Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Treniņi, pieredze
Sezonas pēdējais ledus

Autors: Inese Bērziņa [ AUTORE?]
2007. gada marts, ASV

Pēdējās divas dienas sēžu kā uz adatām – par to tik vien domāju kā sadabūt zābakus, dzelkšņus, ķiveri un cirtņus.. bet lai pasākums liktos pilnīgi neiespējams – man jādabū arī kāds prasmīgāks kāpējs, kurš prot uzlikt "enkurus" un kura īpašumā ir virve un visi citi nepieciešamie drošināšanas elementi, pie kam šim cilvēkam jāgrib mani (kāpēju - nejēgu) ņemt līdzi sezonas pēdējā izbraucienā! Protams, par laiku vispār nekas daudz nav zināms… Varēja tas pavasaris vēl pagaidīt… Nu kāpēc tieši šajā sestdienā sola lietu?!

Jāsaka, ka man paveicās visos virzienos - ne bez uztraukumiem, atteikumiem un piedzīvojumiem, bet divu dienu laikā viss bija sarunāts, aizlienēts un izīrēts un sestdienā septiņos no rīta ar somu plecos drebinājos Mineapoles centrā un gaidīju Vilu un Endrjū, kuri bija solījušies mani ņemt līdzi un Sendstonu (aptuveni pusotras stundas braucienā uz ziemeļiem no Mineapoles, Minesotas štatā).

Nezinājām īsti, kādu ledu ieraudzīsim – varbūt viss ledus mūs laipni sagaidīs atlūzu un ūdens veidā uz zemes? Bet realitātē ieraugot masīvās kādreizējo raktuvju sienas klātas ar samērā pieklājīgu ledus kārtu bijām ļoti priecīgi, bez mums bija vēl ap desmit pēdējās dienas entuziastu, kuri jau bija salikuši virves un kāpa. Vils, pētot, kā es izkravāju savu ekipējumu, ar atzinību saka: "O! Tu kāp ar M10!..." uz ko man jāatbild ar: "kas ir M10?" Dzelkšņus un leduscirtņus biju aizņēmusies, zābaki un ķivere bija īrēti, tikai sistēma bija mana personīgā.

Mūsu noskatītā sienas daļa sastāvēja apmēram no 2,5 metrus plata, samērā monolīta ledus, sienas augstums ap 20 metri (ceru, ka neesmu kā makšķernieki, kuru zivis paliek ar katru dienu smagākas, garākas un lielākas).

Tālāk sekoja klamzāšana kalnā augšā, pa dziļu sniegu un karsējošā saulē, lai uzliktu "enkurus" (augšējo drošināšanu, red.). Visa gājiena laikā, mēs katrs, pateicoties sniega kārtai zem zābakiem "paaugāmies" par kādiem 10 cm vismaz! Līdz šim vārdu salikums "likt enkuru" man šķita kaut kas mistisks un man neapgūstams, jo nebiju redzējusi kā tas notiek īstenībā, tagad šķiet, ka tomēr šo mākslu būšu spējīga apgūt arī pati. Lejā tikšana ir pirmā nolaišanās pa virvi manā mūžā un tieku lejā dzīva un vienā gabalā.



Sākam kāpt – ledus šķiet samērā ciets, salīdzinot ar manu pieredzi uz Ērkšķogu ūdenskrituma. Tā ledus daļa, kur kāpjam mēs, ir ēnā, bet tie, kuri ir saulē, gan laikam krietni cepas… Kāpjot es mēģinu necirst, bet atrast vietas kur aizkabināties un tādējādi pataupīt spēciņus, jo siena uz augšu izskatās vēl tik augsta. Endrjū man ir aizdevis brilles, tās jau ir pilnībā aizsvīdušas dažus metrus no zemes... vairāk taustos kā kaut ko redzu. Nepatīk man brilles, ja būtu manas, darītu tāpat kā ar peldēšanas brillēm – izsmērētu ar siekalām – tas nav visai eleganti, bet vismaz nesvīst (kāda diskusija par brillēm alpīnismā lasāma šeit, red.). Nākošajā kāpienā no brillēm atsakos un ledus arī nemaz tik traki nelec uz visām pusēm.

Pēc kāpiena sēžu ēdu šokolādi ar marcipānu un skatos kā kāpj profi - viņi abi, protams, izvēlas eleganti iznesties un neizvairās arī no nelielām pārkarēm un citām man vēl pagaidām "neinteresantām" vietām. Mazliet pakāpelējam un tad Vils pārnes visu uzparikti un sāksies draitūlings. Šajā vietā siena veido 90 grādu leņķi un kāpšana notiek pašā kaktā. Man nešķiet īpaši iespējami tur uzkāpt bez maģisku spēju pielietošanas – izskatās, ka aizķeru ir maz. Skatoties augstāk ievēroju, ka siena tomēr ir saskrāpēta ar dzelkšņiem un cirtņiem – tātad iespējams ir! Pirmais kāpj Endrjū – viņam neiet pārāk viegli, lejā dzirdamas žēlīgi-pretīgi-skrāpējošas skaņas, seko pāris noraušanās un atpūtas brīži. Man paliek auksti skatoties, un no blakus esošās ledus sienas nāk aukstums – eju saulē sildīties, kad atnāku atpakaļ Endrjū jau ir zemē – līdz augšai tika gan! Vilu drošināt mana kārta. Vils izvēlas kāpt tikai ar cirtņiem un klinšu kurpēm. Skatoties kā viņš ejot līdz sienai pāris reizes iestieg līdz potītēm ledainajā ūdenī, man paliek auksti. Vils uzkāpj eleganti - klinšu kurpes un cirtņi darbojas labāk. Es arī gribu izmēģināt savus spēkus, tomēr tālāk par kādiem 20 centimetriem no zemes gan netieku - nevaru atrast, kur aizāķēt cirtņus un negribas arī nodeldēt svešu mantu. No šī izriet, ka draitūlings man nepatīk. Pagaidām



Tā pavisam nemanot ir jau pēcpusdiena un mēs pie sienas esam palikuši pēdējie. Vēl bija domāts uzlikt vienu virvi ledum, bet lai to izdarītu, jāšķērso jau samērā spēcīgs ūdenskritums, kurš gāžas no augšas un to laikam nevienam īsti negribas – braucam izdzert pa alum un tad mājās. Atbraucot mājās mani sagaida vīrs un cepta vistiņa - kas var būt vēl labāks?! Pasaule tomēr ir brīnišķīga vieta, kur arī aklām vistām atrodas graudi, t.i.- ja meklē, tad atrod!

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv