formāla. Pamatlietas labāk mācīties pirms brauciena uz kalniem, nevis "lidojumā"! Jo firma, kas organizē braucienu, uzņemas nokārtot ceļu līdz "punktam X", taču par savu fizisko un, sevišķi, tehnisko sagatavotību ir atbildīgi paši brauciena dalībnieki. Protams, ir grūti novērtēt savu sagatavotību, ja neesi bijis kalnos. Šādā gadījumā domāju, ka var droši uzskatīt, ka tā ir nepietiekoša…

[FORUMA TĒMA]

Vēl kādu www.adventurerace.lv publicētu stāstu par "pirmās reizes" kāpšanu Kaukāzā, Elbrusā (autore: Anda Savļenko) var lasīt šeit.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv