Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Sarunas, diskusijas
Dace Rukšāne: Romāni, kalni, upurēšanās un "bērnības trauma"

Ar Daci Rukšāni sarunājās Kristaps Liepiņš
Foto: no p.p.a un Daces Rukšānes personīgā arhīva
2007. gada marts, Rīga

Dace Rukšāne daudziem labi zināma – vairāku romānu autore, krietni lasīta preses izdevuma "dzimumaudzinošas" slejas "dīva", glancēta sieviešu žurnāla redaktore... Bet tikai nedaudzi lasītāji zina to, ka Dace savulaik bijusi viena no labākajām Latvijas klinšukāpējām, kura neskatoties uz savu mazi trauslo skatu, "nokāpusi" ne vienu vien tajā laikā pieredzējušu kāpēju ar pieredzi, un ne tikai "dāmu" konkurencē vien! Un tāpat kā dzīvē, lai arī šī saruna sākas ar kāpšanas "lietām", gala beigās nonākam pavisam citur... :)

Nesen atradu kādu jauniešu žurnāla "Draugs" 1985. gada numuru, kurā publicēts neliels Rīgas 50. vidusskolas 10. klases skolnieces Daces Rukšānes raksts "Vai esi kalnu cienīgs?", lūk, neliels citāts no tā: "No tevis un taviem biedriem ir atkarīgs, vai atgriezīsies no kalniem vai arī paliksiet tur uz mūžu. Tieši kalnos iepazīsi savu biedru, pateiksi, kāds viņš ir grūtībās un, protams, redzēsi, kāds esi tu pats – vai esi cienīgs biedru draudzības, vai esi cienīgs kalnu. Pēc manām domām, galvenais nav iekaroto virsotņu skaits, bet gan iegūtie draugi, jo tie, kurus esi ieguvis kalnos, nekad tevi nepievils…"


Mājās, kādā no senākām intervijām par romāniem…

Bieži vien žurnālisti uzsāk intervijas ar jautājumu: kā tad sākāt nodarboties ar TO? Vai vari uz brīdi tajā atgriezties un atcerēties, ar kādām sajūtām sāki savu "kāpējas" kāpienu KTAP pulciņā?

Nokļuvu KTAP pulciņā diezgan smieklīgā veidā. Vedot pastaigā suni, iepazinos ar vienu meiteni, kas jau trenējās tur. Tajā laikā trenējos orientēšanās sportā, taču tur bija psiholoģiski ļoti nelabvēlīga gaisotne - balstīta uz tādu kā agresivitāti, noniecināšanu. Par panākumiem slavēja, bet, ja nebiji sasniedzis nosprausto, izrādīja tādu nicinājumu, ka zosāda metās.

Nu un tā meitene piedāvāja man pamēģināt pie Bojāra (Aivars Bojārs – ārsts, alpīnists, treneris - savulaik, 80to gadu vidū bija viens no tiem, kas "pacēla" jauniešu klinšu kāpšanas kustību Latvijā, gāja bojā 90to gadu sākumā, raksts par viņu lasāms šeit. Red.). Man bija kādi desmit vienpadsmit gadi laikam.

Aizgāju, pieteicos, sāku trenēties. Iesākumā iepatikās tas, ka viss notiek pēc austrumu cīņu principiem - iesildīšanās, spēka treniņi. Pēc tam sāku novērtēt trenera cilvēcisko attieksmi. Treniņos viņš bija prasīgs, skarbs, taču nekad nevienu nepazemoja un, galvenais, nebija vienaldzīgs. Vienaldzība laikam ir visbriesmīgākā. Viņš kaut kā mācēja radīt sajūtu, ka mēs katrs esam unikāls, spējīgs, varošs. Mācēja radīt kolektīva garu. Pēc tā, kādas bija manas attiecības klasē, orientēšanās treniņos, KTAP likās kā paradīze zemes virsū, un tas lika censties no visas sirds.

Atceros pirmo kāpienu Aldara tornī. Mani pieāķēja virvei un es kāpu augšā. Nekas neparasts - jau bērnībā biju ložņājusi pa šķūņu jumtiem, kokiem, sētām. Sūdi sākās tad, kad biju augšā. Paskatījos uz leju un sapratu, ka nemūžam vairs nepakustēšos. Tupēju mūra logā un teicu, ka neiešu ne uz augšu, ne leju. Man bija besssssiiiiiiigi bail. Aivars tā paskatījās un mierīgi noteica - kad būsi gatava, pasaki - cita ceļa tev nav - jātiek lejā. Tā nu es tur tupēju kādas divas stundas vienos puņķos un asarās, cerot, ka kādam paliks mani žēl un mani nocels ar ugunsdzēsēju trepēm. Nevienam žēl nepalika... :) Pēc divām stundām man nebija vairs spēka raudāt un ļoti gribējās uz tualeti. Nekas cits neatlika, kā izkļūt no situācijas, jo apčurāties uz torņa, laikam bija pēdējais, ko gribēju darīt. Tā nu es nokāpu lejā. Kopš tās dienas man nekad vairs nav bijis bail no augstuma. Man augstums pat ļoti patīk - varētu pat teikt, ka esmu augstumafīls. :)


Aldartornis, pēc klinšu kāpšanas sacīkstēm:
Dace Rukšāne, Anita Judina un Inese Laiviniece


Iepatikās kāpt. Turklāt tik ļoti, ka apmeklēju ne tikai savas grupas treniņus, bet arī pārējo grupu treniņus. Precīzāk - pavadīju uz torņa katru darbdienas pēcpusdienu pēc skolas un arī sestdienas/svētdienas. Man vienkārši ārkārtīgi patika atrasties kopā ar kāpējiem, rāpot pa sienām un kontaktēties ar tiem cilvēkiem, kas bija tur apkārt.

Padsmitnieku vecums. Vēlme būt citu acīs pamanītam, novērtētam. Klinšu kāpšana ir lieliska vieta tam? Tu jau pieskāries tam "atrasties kopā ar kāpējiem", bet atrasties kopā ar saviem vienaudžiem kalnos, pakļaut sevi ļoti smagai slodzei?

Nu... nezinu, vai klinšu kāpšana ir labākais veids, lai izceltos... :) Kāpēji jau ir tāda savrupa tautiņa. Tas jau vispār nav tāds process uz āru, bet drīzāk domāšanas veids. Toreiz gan tā skaitījās eksotika un tāpat kā rakstniekam riebjas, ja viņam prasa "kur jūs smeļaties iedvesmu", man riebās, kad man prasīja "a kur tad jūs Latvijā kāpjat?"


Dace, Kaukāza pārgājiens, 1983. gads

Izcelties gan man vienu reizi sanāca. Pēc mana pirmā brauciena uz Kaukāzu Bojārs aizsūtīja skolas direktoram pateicību par labi audzinātu skolnieci, kas "apliecināja savu drosmi un vīrišķību, pārvarot smagus apstākļus un iekarojot virsotnes". Direktors to piesprauda pie ziņojumu dēļa. No prieka un lepnuma pat piesarku. Kā izrādījās - par agru sapriecājos. Skolasbiedri vēl ilgi ņirdza par mani "Rukšāne ir ne tikai ruksis - viņa ir vīrišķīgs ruksis..." Tā nu es pa kluso noplēsu to paziņojumu un izmetu misenē.

Par to otro... pirmajos kalnos (1983. gads) es un Anita Judina bijām visjaunākās. Tie gadu vecākie jau man bija lielie. Bojārs vispār – vairāk kā 10 gadus vecāks - nu vispār megapieredzējis večuks. :) Ja tagad tā loģiski padomā - šausmas!!! Viņam tak bija tikai 23 gadi - īsts "sīkais". Un tāds mierīgu sirdi pašāva padusē 10 tīņus un veda viņus pa neizpētītiem maršrutiem, patiesībā reālās briesmās. Tas, ko mēs piedzīvojām šajā pārgājienā, godīgi sakot, bija vairāk nekā ekstrēmi pat pēc tagadējām mērauklām... Man nav ne jausmas, kā viņš ar to visu tika galā un pārveda mūs mājās sveikus un veselus. Pēc idejas pusei grupas bija jāpaliek tur "uz mūžīgiem laikiem"... Varonis? May be... bet savā ziņā arī psihs... es tādu atbildību neuzņemtos.


Skats, kas mums visiem palicis "skarbā piemiņā"…

Nu jā, bet tā slodze... bija grūti, ļoti grūti. Pat ar visu to, ka cītīgi trenējāmies. Pēcāk vienu vasaru aizbraucu uz kalniem, kad nebiju pēdējo pusgadu trenējusies - gandrīz atstiepos. Bet tam grūtumam bija arī savs gandarījums, kas tomēr bija pārāks par pārciesto, ja jau reiz braucu atkal un atkal. Tas tāpat kā dzemdību laikā sievietes domā - nekad vairs man nebūs bērnu, bet nepaiet ne pāris stundas, kā viss trakums jau aizmirsies un tu atkal esi gatava vēl vienam bebim, un vēl vienam. Tāpat ar kāpšanu - stampā to sniegu, stampā, čortojies - nekad vairs, kur man bija prāts, es tūlīt spļaušu asinis, lūdzu, noceliet mani ar helikopteri... kā tu esi virsotnē, tā viss aizmirstas! Un ja vēl vakarā pie ugunskura kādam ir ģitāra, un ja vēl zvaigznes tik lielas kā pelēkie zirņi, un ja vēl smuks un sirsnīgs instruktors, kurā samīlēties... Nu ko gan vienam romantiskam zaķim vairāk vajag? Turklāt klintīs man patika kāpt, upes forsēt patika, šļūkt pa nobirām patika. Vienīgais, kas riktīgi riebās, patiešām bija un vēl joprojām ir - tā sniega stampāšana. Tāpēc man nav nekāda iekāriena doties uz Elbrusu. Nu nekāda. :)

Vēl man riebās vējš uz pirkstiem un ausīs - šausmīgi sāp ausis un galva, ja vējš tiek pie ausīm. Tik ļoti sāp, ka nespēju padomāt. Tas ļoti traucēja reizēm.


"Bojāra" grupa uz kādas no kalnu pārejām, Kaukāzs, 1983. gads (Dace – ceturtā no kreisās malas)

Skatoties uz kāpējiem "starptautiskajā arēnā", tā teikt, dažiem tas tomēr ir izcelšanās labad, bet tie ir izņēmumi. Manuprāt, šis sports vairāk ir pašam - kā jau teicu, domāšanas veids. No malas klausoties kāpēju sarunās par virvēm, žumāriem, korēm, aizķerēm, tās liekas ārkārtīgi garlaicīgas un to var saprast tikai tie, kas ir "iekšā". Nu, bet jauno māmiņu sarunās par kakiņām un vēmeklīšiem, laikam no malas arī grūti klausīties... ?! :)

Pārgājienu, alpīnisma nometņu, ekskursiju, treniņu izbraukumu romantika: pārbraucieni, dziesmas, ugunskuri, pankūku cepšana, teltis, skolu klases, tējas vakari, dauzonīgas ampelēšanās, it kā netīši pieskārieni, acu skati, iespēja gulēt blakus guļammaisos... Vai tikai romantika spēj noturēt sievieti kalnos un klintīs?

Mani jā! :) Nu, ko Tu vēlies "izspiest" no manis ar šādu jautājumu? Nu neinteresē man tā sevis pārvarēšana, varēšanas pierādīšana, izcelšanās, bla, bla, bla... :) To var izdarīt daudz vienkāršāk - nepārstiepjoties, nelaužot muguras, nesaldējot ausis un plaukstas... Tā tāda veču domāšana - man jānomedī Everests vai jāuzkāpj mamutā, lai es kaut kas būtu. :) Man domāt, ka sievietēm tas tā galīgi nav. Es, protams, nerunāju par visām sievietēm. Tas par kalniem. Par klinšu kāpšanu mazliet citādi. Tā bija ne tikai romantika (kaut gan arī). Man ļoti patika kāpt klintīs tāpēc, ka tas man tik viegli padevās. Un vispār nav jau slikta sajūta, ja tu, skatoties spiegu filmas, saproti, ka pati arī tā mierīgi vari - tikt pāri mūriem, žogiem… Savā ziņā tas man deva arī drošības sajūtu - nemaz nenožēloju savas prasmes, kad reiz mežā glābos no satrakotas mežacūkas un uzskrēju augšā pa bezzaru koku kā izbiedēta vāvere (kur notupēju divas stundas, kamēr tā mātīte apakšā plosījās). Vēl kādu reizi glābos no klaiņojošu suņu vajāšanas un "vēsā mierā" laidu pāri augstiem sētu mūriem, ka šņakst vien...

Klintis ir stihija. Kā, piemēram, ūdens vai gaiss. Man ļoti patīk arī ezeri un upes, jo māku labi peldēt un ļoti patīk ūdens. Ja es mācētu lidot, patiktu arī gaiss droši vien...

Manuprāt, cilvēks paredzēts tam, lai justos drošs dabā, vienots ar to. Jo vairāk viņš to dabu apgūst, jo vairākās vietās jūtas komfortabli un iederīgi, jo mierīgāks prāts. Tāpēc varu teikt, ka klinšu kāpšana man patika arī tāpēc, ka klintīs es jutos kā mājās. Kā savā dzīvoklī, kurā varu pārvietoties ciet acīm un tajā pašā laikā nekad nevaru zināt, vai zem kājām nepaskries pele - nu, lai būtu interesantāk. :)

Vēlos "izspiest" no Tevis to, ko diez vai kāds cits jautās. 17 sieviešu žurnāli droši Tev jau jautājuši, kā jūtās sieviete, kad no viņas aiziet vīrietis… :) Bet mani interesē kas cits – kā jūties saules pielietā sniegotas ziemas dienā ar tumši zilām debesīm, un pavasarī, kad gaisā jūtama tā, tik nojaušamā "Krimas klinšu " smarža – vai nevelk atgriezties kalnos un kāpšanā? Vai pastāv iespēja, ka kādreiz atgriezīsies?

Klintīs velk atgriezties. Un ne tikai tad, kad jūt to smaržu vai pavasarī. Brīžiem pietiek noiet garām kādam izteiksmīgākam mūrim, kā acīm jau meklēju aizķeres, iedomājos, cik augstu nebūtu bail kāpt bez drošināšanas, pa kuru plaisu vai maršrutu labāk kāpt. Reizēm novelku pa mūri ar roku, aptaustu akmeņus... Tēta lauku mājai, kas būvēta no laukakmeņiem, jau esmu nolūkojusi vairākus maršrutus kā tikt līdz jumtam. Sviestaini, ne? :) Baigi dīvaini - man joprojām ir ļoti spēcīgi pirksti, nemaz nav pa gadiem atrofējušies... nu varbūt bikiņ tikai. :) Kad vedu bērnus uz Parīzes Disnejlendu, nespēju pretoties kārdinājumam uzrāpties Disnejlendas klinšu sienā, neskatoties uz to, ka man mugurā bija svārki. Gan gari, jāsaka. Turklāt pēc sistēmas uzvilkšanas tie drīzāk izskatījās pēc kuplām biksēm. "Lielajā sportā" diez vai gribu atgriezties - sports tomēr ir darbs, fanātisms savā ziņā. Bet šad un tad pakāpelēt gan gribētos. Bet tikai tad, kad ir silts :) un bez sniega! :) Nu kaut kā negribas sevi mocīt, it nemaz. :) Jēee, bet ar kādu kaifu es LNT Ekspedīcijā laidos lejā no bākas... Mmmm... žēl, ka tā bāka nebija augstāka, jo tas kaifs pārāk ātri beidzās. :(



Lielajos kalnos gan negribu atgriezties tā pa nopietnam. Tas nudien ir pārāk grūti. Labprāt pastaigātu pa takām, aizietu kādā pētniecības ekspedīcijā, varētu nometnē pasēdēt un uztaisīt kāpējiem ēst :) - bet tā pa nopietnam, tikai uzkāpšanas pēc - nē, nē... Turklāt ir tik daudz jauku lietu, ar ko vēl neesmu nodarbojusies, bet ļoti gribētu. Palaivot ar kajakiem, piemēram - hehe... Kalni ir lieli un skarbi. Kā tādi vīrieši. Man kaut kā vairs nevajag ar viņiem cīnīties un uzvarēt - laikam esmu pārāk sievišķīga tādām spēlēm. :) Esmu savā vietā un šķiet, ka gūstu no tā daudz lielāku kaifu. :)

Mūsu bijušais treneris Aivars Bojārs reiz intervijā, jautāts par sievietēm alpīnismā teica: "Sievietēm nevajadzētu ar to nodarboties nopietni. Viņu ir vienkārši žēl. No otras puses – katru reizi jāpārliecinās, cik patīkami, kad grupā ir kāda no viņām. Sievietes ienes zināmu siltumu, noņem spriedzi un atstāj visumā pozitīvu iespaidu uz stipro dzimumu." Kas ir tas, ar ko Tu, sieviete būdama, vislabprātāk nodarbotos "pa nopietnam"?

Ar to, ko nodarbojos. :) Rakstu. Audzinu bērnus. Ņemos pa māju. Kontaktējos ar sev tuviem cilvēkiem. Lasu. Tas viss ir ļoti pa nopietnam un esmu reāli laimīga, ka varu to darīt... Vēl sievietei pa nopietnam vajadzētu darīt labu, mācīties un mācīt mīlestību. To es ļoti cenšos. Pārējais viss ir detaļas, ar kurām var izkrāsot ikdienu. Tā pa nopietnam sieviete varētu pamēģināt no visa pa gabaliņam - ja kaut kas iegaršojas, pagrauzt tā vairāk, bet pārēšanās nekad nav bijusi forša. :)

Cilvēki, attiecības, mīlestība… Cilvēki aiziet, attiecības sapinas un pārtrūkst, paliek tikai mīlestība. Mīlestība, kas līdzvērtīga Brīvībai. Vai līdzīgi arī ar mīlestību pret kalniem? Vai tā paliek un vai to iespējams nodot tālāk saviem bērniem?

Nedomāju... Katrai dvēselei ir savs ceļš, savas mīlestības, savi pārbaudījumi, kas jāiziet dzīves laikā. Tāpat kā es nevaru likt bērniem spēlēt vijoli vai zīmēt, vai braukt kosmosā tikai tāpēc, ka pati reiz to velējos, tāpat es nevaru likt viņiem mīlēt kalnus... Varu tikai parādīt, pateikt, pastāstīt par sevi, bet tas, vai viņi to pieņems, jau ir viņu pašu daļa. Ja tā labi pacenšas, droši vien iespējams papūlēties, lai nodotu, bet kāpēc tas būtu jādara? Lai viņas pašas izlemj, ko vēlas.

Vai nav tā, ka mūsu "atbildības laiks" pret bērniem ir tikai viņiem esot "atkarīgā" vecumā, viņi pieaugs un aizies pasaulē un mēs paši sāksim apzināties to, ka šajā laikā esam "stipri aizsēdējušies" dzīvē, daudz savas "lielās" izdevības palaiduši garām?

Nu es jau token neesmu aizsēdējusies! :) Vismaz man tā nešķiet. Sāksim jau ar to, ka bērni vien jau ir viena no lielajām izdevībām, pieredzēm utt., otrkārt, es nedomāju, ka viņu dēļ esmu upurējusi tik briesmīgi daudz, ka man būtu to žēl... Neesmu laidusi garām iespējas, izdevības, esmu devusies un piepildījusi savas iespējas. Vienmēr esmu mēģinājusi sabalansēt savas personiskās un savu bērnu vajadzības, turklāt tādejādi tikai iegūstot prieku un enerģiju - esot ar bērniem, man nav nolemtības sajūtas - zinu, ka varēšu izskriet un paņemt enerģiju no malas... Bet esot ārā, man vienmēr ir tā stabilitātes un atgriešanās sajūta.

Vispār nedomāju, ka būtu pareizi sevi upurēt kaut kam vienam - bērniem, darbam, hobijam... Ja to uztver kā upurēšanu, galu galā tas patiesām var nest tikai vilšanās sajūtu un velti notērēta mūža slogu...


LNT "Ekspedīcija": iespējas, izdevības un izaicinājums – te īpaši neaizsēdēsies… (foto: Kayak Fun Club)

Neesmu ne klukste, ne tusovšķica - kaut kas pa vidu un mani tas dikti apmierina... :) Nudien nedomāju, ka sievietes vienīgais uzdevums un pienākums ir ģimene... Tas ir tikai viens posms dzīvē, ar kuru sevi nevajadzētu identificēt un norakstīt...

Rakstot savus pirmos romānus, tajos būtisku vietu atvēlēji ne tikai jutekliskām attiecībām, bet arī kalniem. Protams, iespējams, ka tie, kas "kalnus nepazīst", tos tur nemaz nepamanīja – Rukšāne taču raksta tikai par attiecībām… Kāpēc šīs jutekliskās attiecības dominē? Vai tāpēc, ka pati esi tajā dziļi, vai tāpēc, ka to labāk var "pārdot"? :)

Manā pirmajā grāmatā ("Romāniņš") par kalniem bija gauži maz un tas pats slēptā formā... Trešajā romānā, ko sauc "Kāpēc tu raudāji?", būtiska vieta bija atvēlēta kalniem... Mans ceturtais romāns vēl ir tikai tapšanas stadijā un nav nekur publicēts, tāpēc spriest par to, cik tur par attiecībām, cik par kalniem, vēl pāragri. :) Vai tagad rakstu tikai par attiecībām??? Slejas jau neskaitās - tā ir specifiska žurnāla rubrika, kurā man jāraksta par tēmu... tas arī viss. :)

Piedod, es jau tikai provocēju... :))) Nu, bet, iespējams, ka "vienkāršam lasītājam" Daces Rukšānes vārds saistās ja ne par visiem 100, tad par 98% noteikti ar to, ko Tu rakstīji "Romāniņā", "Beatrisē..." un vēl joprojām raksti "Dienā". :) Runājot par slēptajām formām - tie, kas tendēti uz to, tie laikam šīs slēptās vietas izlasīja divas reizes, pārējo viegli "skrēja pāri"... :))) Jautājums jau īstenībā kā reiz par to mūsdienu cilvēka izvēli: darīt to, kas šķiet interesantāks un pieņemamāks, vai darīt to, par ko vairāk maksā un ideāli, ja izdodas atrast kompromisu, vai ja tas, kas patīk, sakrīt ar to, par ko maksā. Slēptā formā, uzsitot "asinis" mēģinu to noskaidrot, kā ir ar Tevi... ? :)

Nu ar mani ir šādi (īss ekskurss vēsturē). Sākumā es nezināju, ko gribu darīt. Nē nu zināju - iet ekspedīcijās un vērot putnus. Džeralda Darela bērnības trauma. Pēc tam es vienkārši strādāju, lai būtu ko ēst. Pēc tam es strādāju, lai būtu ko ēst bērniem. Par cik bērniem vajag vairāk nekā man vienai, tad bija jāstrādā mazliet vairāk, bet krietni labāk. Kāpēc krietni labāk? Jo nemaksā jau par nostrādāto laiku, turklāt laika limits ir ierobežots. Savukārt par labāku strādāšanu maksā gan labāk. Tāpēc biju ieinteresēta apgūt jaunas prasmes pēc iespējas ātrāk un pēc iespējas rūpīgāk tās pielietot.

Vienubrīd pienāk tas brīdis, kad ar strādāšanu tu nopelni tik, lai varētu paēst un mazliet vairāk. Var jau, protams, tajā brīdī sākt ēst krietni labāk un iepirkties nevis Zarā utml., bet gan Chanelos un Armanos, bet man kaut kā tas nelikās interesanti un es sāku ilgoties darīt to, kas man patīk. Pirmo romānu rakstīju, lai saprastu vai man vispār patīk rakstīt. Un tad arī sapratu - ĻOOOTI patīk! :) To rakstot, es ne uz mirkli nedomāju par publicēšanu, citiem rādīšanu un kur nu vēl pārdošanu. Bet nu sanāca tā, ka to ne tikai publicēja, bet arī pārdeva tā, ka maz nelikās.


Trīs romāni: "Romāniņš", "Beatrises gultas stāsti" un "Kāpēc tu raudāji?"

Tad man ienāca prātā doma, ka varētu mēģināt dzīvot tikai no rakstīšanas. Aizgāju no darba un trīs gadus dzīvoju tikai no tā - rakstīju grāmatas, tulkoju, piepelnījos ar reklāmas tekstiem, kas arī bija feini un nemaz ne garlaicīgi - iepazinu ļoti daudz dažādu sfēru. "Diena" man piedāvāja sleju, es piekritu, jo likās interesanti.

Nākamais etaps: bērniem un finansu prasībām augot, sapratu, ka neregulāri ienākumi uzdzen baigo stresu un atkarību no tā, kas jāraksta. Ka rakstot jāpiedomā pie tā, vai to pārdos. un tas ir galīgi garām, ja gribi rakstīt labi, vismaz man. Nevienu grāmatu neesmu rakstījusi ar domu, vai to pārdos. Arī Dienā rakstu tikai par to, ko gribas pašai - par laimi viņi to akceptē un tas, ja kas, nostrādā - man ir iespēja saglabāt savu stilu, savu es.

Aizgāju atpakaļ darbā - iesākumā reklāmā pa tīro, bet tur jau pēc gada sapratu, ka man ir pi...sec - ir baigi grūti nonstopā rakstīt tikai ar pārdošanu un biznesu saistītus tekstus. Piedāvājums par LILIT nāca kā no gaisa - es momentā piekritu, jo nojautu, ka tur būs lielāka brīvība, turklāt man gribējās izveidot tādu sieviešu žurnālu, kuru pašai patiktu lasīt. Divus gadus maucu atspērusies - bija ļoti interesanti to visu nolikt uz kājām, ielikt savas idejas, may be pat kaut kāda misijas apziņa tajā visā bija. Tomēr darba bija ļoti daudz un pa šiem diviem gadiem manī arvien auga tā kaucošā sajūta, ka, lai gan daru to, ko gribu, es to nedaru pietiekami. Pa šo laiku nebiju pat iesākusi nevienu romānu un tas mani burtiski beidza nost... Ja godīgi, es jau pēc pirmā gada teju augām diennaktīm lūdzos liktenim, lai sūta man iespēju nodarboties tikai ar rakstīšanu.


Vēl viena grāmata – "Dienas" sleju apkopojums

Un zini... atsūtīja arī... Joprojām esmu mēma no tās apjausmas, ka ja ļoti gribas, viss notiek... Tagad tikai rakstu. Tupu mājās un rakstu. LILIT gan arī neesmu pametusi - man to nemaz negribējās - tik daudz cik tur iesaistos (esmu galvenais redaktors, ideju plānotājs, pārlasu visus rakstus un izlemju, kas der, kas neder, bet nedaru ikdienas rutīnas darbus) man ļoti patīk un dod tādu svaiguma piešprici un neļauj iesērēt mājas sienās. Turklāt man ir tā iespēja joprojām rakstīt tikai to, ko pašai gribās. Varu apzvērēt, ka nevienu romānu neesmu rakstījusi pārdošanai. Arī to, ko tagad rakstu. Man šķiet, ka tajā brīdī, kad sākšu to darīt, ar mani būs cauri. Būs cauri ar tekstu. Ar to dvēseles lidojumu. Ar to rakstīšanu laikam tāpat kā ar laulībām - ja precies aiz aprēķina, varbūt viss ir līdzeni, gludi, bet "dusha to ne pojot". savukārt, ja precies aiz mīlestības, varbūt ne vienmēr iet gludi, toties tu zini - bija un ir vērts. (Ha - baigi jau nu īsi sanāca...)

Secinājums: ja tu patiešām dari to, kas tev patīk vairāk par visu pasaulē un ļoti, ļoti vēlies, lai to varētu darīt, tad agri vai vēlu tam rodas arī materiāls pamats. Jā, es pieļauju, ka varbūt gluži milzu privātmāju un kabrioletu es ar to nenopelnīšu, bet no kaut kā taču jāatsakās. :) Man gan nav tādu vēlmju par to kabrioletu pilnai laimei, bet es labprāt daudz, daudz ceļotu, ko pašreiz vēl tā īsti nevaru atļauties. Bet ja man jāizvēlas starp ceļošanu un iespēju rakstīt nedomājot par komerciju, es izvēlos otro. Turklāt bez nožēlas. Un pilnā nopietnībā ticu, ka ja lūgšu to ceļošanu tikpat cītīgi kā rakstīšanas iespēju, man to agri vai vēlu piespēlēs! :) Galvenais nebaidīties vēlēties un izmantot iespējas, ko tev piespēlē. Bet ja kaut kas izrādās garām, tad to vienkārši atlaist un nesodīt sevi, ka esi kļūdījies. Tad tiks dota nākamā iespēja. Bet ja tu nepaņem vienu iespēju, tad nobīsties no nākamās un nākamās, tad ceturto tev vienkārši var vairs nedot, jo liktenis vienkārši nolemj, ka tu negribi... Tā kaut kā...


Azartiska un jautra cīņa par vietu "zem saules" – kopā ar Diānu Zandi "Ekspedīcijā" (foto: Kayak Fun Club)

Nu redzi, manai provokācija attaisnojās!!! Tas arī bija tas, ko gribēju paraut vaļā! :) "Džeralda Darela bērnības trauma" tā ir fantastiska diagnoze!!! Jūtu, ka ceļot un (!) rakstīt - tas būtu tas, ko Tev gribētos visvairāk? Tava izvēle - (cilvēka) iekšējās vai (dabas) ārējās pasaules brīnumu un piedzīvojumu atklāšana?

:) Jā, to man gribētos visvairāk. Bet ceļot noteikti tā "starveidā" - nu tipa, ka centrā vienmēr ir mājas, kur atgriezties, nevis tā vienkārši kā klaidonim. :) Man galvenais ir cilvēka iekšējais ceļš, tomēr tas nekādi nevar notikt bez kairinājumiem (notikumiem) no ārpuses... Tā ir savstarpēja mijiedarbība - ne velti mums ir acis, ausis, deguns, āda - veids kā uztvert pasauli, lai pēc tam, izlaižot caur galvu un dvēseli, atbilstoši uz to reaģētu. Turklāt tīri iekšēji tikai ņemoties, baigi ātri var sajukt prātā... Vide gan uzlādē, gan relaksē... tāpat citi cilvēki...

Runājot par ceļošanu, es nerunāju par ceļošanu uz tūristu vietām. :) Man šopavasar, ne manas vainas dēļ, nojuka sen lolota ekspedīcija pa Irānas un Kurdistānas kalniem... Kad kaut kur aizbraucu (pat ja tās ir tūristu grupas) tad nekad nebizoju pa objektiem, bet pamūku malā un eju tur, kur notiek dzīve, nevis iestudēts teātris... man ir svarīgi sajust vietējo elpu un cilvēkus, un sevi tajā kontekstā...

Man jau vispār liekas, ka mēs dzīvojam prieka dēļ. To, protams, nesanāk realizēt nonstopā, bet vispār tajā ir baigā jēga! Izbaudīt tieši šo mirkli tā tīri - tā vispār ir augstākā pilotāža - man tas reizēm izdodas, tad kaifs ir besīgs... Tad nav ne domu, ne sapņu, ne cerību, nav nekā - tikai tāda visu aptveroša esības sajūta. To var izķert gan braucot mašīnā, gan skatoties pa logu, gan ejot, gan guļot...

Dzīve, cenšoties izvairīties no visa "ārpus rāmjiem" esošā vai dzīve "metoties mutulī" un riskējot?

Riskējot. Nu, ja neriskēsi, tā arī tupēsi vietā, kur esi... Es gan te nedomāju psihu risku - es apzināti neriskētu ar dzīvību un savu veselību: no tā mani attur atbildība pret bērniem un arī atbildība pret savu ķermeni, bez kura es nespētu iegūt šajā iemiesojumā paredzēto pieredzi. Ar risku es drīzāk saprotu baiļu pārvarēšanu - vienmēr ir ļoti bail sākt kaut ko jaunu, iet nezināmajā. Man vienīgais veids kā pārvarēt šīs bailes ir iet šajās bailēs pa taisno iekšā. To var tā asociatīvi salīdzināt ar peldi jūrā - tu brien, brien ūdenī un jūti: brrrr... auksts... nekādi nevari saņemties ielikties... un tad vēl tie viļņi pilnīgi pret tavu gribu tevi aizskar arvien augstāk... un tad tu ar švunku meties ūdenī, ienirstot ar visu galvu... un izrādās, ka ūdens ir forši atsvaidzinošs un silts un tu vari stundām ņemties un kaifot... Galvenais ir pirmais mirklis - tas hops!

Tas pats princips attiecināms arī uz savstarpējām attiecībām. Vienmēr jau ir bail, ka tevi varētu nesaprast, pagrozīt pirkstu pie deniņiem... Bet, ja nepamēģināsi, tad arī visu mūžu tupēsi viens, kaut gan iespējas tikušas dotas vēl un vēl...


Dace LNT "Ekspedīcijā" – gatava "pacelt enkuru" dodoties piedzīvojumos…

Vai esi gatava upurēties trakulīgiem piedzīvojumiem? Kaut kam pilnīgi pārgalvīgam? No vienas puses "zelta vidusceļš" un baudas mērenības teorija, no otras Nīčes "remdenos dzīve izspļauj"… ?

Ehh, nu lai tas Nīče "spļauj" ko grib un kā grib. :) Glancētais zelta vidusceļš konstantā formā, manuprāt, ir manāms tikai PR žurnālistu veidotās intervijās. Nezinu nevienu cilvēku, kas mācētu to vidusceļu noturēt ilgstoši: ir brīdis "tur augšā", brīdis "tur ellē" un vēl brīdis "kaut kur pa vidu"... viss kopā it kā veido līdzsvaru, bet tas nav statisks līdzsvars... Tajā ieslēpta liela dinamika... Pēc kāda principa cilvēks vispār var iet uz priekšu? Sperot soli. Bet kas ir solis? Nemitīga balansēšana starp kritienu un stabilitāti - tu it kā krīti uz priekšu, bet tad izsper kāju un nostājies, tad atkal krīti uz priekšu, atkal nostājies... Ar ričuku jau arī visvieglāk ir mīties - kolīdz apstājies, tā sākas žonglēšana un gāšanās...

Līdz ar to tiekšanās uz mieru un līdzsvaru, uz to vidusceļu man ir tikai tāds kā virzības vektors, tipa mērķis (?)... Ja man kaut ko baisi gribas, es nudien daru un daru arī visu, lai to noorganizētu, lai saveidotu savu sadzīvi tā, ka varu to atļauties.

Vārds "trakulīgs" jau arī var ietvert sevī baigi plašo spektru - sākot ar ļaušanos jūtām, dragāšanu pa kalnu upi vai "sarīšanos" naktsklubā... Nu neinteresē man tā ripu rīšana, neinteresē - vai tas nozīmētu, ka neļaujos trakulīgam piedzīvojumam un ieturu mērenu pozīciju? Kāds, kas aizrautīgi rij, noteikti tā to novērtētu... :) Man ne visai patīk vārds "upurēties". Tas man saistās ar sevis zaudēšanu zināmā mērā, ar kaut kā būtiska atdošanu... Labāk dodos trakulīgā piedzīvojumā, nevis upurējos tam. :)


Ceļi, kuros doties, tāpat kā apavi – dažādi, bet galvenais ir drosme izmantot iespēju (foto: Kayak Fun Club)

www.adventurerace.lv Arhīva sadaļā Sarunas, diskusijas publicētas vēl vairākas sarunas un intervijas ar interesantiem cilvēkiem.

Vēlies pievienot komentāru, atsauksmi? Vēlies ko pajautāt? Raksti! [FORUMA TĒMA]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv