Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Sarunas, diskusijas
Jānis Ventiņš: "Nesports" romantiķiem un statistika

Ar Jāni Ventiņu sarunājās Kristaps Liepiņš
Foto: no p.p.a un Jāņa Ventiņa personīgā arhīva
2007. gada marts, Rīga

Jānis Ventiņš zināms teju vai ikvienam Latvijas alpīnistam, jo viņam aizvien ir savs viedoklis, kuru izteikt viņš īpaši nekautrējas, gan klātienē, gan interneta diskusiju forumā. Pieredzējis. Zinošs. Aizvien visām jaunajām alpīnisma tendencēm līdzi sekojošs. Viens no nedaudzajiem, kurš kāpis gan tehniski sarežģītus maršrutus uz kalnu virsotnēm, gan minis augstkalnu "takas". Viens no retajiem, kas uzdrošinājies kāpt jaunus, vēl neviena neietus kalnu maršrutus.

Savulaik, rakstā par kāpienu uz Ušbas virsotni Kaukāzā, Jānis pats sev uzdeva jautājumu: "Vai tiešām šī savādā vēlme atkal izjust adataini saltos kalnu vējus, miklos, visur ielienošos miglas mākoņus un akmens nobrukumu dārdoņu stāvajās kalnu nogāzēs, ir stiprāka par mājas un ģimenes siltumu un mieru?" Kā ir ar šo vēlmi?



Kas tavuprāt ir alpīnisms – sports, atpūta no ikdienas, dzīvesveids, pašapliecināšanās, atkarība?

Nebūšu oriģināls savā atbildē, jo man kalnos kāpšana ir dzīves stils. Nu, varētu teikt arī atkarība. Un ne tikai no alkohola! Savulaik ir bijis tā, ka darba vietā esmu teicis, nu, ja jūs mani nelaižat uz kalniem, tad es rakstu atlūgumu! Toreiz tas izdevās. Mūsdienās tādi joki varētu arī neiet cauri.

Kalnos kāpšana īsti neatbilst jēdzienam sports. Tomēr ar sportu es esmu spiests nodarboties, lai uzturētu sevi formā. Kā atpūta un izklaide kalnos kāpšana ir tādā nozīmē, ka ļauj pārslēgt domāšanu no ikdienas un darba problēmām uz kaut ko vienkāršāku, bet tajā pašā laikā un tajā brīdī uz ko daudz nozīmīgāku – uz izdzīvošanu. Mēs kalnos it kā noņemam no sevis to drausmīgi sarežģīto un samudžināto ikdienas sociālo problēmu tīmekli un aizstājam to ar ko tādu, kas vairāk atbilst mūsu iekšējiem no dabas dotajiem ritmiem. Nu, bet tas tikai viens no šīs nodarbes aspektiem, varbūt pat ne tas svarīgākais. Un vispār, kāpēc tāds jautājums par atkarību? :)

Par atkarību jautāju tāpēc, ka jūtu, kā maināmies tad, kad ilgāku laiku nav būts kalnos. Velk uz turieni. Bet kas? Paši kalni? Bīstamās situācijas? Iespēja "atslēgties"? Vēlme pašapliecināties? Vienkāršotās attiecības starp kāpējiem? Nezināmais? Kas ir tas, un kādā kombinācijā Tev?

Kas velk uz kalniem? Tā īsti nemaz nemāku noformulēt, kas tas ir. Varētu jau sarakstīt gudriem, skaistiem vārdiem visādas lietas un iemeslus, bet, tik pat labi, par katru no tiem varētu pats sev uzdot jautājumu, bet vai patiesi tas ir īstais iemesls...? Šajā ziņā laikam jau neatšķiros no lielā vairuma kalnoskāpēju, kuri tieši tāpat nespēj šo vēlmi tā pa īstam pamatot.

Nu labi, mēģināšu citādāk! Tas ir tāds īpašs izjūtu komplekss, kas rodas kalnos, tikai kalnos, un arī pēc tam no atmiņām par kalniem! Un tām izjūtu sastāvdaļām jābūt kaut kādās pareizās attiecībās, lai būtu tas, kas nepieciešams. Un vēl, atsevišķas izjūtas nav neaizvietojamas! Nav obligāts nosacījums, ka jābūt, "uh!" kādam riskam, bezgalskaistiem skatiem, nežēlīgai cīņai pašam ar sevi u.t.t. Reizēm pietiek ar kaut ko pavisam ne īpašu. Nu, piemēram, šīgada ziemas brauciens uz Pireneju ledu. Meteoroloģiskie un kāpšanas apstākļi nepiemēroti, sadzīviskie arī ne bez problēmām, ar vienu vārdu sakot, ne pārāk izdevies pasākums. Bet pēdējā diena, kad izkāpām trīs virvju vidējas grūtības ledu, pēc tam uzkāpām mazmazītiņā virsotnītē (pumpā!) un sajutām tādu saltu, pēc virsotnēm smaržojošu kalnu vēju, tā vienkārši bija super diena! Un līdz ar to arī viss pasākums kopumā bija Super!


Jānis uz Pireneju ledus (2007. gada ziema)

Par romantiku. Vai tas ir sabiedrības stereotips, ka kalnos un alpīnismā ir romantika? Vai Tu to izjūti un ja jā, tad kādos brīžos, situācijās?

Biki jocīgs jautājums, jo, ja jau kalnos nav romantikas, tad, kur gan vēl citur to meklēt?! Man pat atmiņā tā uzreiz nenāk neviens pazīstams kalnos kāpējs, kas pēc dabas nebūtu romantiķis! Cilvēks var būt pilns sliktām īpašībām, kā suns ar blusām – skops, nejēdzīgs, kašķīgs, nu īsts mudaks, bet, ja viņš kāpj kalnos, viņš ir caurcaurēm romantiķis. Būt kalnos tas ir gandrīz vai kā ceļojums citā dimensijā. Tas saulainais un zaļais, kas palika lejā, tā nemaz nav. Tās ir tikai atmiņas un iedomas. Tu esi viens, starp vienaldzīgiem un nedzīviem Zemes garozas izliekumiem un pacēlumiem, kuriem neeksistē un neinteresē tādi jēdzieni kā dzīvība vai nāve. Tādos apstākļos pat maza kaka uz sniega var likties kas īpašs, iedomājoties vien, ka tur iekšā dzīvo kakēdājas baktērijas – nu tik pat dzīvas kā mēs paši.

Izlasīju svešvārdu vārdnīcā, ka romantika ir "sapņainības caurstrāvota pasaules uztvere" u.t.t. bla bla bla! Bet sākotnēji tas ir bijis bruņinieku romāns! :) Kāds mans radinieks salīdzināja kalnos kāpšanu ar seno laiku burinieku kuģošanu. Es jau saprotu, ka, piemēram, ar situāciju šodienas Alpos, to īsti tomēr nevar salīdzināt, bet kā kompliments, tas ir bijis viens no manai patmīlībai vispagodinošākajiem. Paldies viņam par to!

Cilvēku attiecības kalnos - ne ar katru var iet vienā sasaitē? It kā visi "ar kalniem pārbaudīti", bet katram savs niķis. Kā Tu raksturotu šo saskares, pielāgošanās un sadzīvošanas procesu?

Cilvēku attiecības. Jautājums, kuram sen jau vairs īpašu uzmanību nepievēršu. Laba pazīšanās, draudzība, gribās vai negribas kopīgi ietusēt, tas vairāk attiecas uz pēckāpiena "bufešu traversiem", ne uz pašu kāpienu. Sastrādāties iespējams gandrīz vai ar jebkuru. Galvenais, lai mēs būtu pietiekami sagatavoti izvirzītajam mērķim, ko gatavojamies sasniegt. Protams, patīkamāk kāpt kopā ar cilvēku, ko labi pazīsti, bet arī ar nepazīstamiem doties kopīgā kāpienā nav nekādu problēmu. Ja es cilvēkam neuzticos, tad eju visu maršrutu pa priekšu, un viss beigās ir OK. To savulaik ļoti labi parādīja leduskāpšanas seminārs Skotijā, kur katru dienu sanāca kāpt kopā ar citu britu pavadoni. Ja kāpēju līmenis un pieredze ir pietiekami augsta, tad arī tādai sadarbībai nav nekādu šķēršļu. Vienīgais kritērijs - atbilstoša sagatavotība izvirzītajam mērķim. Tajā pašā Skotijā, vienā gadījumā, jau nu jutu, ka nevelku līdz, bet tas bija tāds vecis, kas tusēja ar brāļiem Huberiem, un maršruts bija pietiekami īss, lai nerastos problēmas. Toties citā gadījumā bija otrādi, man nācās pārņemt vadību, lai mēs sveiki un veseli vispār tiktu no kalna zemē.


2000. gada oktobris, Alpi, Col du Midi

Kāpienos, kuros es darbojos kā gids, vajadzētu būt vēl mazāk problēmu, jo man vienkārši nākas pielāgoties otram. Te nu gan ir biki jābūt psihologam un jāatšķir situācija, kad nākas klientu nedaudz pabukņīt un uzmundrināt, no tādas, kad patiešām jāklausa viņam un pilnībā jānomaina iecerētie plāni. Kaut arī, gan jau varētu atrast kādu kretīnu, kas mācētu izbesīt da jeb ko un da jeb kur!

Par to izbesīšanu. Ir gadījies, ka kāds uz kalna Tevi tā nokaitina?

Pēdējos gados gan neatceros, ka būtu "izgājis no rāmjiem". Tās dažas reizes sanāca jaunībā, kad sāku staigāt pa kalniem kopā ar tūristu grupām. Tādu gadījumu atceros no Mazā Kaukāza, kad vienu miķeli pasākuma beigās nu dikti gribējās sist un sist ar leduscirtni... Tie, kas mani labāk pazīst, zina, ka tur nu īpaši rūpīgi jāpiestrādā, lai mani davestu līdz tādam stāvoklim. :)

Par sacensībām alpīnismā. Nesalīdzināmā salīdzināšana? Konkurence, vēlme būt "pirmajam" vai "salīdzināties"… Tavas domas par visu šo?

Konkurence, vēlme būt pirmajam, tās ir ļoti raksturīgas īpašības vīriešu dzimumam kā tādam. Un nekas slikts jau tas nav, jo tas ir spēcīgs dzinulis, lai sasniegtu augstus rezultātus, kā arī neslikts iedvesmas avots jaunradei.

Tomēr, attiecībā uz alpīnismu, man šķiet, ka jebkura sacensība ir ne tikai apšaubāma, bet arī bīstama. Ja mums nebūtu no padomju laikiem tradīcija rīkot čempionātus, nedomāju, ka tie notiktu vispār. Tomēr, no otras puses, čempionāts ir tikai tāds oficiāls noformējums tai konkurencei un sacensībai, kas starp kāpējiem notiek šā kā tā. Tā tas ir, un visi, kuri daudz maz regulāri kāpj, pilnveidojās un izvirza arvien grūtāk sasniedzamus mērķus, šajā spēlē ir iesaistīti. Tāpēc arī es šobrīd neredzu īpašu iemeslu, lai no šīs tradīcijas atteiktos. Bet ja tā tomēr notiktu, tad sevišķi nesatrauktos. Vienīgi domāju, ka nevajadzētu kaut kā speciāli stimulēt šādu sacensību.

Kad savā starpā konkurē augstākā līmeņa profesionālie kāpēji, tam ir pavisam citas likmes. Runa ir par finansēm, reizēm diezgan ievērojamām. Tāda sacensība, konkurence disciplinē kāpēju, pievērš sponsoru un sabiedrības uzmanību. Tomēr, nedaudz pārfrāzējot kādu izteicienu no žurnāla "Rīgas Laiks", jāsaka, ka beigu beigās visu izšķirs masu mēdiji. :)

Kā reiz tad viens jautājums par masu mēdiju uzmanību un līdz ar to arī - plašas sabiedrības viedokli par alpīnismu un kāpšanu. Kāds ir šis stāvoklis tavuprāt?

Runāt par presi u.t.t. nozīmē minēt konkrētus gadījumus un cilvēkus, ko citi viennozīmīgi uztvers kā skaudību un ņirgāšanos par "svētajiem". Vienīgi varu piebilst, ka žēl, ka daudzo gadu laikā Latvijā nav izveidojies neviens laba līmeņa žurnālists, kurš orientētos mūsdienu alpīnisma jautājumos. Bet ja runā par sabiedrību, nevis teiksim par apdrošināšanas kompānijām, tad attieksme gan pārsvarā ir pozitīva!


Karakorums - varētu teikt - sapņu kalni (telts pie Hispar ledāja)

OK, tad par apdrošināšanas kompānijām. Tieši pēdējā gada laikā, papildus tām kompānijām, kas atteicās no alpīnistu apdrošināšanas pirms dažiem gadiem, kad gāja bojā Teodors Ķirsis un viņa grupa Jaunzēlandē, no alpīnistu apdrošināšanas atteikušās vēl pāris lielas apdrošināšanas kompānijas Latvijā. Turpretī slēpotāji un tie, kas dodas uz potenciālām "cunami pludmalēm" joprojām ir "labie" klienti. Tavs viedoklis par šo?

Daudz nemuldēšu, jo apdrošināšana ir bizness, nevis žēlsirdība, un īpaši viņu naudas lietās neorientējos. Varbūt ņemot vērā potenciālo risku, bet galvenokārt apdrošinātāju pieredzi, tāds lēmums ir saprotams. Nelaimes gadījums Jaunzēlandē jau nav vienīgais. Ir tak vesela strīpa nelaimes gadījumu, par kuriem vienkārši publiski nerunā. Ienāca prātā doma, ka te būtu darba lauciņš Latvijas alpīnistu savienībai (LAS), kas varētu atrast kādu kompromisu ar apdrošinātājiem, no LAS puses nodrošinot apdrošinātāju klientu sagatavotību (kāpšanas ceļojumus organizējošām firmām kādu sertifikātu, kas apliecinātu kvalitāti u.c.).

Par "svētajiem" un nelaimes gadījumiem - kāpēc jāvairās no runāšanas par šīm tēmām? Domāju, ka drošība un nelaimes gadījumu analīze ir ļoti būtiska lieta alpīnismā un sākās tā ar personisko atbildību!

Netaisos nevienu "aplikt", ne arī cildināt. Vienīgi piebildīšu, ka tas, ko prese uzskata par augstas klases alpīnismu, bieži vien nesakrīt ar pašu alpīnistu domām. Kaut kāda sabiedrības izglītošana? Bet kam tas vajadzīgs?! Kas daudzmaz nopietni kāpj kalnos, tam diezgan ātri visas lietas tāpat sakārtojas pa pareizajiem "plauktiņiem". Kalnu mums nav, un kā nacionālais sporta vai izklaides veids kāpšana nekad nebūs, bet nauda būs tik, cik alpīnismā būs ieinteresēti turīgi cilvēki. Kaut ko prasīt no valsts, ja neskaita morālu atbalstu, ir pat drusku neētiski.

Personiskā atbildība? Protams, ka tāda ir, gan attiecībā uz citiem cilvēkiem, gan attiecībā uz likumu. Pat nezinu, ko te vēl piebilst...


Uz Ušbu ar Vitāliju Dūdeli – ilggadēju kāpšanas biedru

Kas būtu tas, par ko Tu ieteiktu domāt tiem cilvēkiem, kas tikai sāk skatīties uz kalnu pusi, un sevī atklājuši vēlmi kļūt par alpīnistiem?

Ļoti konkrēti ieteikumi. Pats svarīgākais ir sadabūt naudu... Tad, pēc manām domām, būtu jāaizbrauc uz kalniem tāpat - pastaigāt, paskatīties, apdomāt un saprast, vai kāpšana augstāk un grūtāk ir tas, ko cilvēks patiešām vēlas. Ja tā tas ir, tad vajadzētu atrast kādu, kas šo to tīri teorētiski un iespēju robežās arī praktiski pamāca tepat uz vietas. Kalnos sākumā ļoti ieteicams vairākas sezonas nodarboties pieredzējušu instruktoru vadībā, paralēli mēģinot veikt arī kādu patstāvīgu kāpienu. Teorētiski jau var to visu darīt savā nodabā - lasot grāmatas, iemaņu praktiskajā apgūšanā izmantot mēģinājumu-kļūdu metodi, bet tad tas process būs divreiz lēnāks, nedrošāks, un nāksies daudzus "velosipēdus" izgudrot no jauna. Un vēl, lai kļūtu par labu kalnkāpēju, nepietiek vienreiz gadā aizbraukt uz Monblānu, nākamajā uz Elbrusu, tad vēl kaut kur. Ir jālien klintīs, pa ledu, jākāpj klasiskajos kalnu maršrutos. Divi trīs kalnu braucieni gadā, tas būtu kā minimums.


Sosbun Brakk 6413 m – "sapņu" virsotne

Tavs raksturojums situācijai, kāda pašreiz ir Latvijas alpīnismā?

Latvijas čempionātā otro vietu iegūst Rus 4A maršruts... Nu nekas spīdošs... Tomēr jāsaka, ka pēdējos gados interese par kalnos kāpšanu no jauniešu puses ir pieaugusi. Tiek veikta vairāk vai mazāk kvalitatīva sagatavošana vienkāršiem un vidējas grūtības klasiskiem kalnu maršrutiem. Nu jau mums ir vesela čupa jauno kāpēju, kas tādus var veikt pastāvīgi. Diemžēl pie sarežģītākiem alpīnisma maršrutiem šis process šobrīd ir apstājies. Tomēr tā starpība starp vidēji grūtajiem un sarežģītajiem pieciniekiem, sešiniekiem ir ļoti liela! Un ne tik daudz tehniskās grūtības ir šķērslis, bet tieši psiholoģiskajā ziņā tas ir lēciens citā kvalitātē.

Man šķiet, ka daļa agrāko instruktoru savā attieksmē pret alpīnismu vēl joprojām dzīvo ceturtdaļu gadsimta tālā pagātnē. Alpīnisms mainās! Arī tajos kalnos, kur savulaik daudz kāpts, cilvēki sākuši domāt, kā uzlabot apmācību un instruktoru darbu, lai pietuvinātu to starptautiski pieņemtajiem standartiem. Cik gadus LAS vajadzēja malt un malt, par celtnieku ķiveru un zvejnieku virvju aizstāšanu ar kvalitatīvu inventāru? Nu vismaz desmit, vai varbūt pat vairāk, līdz vairums to tomēr ir pieņēmis...

Kaut arī vienatnē kalnos kāpj retais, tomēr alpīnisms ir individuāls sporta/nesporta veids. Jo labāk būs sagatavots katrs komandas dalībnieks, jo būs lielāka iespēja gan sasniegt mērķi, gan arī rūpēties par drošību kāpiena laikā. Tāpēc man nav pieņemams tas, ka vēl joprojām tiek kultivēti "masu" kāpieni grūtākās virsotnēs. Var jau pāris stipri kāpēji uzvilkt augšā arī trīs četrus vājākus, pat "piektās kategorijas" maršrutā, bet tā jau netiks iemācīts tas galvenais - darboties autonomi un pašam uzņemties atbildību. Na Ušbu možna i korovu zatašiķ, kādreiz bija tāds alpīnistu joks! :)

Un vēl, ļoti, ļoti mums pietrūkst radošās domas. Tikai daži tādi uzplaiksnījumi pēdējos gados – Oļegs un traversieši Pamirā uz Latvijas virsotni, Normunds un Gatis Arābijas klintīs... Reizēm rodas sajūta, ka vienai daļai kāpēju izveidojies priekšstats, ka alpīnisma galvenā būtība ir virsotņu nosaukumos. To sekmīgi, jau vismaz desmit gadus, kultivējuši arī mūsu masu mēdiji. Šo "nosaukumu" apgūšanā katru gadu tiek iztērēti lieli līdzekļi. Citi uzkāpj, citi neuzkāpj, bet mūsu alpīnisma un alpīnistu attīstībai no tā ne silts, ne auksts. Un Latvijas kāpēju vārdi tā arī paliks tik vien kā kaut kādā statistikā ar kaut kādu simto vai tūkstošo numuru...

Novēlējums tiem bijušajiem, kuri jau pensijā, un kuri vairs aktīvi nekāpj: vairāk iesaistīties LAS sabiedriskajā darbā! Strādājošiem bieži nav laika, bet tādas ķēpīgas lietas, kā statistika, dokumentu sakārtošana, bibliotēkas sakārtošana u.t.t. ļoti labi varētu paveikt mūsu veterāni.

Par statistiku… Vispirms, visiem, kuri ir atsaukušies un savu kāpienus man atsūtījuši, lielais paldiesiņš! Cik atceros, tad doma par statistikas apkopošanu bija tāda fiksā ideja, lai pasekotu līdzi tam, kā attīstās alpīnisms Latvijā. Toreiz, pirms gadiem 7, izdevās apkopot tikai kādu pusi, varbūt 2/3 izieto maršrutu, jo atsaucība nebija pietiekama, un arī internetā materiālu vēl nebija tik daudz kā šobrīd. Tad nu es nodomāju, kāda jēga tādai nepilnīgai informācijai, kas tāpat jau visiem zināma, un šo nodarbi pametu. Šogad, pateicoties karstām diskusijām internetā, process ir atdzimis. Nu jau daudz veiksmīgāk kā pirms gadiem. Pamazām mēģināšu aizpildīt arī robu vairāku gadu garumā starp pirmo un tagadējo sarakstu. Tā kā būšu priecīgs saņemt arī turpmāk informāciju par nupat veiktajiem un arī iepriekšējo gadu kāpieniem. Neuzskatu sarakstu par savu privātīpašumu. Tomēr tā koordinators gan gribu šobrīd palikt. Piebildīšu vēl, kā šķiet, interese no kāpēju sabiedrības puses ir diezgan liela, tāpēc arī iesūtīto informāciju iespēju robežās diezgan rūpīgi pārbaudu, atlasu un koriģēju.

Jānis Ventiņš turpina strādāt pie Latvijas alpīnisma statistikas (.xls fails, informācija par Latvijas alpīnistu izietajiem maršrutiem 1999.-2000. un 2006. gadā) apkopošanas. Lūgums dot ziņu viņam (rakstot uz e-pastu jventins@inbox.lv), ja esiet kāpuši kalnos laikā no 1999.-2007. gadam.



www.adventurerace.lv publicēti trīs Jāņa Ventiņa raksti:

● Globālā sasilšana un Alpi
To, ka globālais siltuma vilnis ir skāris arī Alpus, ir nācies izjust uz savas ādas ikvienam kalnos kāpējam, kurš vasaras mēnešos turp dodas. Gada vidējā temperatūra Alpos pēdējo 15 gadu laikā ir pieaugusi par 1 grādu. Mūžīgais sasalums ir sācis atkust. Tā sekas ir paaugstinātas ledus un klinšu nobrukumu un lavīnu briesmas. >>>

● Nekad vairs kalnos! Vai tiešām?
"Nekad vairs kalnos!" Tā nākamajā dienā pēc Vitālija nelaimīgā kritiena domāju līzdams pa apledojušajām Ušbas nogāzēm. Tobrīd šķita, ka nekā nomācošāka un drūmāka par apkārtējām klintīm un miklajiem miglas mākoņiem vēl neviens nav spējis izdomāt. Cik ilgi būs jāgaida palīdzība? Vai Vitālijs maz būs dzīvs, kad atkal pie viņa pienākšu? Ja lauzts ir mugurkauls, tad diez vai... >>>

● Bolīvijas kalnos
Ja jums ir apnikusi drūzma Eiropas un birokrātija Āzijas kalnos, tad, gluži kā kādreiz spāņu konkistadori, vērsiet savu skatu pāri okeānam uz noslēpumaino indiāņu zemi Bolīviju. Nemeklējiet tur izlaupītās Eldorado un Potosi bagātības. Tas laiks sen jau pagājis. Jūsu bagātība ir apslēpta kalnu klinšu šķautnēs un ledājos. Vienīgi mākoņu un kondoru ēnas traucē to virsotņu mieru, kas vēl jo projām gaida savus pirmuzkāpējus. >>>

www.adventurerace.lv Arhīva sadaļā Sarunas, diskusijas publicētas vēl vairākas sarunas un intervijas ar interesantiem cilvēkiem.


Vēlies pievienot komentāru, atsauksmi? Vēlies ko pajautāt? Raksti! [FORUMA TĒMA]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv