Autors: Kaspars Ulsts
Foto: Kaspars Ulsts, Jānis Rēķis
Raksts publicēts žurnāla KLUBS marta numurā
2007. gada marts, Rīga

Jūlijā, pašā 2006. gada vasaras vidū, pieci latvieši – Kaspars Ulsts, Vita Ulste, Dina Lībermane, Jānis Ŗēķis un Inese Frīdberga, "iekaroja" Ol Doinyo Lengai vulkānu Āfrikā.

Kā radās ideja
Patiesībā ideja par kāpšanu vulkānā dzima gluži jocīgi. Kādu vakaru Google satelītkartē pētīju maršrutu no Nairobi uz Kilimandžaro –mūsu Āfrikas ekspedīcijas pamatmērķi. Biju kaut kur lasījis par Āfrikas lielo lūzumzonu – pasaulē varenāko tektonisko plaisu, kas pāršķeļot kontinentu 6000 km garumā. Tik varenam veidojumam pieklātos būt fotogēniskam, tādēļ meklēju tādus skatu punktus, ko redz pat no kosmosa.. Un, raugi, kārtējo reizi virtuāli lidinoties pāri lūzumam, uzmanību piesaistīja perfektu konisku vulkānu grupa. Viens no vulkāniem, izspraucies 40 km platās plaisas vidū, izskatījās tik labi, ka nevarēju vien beigt riņķot ap to. Manas pūles attaisnojās - izleca norādes uz dažām National Geographic publikācijām: vienīgais pašlaik aktīvais Āfrikas vulkāns... vienīgais pasaulē ar unikālu sodas sastāvu lavā... pēdējais izvirdums šī gada martā... Tā kā nebiju dzirdējis, ka kāds no Latvijas to jau paspējis iekarot, lēmums bija pieņemts – mēs braucam uz vulkānu!

Felikss ir gatavs aizvest
Atlika atrast kādu, kurš parakstītos mūs turp aizvest. Ceļojumu aprakstos bija minēts, ka šis vientuļais stūris ir reti apmeklēts, jo, maigi izsakoties, neesot visai drošs. Vēl nesen te saimniekojušas somāliešu bandas. Bija pat ieteikums – ja jūs aptur vīri ar kalašņikoviem, silti iesakām nestrīdēties ar viņiem un izpildīt visas viņu prasības. Tā nu 26. jūlija novakarē, svaigi, tikko nokāpuši no Kilimandžaro, sēdējām mūsu safari šofera mājās Arušā un apspriedām tālākā maršruta plānu. Felikss, omulīgs melns vīrs, kurš nesen apprecējis sirmu kundzi no Holandes kopīga biznesa uzsākšanai, ideju par vulkānu uzņēma pozitīvi un pat piedāvājās mūs turp aizvest. Viņš lēsa, ka rīt līdz saulrietam mēs varētu tikt bāzes nometnē un tad jau tikai kāpšanas vaina. Pirms gadiem desmit viņš tur jau esot bijis – toreiz vedis kaut kādus vulkānu pētniekus. Somālieši? Tos Tanzānijas armija pirms gadiem četriem esot izšāvusi. Vai visus? Tad jau manīšot...



Runāts, darīts! Nākamajā rītā sametām paunas spēkratā un, kādas stundas braukuši pa līdzenumu, ap desmitiem nolaidāmies Lielajā lūzumzonā. Gleznainajā lejupceļā Felikss iedziedājās:
Jambo, jambo bwana,
Habari gani, mzuri sana,
Kwaheri, mwakari bishwa,
Tanzania jetu, hakuna matata…
Kas, īsi tulkojot, nozīmētu – Sveiks, kā tev iet, mums te, Tanzānijā, iet labi, nav nekādu problēmu. Tā esot tāda kā Tanzānijas neoficiālā himna. Nolēmām to pierakstīt un nodziedāt, kad būsim tur augšā – uz krātera malas. Interesanti, ka kaimiņi no Kenijas tieši tādu pašu dziesmu sacerējuši par savu valsti. Laikam viņiem, tur Āfrikā, nevienam nav nekādu problēmu. Visapkārt pletās bezgalīga dzeltena stepe, gar abām ielejas pusēm stiepās zilu kalnu rinda, bet te pat pie ceļa ganījās pāris milzīgi strausi. Dod olu, paskrien putns, tā uzreiz ņēmās saukt mani ceļabiedri. Vēlāk redzējām arī gazeļu barus un zebras. Nu riktīgs National Geographic.





Masaju zemēs
Kad šķērsojām kārtējās izžuvušas upes gultni, ievērojām otrā krastā vairākus vīrus sarkanās segās ar šķēpiem rokās. Felikss palūdza man noslēpt kameru un paziņoja, ka mēs iebraucam masaju kontrolētajās zemēs. Notika, protams, arī neliela vārdu apmaiņa swahili valodā, kuras rezultātā vairākas naudas zīmes pārceļoja masaju amatvīra sarkani rūtotajā segā. Uz to viņš vēlīgi pacēla barjeru un mēs iebraucām sarkanās segās tērptu vīru jūklī. Masaju tirgus – Felikss pavēstīja. Viņiem tas esot divas reizes mēnesī, un mēs esot notrāpījuši tieši tirgus dienā. Tam, protams, bija savi plusi, piemēram daži neaizmirstami kadri, bet arī mīnusi, ko sākām izjust tālākajā ceļā. Pa ceļu no tirgus atgriezās tālāk dzīvojošie klejotāji. Un viņi atgriezās ne jau nu vieni. Ja paši masaji pratās paiet malā, viņu govis, kas, mašīnas nepazina, rīkojās, kā jau kārtīgam dzīvniekam pieklājas – ja es eju pa taku un mani grib apdzīt kāds cits dzīvnieks, viņš man apiet apkārt, nevis es viņam dodu ceļu.

Masaji ir klejotāji. Felikss teica, ka masaju vīrietim ir divas, trīs vai pat vairāk sievas. Vīrietis, kas ticis vīra kārtā, vairs nestrādājot. Tiesa, esot jāpasvīst, kamēr sapelnot ganāmpulkam, lai vispār tiktu pie sievas. Šie te, kas vazājoties pa ceļu, visticamāk esot jaunie masaji, kas nākot uz tirgu pirkt lopus ganāmpulkam.

Felikss mums stāstīja, ka no katra caurbraucēja tiekot prasīta ceļu nodeva – tas palīdzot uzturēt ceļu šajās masaju zemēs. Tanzānijas kartē līdz pat Lengai vulkānam bija ievilkta resna melna svītra – labs grantēts ceļš. Jocīgi, bet pēc nodevas samaksāšanas grants pazuda – mēs braucām pa tādām kā jūrmalas smiltīm, bet tad ceļš izgaisa pavisam. Mūsu Rovers nesās pa putekļainu savannu, cenšoties saskatīt iepriekšējo braucēju atstātās pēdas. Putekļi – priecīgi sauca Dina, vērodama, kā pēdējā brīdī aizskrūvēju savu logu. Pēc mirkļa visa mašīna jau bija ierauta dzeltenā virpulī. Felikss turpināja braukt uz dullo, it kā nekas nebūtu noticis – tāpat jau priekšā nekā cita nebija, kā gluda stepe līdz pat apvārsnim. Izskatījās, ka mūsu ceļa nodeva netika tālāk par blakus esošo tirgu, jeb otrādi – tirgus bija tur, kur iekasēja nodevu...

Bijām ieniruši kārtējā putekļu mākonī, kad sadzirdējām kaut kādus metāliskus sitienus pa mašīnas sāniem. Somāliešu kaujinieki? Ak nē taču, no putekļiem iznira jauni masaju kareivji, kas mūs bija novaktējuši slēpnī un nu ar saviem šķēpiem centās iedurt Land Roveram kā tādam degunradzim vai nīlzirgam. Felikss nelikās īpaši sajūsmināts par jauno masaju pašizglītošanos un piedeva gāzi. Viņš bija izpircis auto no savas iepriekšējās tūrisma firmas un nu viņa labklājība bija pilnīgi atkarīga no šī spēkrata. Apbrīnojām, kā jaunie puiši basām kājām vicoja līdzās auto. Likās, mūsu sprintošanās ilga jau vairākas minūtes, bet viņi tik skrēja, ignorējot akmeņus un sakaltušos dubļus. Tā laikam dzimst melnādainie vieglatlēti.



Vēlreiz sastapos ar masajiem, kad biju pakāpies tuvējā paugurā un filmēju sižetu par džipa braucienu pa neceļiem. Man no muguras pienāca vairāki puiši ar šķēpiem un paziņoja: - Piča, piča tangi. Centos būt pēc iespējas pozitīvs, pat izteicu dažas jūsmīgas piezīmes par skaisto masaju zemi. Puiši tikai atkārtoja: - piča. Viņi neatstājās arī tad, kad biju pielicis soli, lai atgrieztos auto. Ātri iespiedu barvedim saujā pāris ledenes un aizcirtu durvis. Vēlāk Felikss skaidroja, ka viņi esot prasījuši samaksu par bildēšanu (picture).



Vulkāns jau bija tepat blakus. Sākām braukt tam apkārt, lai sasniegtu bāzes nometni. Tā ir izvietota starp Ol Doinyo Lengai vulkānu un Natrona ezeru – otru unikālu dabas objektu, kurš veidojies, lietum šķīdinot un skalojot vulkāniskos izmešus. Ezers ir tik sārmains, ka tajā nekas īsti nedzīvo... izņemot vienu aļģu sugu, kas savukārt ir teiksmainā flamingo putna galvenā uzturviela. Tieši tādēļ šis ir visu pasaules flamingo ligzdošanas un vairošanās centrs. No vulkāna virsotnes varot redzēt, ka visa milzīgā ezera virsma ir rozā krāsā.



Tad sākās – neskaitāmas lavas upes izvagoja ieleju un plūda Natrona ezera virzienā. Drīz jau vairs nevarēja saskaitīt, cik reizes rāpāmies lejā uz kārtējo gultni un atkal kārpījāmies augšā pretējā krastā. Mūsu braucamais brīžam tā grabēja, ka necerējām izlīst no kārtējās gravas. Vispār bijām kaut kādā ellē, ratā, kā teica viens mans draugs. Mobilie sakari beidzās pirms kādiem 200 km, nemaz nerunājot par degvielu, elektrību u.c. lietām, kas būtu nepieciešamas, ja ar mašīnu kas atgadītos. Visbeidzot priekšā iznira pirmā koku oāze, ko redzējām pēdējo četru stundu laikā. Bijām bāzes nometnē...

Uz vulkāna virsotni
Felikss iepazīstināja ar kādu masaju vīru. Viņš bija tērpies savā tradicionālajā segā, garu koka spieķi rokā, un izskatījās uz gadiem... nudien nepateikšu, cik. Krietni gados. Jūsu gids Limbruss!, pavēstīja Felikss. Līdz vulkānam bija vēl kādi 15 kilometri, tādēļ ap vienpadsmitiem vakarā bija paredzēts startēt un piebraukt nogāzei cik tuvu vien iespējams.

Vienu brīdi likās, ka tas nebūs pa spēkam arī Land Roveram. Jūrmalas kāpas mijās ar lavas upēm, kam bija izveidojušies vertikāli akmens krasti. Dažkārt nācās pārvarēt sliekšņus ass augstumā. Virzījāmies pretī vulkānam, izmantojot speciālo zemāko pārnesumu. Vienubrīd, kad nogāze bija kļuvusi patiešām stāva, auto sastinga. Tālāk tikai kājām. No šejienes līdz virsotnei bija kādi 1400 augstuma metri, tādēļ prognozējām tikt augšā uz saullēkta laiku.

Pirmais, kas nepatīkami pārsteidza, bija brāzmainais vējš, pamatīgi satrakojies skrienot pa plašo ieleju, tas gandrīz aiznesa pa gaisu pirmos, kas izkāpa no džipa. Un tad vēl taka, veidota no smalkiem vulkāniskajiem pelniem, tā nežēlīgi putēja, sperot katru soli. Pēc stundas nogāze kļuva stāvāka un taku nomainīja rene – kāda no vecajām lavas upēm. Vietumis kāpām pa tādām kā kara laika tranšejām – plecu platumā un cilvēka augumā tās bija veidotas no lavas un pelniem. Kājas slīdēja uz akmenīšiem, kas bija sabiruši slīpajā tranšejas gultnē. Ap trijiem naktī sāka smirdēt. Tumsā vēl neredzējām, kur īsti atrodamies un cik tālu līdz virsotnei, bet vulkānu jau varēja sajust. Limbruss stāstīja, ka viņam esot 29 un pēc mēneša viņš esot nolēmis apprecēt savu pirmo sievu. Viņš, protams, arī minēja, cik lielam ganāmpulkam viņam jāsapelna un cik tas viņam maksās. Pēdējo izlikāmies nedzirdam spēcīgajās vēja dēļ. Ap pieciem mūsu draugs pavēstīja, ka virsotnē tumsā ierasties ir bīstami un ieteica mums pagulēt līdz saullēktam. To teicis viņš ievīstījās savā masaju segā un aizmiga takas vidū. Atradām kādu tranšeju un saspiedāmies kopā, lai nesasaldētu sasvīdušās muguras.



Kad gids pamodās, parādījās pirmā rīta blāzma. Priekšā iznira iedvesmojošs skats – pilnīgi gluda, kādus 40 grādus slīpa nogāze, veidota no asfaltam līdzīga materiāla. Līdz virsotnei vēl bija kādi 300-400 augstuma metri. Jocīgi, ka ne Felikss, ne mūsu jaunais draugs Limbruss neko nebija teikuši par ķiverēm, virvēm vai kādu citu alpīnisma inventāru. Mums ar Vitu pēc Kilimandžaro vismaz bija aiztaupījušās alpīnistu trekinga nūjas, bet kā mūsu grupas biedri varēs drošināties, izmantojot gida laipni piedāvātos koka spieķus? Sākām kāpt pa slīpo sienu. Saķere bija laba, ja neskaita vietas, kas bija nobirušas ar smalkiem akmentiņiem. Laiku pa laikam kāds palaida uz leju pa lielākam akmenim, tādēļ centāmies kāpt pēc iespējas tuvāk viens otram. Kad sasniedzām pirmos klinšu stabus, beidzot varēja kaut kam pieķerties un paskatīties uz leju. Izskatījās labi! Kāds ieminējās, ka kaut kad būs jākāpj arī lejā. Pasmējāmies.



No šīs vietas cieto pamatni nomainīja drūpoši pelnu un sēra dubļi. Pāris reizes, kad pakāpu malā no takas, lai uztaisītu kādu bildi, iebruku tajos līdz potītei. Atcerējos jauko stāstu, ko lasījām Rough Guide - kāds no kāpējiem te, Ol Doinyo Lengai, pirms pāris gadiem esot neveiksmīgi kāpis pāri lavas upei, iegrimis līdz potītei un, nemaz nebija grūti iztēloties, zaudējis vienu kāju. Tur pat gan autori mierināja, ka, pateicoties unikālajam sastāvam, Lengai lavas temperatūra ir tikai 500 un nevis 1000 grādi, kā citviet...



Ap septiņiem beidzot bijām uz krātera malas. Augšā pūta pamatīgs vējš, kurš laiku pa laikam izrāva no krātera pa karstākam mutulim un iesvieda tieši sejā. Tādos brīžos nebija ko elpot, bet, paldies dievam, nebija arī auksti. Ol Dinyo Lengai krāteris ir kā līdz malām pielieta putras bļoda, kas vienā sānā gājusi pāri – svaigās lavas straumes labi saskatāmas jau no liela attāluma. Putras burbuļu vietā te vienā un otrā vietā izspraucas pa gāzu vai lavas veidotam tornim. Uzmetu skatu tam, ko tvaiku un miglas vālos varēja saskatīt un domās salīdzināju ar bildēm, ko kāda ekspedīcija bija uzņēmusi pēc pēdējā izvirduma šī gada martā.

Likās, daži torņi vai nu bija paslēpušies miglā jeb pazuduši pavisam. Lai nu kā, bija pienācis laiks doties iekšā krāterī!



Limbruss slāja pa priekšu, ar garo nūju bakstīdams pamatni. Kad bijām apgājuši apkārt tuvākajam tornim, kas līdzinājās gigantiskam termītu mājoklim, mūsu priekšā iznira milzu bedre, no kuras vēlās karsti tvaiki. Cik varēja saskatīt, vertikālās sienas bija savus 100 m augstas. Gids aicināja pārāk netuvoties malai, kas sastāvēja no drūpošajiem pelniem un sēra un bija vienās plaisās. Tad viņš mums par lielu pārsteigumu pavēstīja, ka šī bedre izveidojusies pēdējā izvirduma laikā, kas noticis... 20. jūnijā, t.i. tikai četras nedēļas atpakaļ. Vulkāns esot trakojis trīs dienas un martā izveidojušies torņi esot iegāzušies šajā bedrē. Nu man bija skaidrs, kādēļ nevarēju saskatīt cerēto krātera ainavu. Kādu brīdi snaikstījos pāri malai lai safočētu skatus uz leju un tad bija laiks virsotnes dziesmai. Jambo, jambo bwana... hakuna matata – nekādu problēmu, aizskanēja tālu pāri Āfrikas plašumiem. Bijām gandrīz droši, ka pirmo reizi šajā vulkānā kāds dzied ar latvisku akcentu. (2006. gada 17. janvārī, šajā vulkānā jau kāpuši daži latvieši - Gunta Šlosberga, Aldis Apšenieks un Mārtiņš Sils. Red.)



Lejup devāmies pa kādu no nesen notecējušajām upēm. Pačamdīju drošības pēc pamatni, bet tā bija pilnīgi auksta. Tomēr Rough Guide lasītais īsti neļāva atslābt. Ilgu laiku bijām virs mākoņiem, tādēļ gaidītie skati uz Āfrikas lielo lūzumzonu līdz šim bija palikuši no mums slēpti. Bet tad kārtējais mākoņu vāls pašķīrās un mēs to ieraudzījām – vienu no varenākajiem skatiem, ko esmu savā mūžā vērojis. Zem mums stiepās ap 40 km platā ieleja, kas bija iebrukusi apkārtējā plato apmēram pus kilometra dziļumā un bija izvagota neskaitāmām straumēm, kuras sākās vulkāna nogāzēs un saplūda Natrona ezerā. Ezera virsma bija maigi rozā krāsā – tie laikam bija tūkstoši flamingo, kas šeit bija salidojuši, lai turpinātu savu dzimtu. Bet tālāk spilgti zilā dūmakā varēja saskatīt Ngorongoro krātera malu un citus vecos Āfrikas vulkānus. Kādas krāsas!





Kāpšana lejā pa šādu slīpu nogāzi nav nekāda medusmaize. Tā mums prasīja gandrīz tik pat, cik augšupceļš. Kopš brīža, kad apakšā kā mazu punktiņu ieraudzījām mūsu džipu, nu jau bija pagājušas pāris stundas, bet tas tā arī nepalika lielāks. Ap pusdienas laiku stīvām kājām beidzot bijām pie džipa, kur uzticīgi gaidīja Felikss. Neesot varējis gulēt, jo mašīna vējā esot pamatīgi šūpota, bez tam viņš esot nokritis no pakaļējā sēdekļa.



Natrona ezers
Nākamajā rītā cēlāmies jau pirms sešiem un braucām uz Natrona ezeru vērot saullēktā miljonu rozā flamingo. Iebrauktās sliedes drīz vien pazuda un mēs nonācām purvainās teritorijās. Labi ka Felikss ar trešo mēģinājumu atrada taku, kas gāja apkārt purviem un izveda mūs uz plaša sakaltušu dubļu lauka. Flamingo nebēga, bet arī neko tuvāk tiem nevarējām tikt – dubļi kļuva arvien mitrāki un kājas sāka stigt. Negribējās arī izpostīt lielisko ornamentu, ko dubļos bija atstājušas daudzās flamingo kājas.

Kad atskatījāmies uz pamesto mašīnu, sametās pavisam neomulīgi – ap auto rosījās pulciņš cilvēku, bet vēl vairāki stāvi vilkās šurp pāri stepei. No kurienes tie te varēja gadīties? Kad braucām šurp, netikām manījuši tuvākajā apkārtnē nekādas dzīvības pazīmes. Laikam varējām atvadīties no savas mantības – naudas, dokumentiem, brokastīm. Tiesa, pagaidām neredzējām, ka stāvi rosītos pa mašīnas iekšpusi vai nestu kādas paunas prom pāri laukiem. Nedzirdēja arī šāvienus un citas bandītu pazīmes. Kad pienācām tuvāk, redzējām, ka apciemojuma iemesls ir gluži nekaitīgs. Apkārt mašīnai bija izklātas segas ar kaklarotām, aprocēm, masaju spieķiem un citiem darinājumiem. Tirgus bija nācis pie mums pāri stepei kādus 10 kilometrus! Varbūt tādēļ iepirkšanās radīja tik daudz prieka – lai arī tobrīd šīs lietas mums nemaz nebija tik ļoti vajadzīgas, tomēr mēs zinājām, ka naudiņa paliks šeit, masaju zemē, kur tā patiešām ļoti vajadzīga, kaut vai lai pabeigtu iecerēto ceļa izbūvi. Bet, ja godīgi, kaut kā taču tirgoņus vajadzēja novilināt nost no ceļa.



Milzu putns pārlidoja pāri galvām un mēs sapratām, ka pēdējais laiks atvadīties no šī vientulīgā nostūra. Mūsu vulkāna ekspedīcijas posms bija noslēdzies.



Vairāk bilžu gan par šo ekspedīcijas posmu, gan par Kilimandžaro, skatiet www.adventures.lv lapā.