Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Dēku stāsti
Ziemas moto braucēji

Autors: Normans Graustiņš [ AUTORS?]

Tas bija vēl sen, kad zāle bija zaļāka, ziloņi lielāki un ledus ziemā gana biezs. Tagad tu cilvēks nevari saprast vai ziema vispār būs vai bērnu ragaviņām būs ritenīši jāpiemontē. Bet uz visādām tehniskām inovācijām vienmēr esam bijuši baigie speci.

Tā nu taj’s laikos, kad sievas un pienākumi vēl nebija uzlikuši savas važas un visi draugi dzīvoja kaimiņos, mēs reiz viesojāmies mūsu automeistara garāžā. Plauktā ievērojām paciņu ar dīvaina izskata nagliņām. Izrādās, ka tie ir sporta šipi (latv.: radzes). Nevis parastie, kā ielas automašīnai, bet nopietnas naglas. Mums uzreiz padoms rokā – jānošipo (jāiedzen radzes) Javiņai pakaļējā riepa un būs baigā braukšana pa aizsalušajiem dīķiem. Nākamajā dienā piesardzīgi lobos ārā no mājas, bet Ivars ar Javiņas pumpaino riepu padusē vienīgo ticamo argumentu atrada – "aizbraukšu pēc piena". Izrādās, ka šipošana neprofesionāļiem neiet tik viegli, kā domāts. No mehāniķa garāžas ar apdauzītiem pirkstiem iznācām pēc sešām stundām.



Varam tikai minēt, kādas sarunas risinājās Ivara virtuvē, jo sešas stundas līdz 10 minūšu attālajai bodei ir tā kā par daudz... Rezultātā pēc brīža satiekamies pagalmā ar malkas klēpjiem rokās. Tas vienmēr ir skaitījies visai legāls solis tikšanai pagalmā. Skatāmies uz Javeles protezēto riepu un sirds lūzt – nevar tak tādu skaistumu turēt neuzmontētu uz diska. Kaut arī sals ārā ap –15°C, ņemamies elsdami pūzdami un pēc brītiņa Ivara Javiņa, kā īsts spīdveja mocis. Neticu, ka kāds cits mūsu vietā būtu noturējies to neiedarbinājis. Nolēmām noņemt pirmo skaidu pa apledojušo pagalmu. Nesenais atkusnis pagalma sniegu bija pārvērtis lielās peļķēs un nu tas bija kā pasaules karte - brīžam zeme, brīžam ledus.



Pirmie rezultāti bija satriecoši labi, bet nebija īsti kur izvērsties. Nolēmām, ka teorētiski jau mēs varam šķūnīšos arī malku skaldīt, tas nozīmē, ka 15 minūtes ir mūsējās... dīķi ir tikai 3 minūšu braucienā... tikai turp un atpakaļ... nu pāris apļu... Advokāta cienīgu domu apvīti attopamies jau uz dīķa. Pirmais mēģina Ivars. Iet SUPER ! Uz ledus paliek tādas, kā kaķa nagu švīkas. Nevar gan pārāk stipri griezt stūri, jo priekšējā riepa ir bez šipiem un tūlīt iznāk sabučot ledu, bet uzmanīgi braucot baigais prieks. Izbraucam pāris apļus un disciplīna paliek disciplīna – vēl viens aplis un braucam atpakaļ.



Tā nu es braucu pēdējo apli un pēkšņi jūtu, ka stūre iet lejup. Pirmā doma, kas iešaujas galvā – dakša nolūzusi, vai nu mazums velosipēdam tā ir gadījies. Kad rokas bija jau līdz elkoņiem ūdenī, tad sapratu, ka dakša iespējams ir vesela, bet vaina bijušajā atkusnī. Iedziļinoties ledus struktūrā, situācija bija sekojoša: atkušņa laikā izkusa sniegs un daļēji arī pamatīgais ledus. Pēdējo dienu sals izveidoja ledus slāni, kurš vietām saauga ar apakšledu, bet citviet to starpā bija pāris cm ūdens. Tad virsledus jautri čīkstot plaisāja, kamēr ieliecās un atspiedās uz apakšledus. Bet šinī vietā nezināmu iemeslu dēļ nebija apakšledus un es biju ar Javiņu uzbraucis uz apm. 5 cm bieza ledus. Kamēr man šī doma skrēja caur smadzenēm, es paspēju atlaist stūri un pārmest rokas uz āliņģa priekšējās malas. Ledus bija gana izturīgs, lai mani noturētu. Kājas man palika uz pretējās malas, bet vēderu parāvu augšup, lai drēbes nekļūst slapjas un stāvēju kā tādi Zelta Vārti (Sanfrancisko slavenais tilts), kamēr Javiņa burbuļodama līda āliņģī. Pēkšņi jutu, ka manu ceļgalu kaut kas neciešami velk lejup. Motocikls bija ar kāpsli aizķēries aiz manām biksēm un sapratu, ka spēka šādai tiltiņa pozai man atlicis dažām sekundēm. Saucu palīgā Ivaru, kurš tūlīt moča turēšanu pārņēma savā ziņā, bet es no pēkšņās atslodzes nezin kādā veidā, bet paspēju iegāzties ūdenī. Es no āliņģa biju ārā kaķa ātrumā, bet Ivars gulēja uz viena sāna ar roku līdz plecam ūdenī, kurā karājās motocikls. Ledus mala sāka liekties uz leju un nekas cits neatlika, kā laist moci vaļā…

Tā nu mūsu Javele pārtapa par kapteiņa Nemo cienīgu braucamrīku, jo es, protams, nepaspēju izslēgt lampas un tagad gan aizmugurējais sarkanais, gan priekšējā lampa skaisti izgaismoja dīķa dzelmi. Visapkārt tumsa, tikai zem dīķa ledus kā noslēpumaina zemūdene spīd lukturi.

Brīdi mēmi vērojuši fascinējošo zemūdens ainu atgriezāmies realitātē. "Labs akumulators bija", nokomentēja Ivars. Es no kabatas izvilku pilošu mobilo tālruni. Ivars tūlīt noreaģēja - zvani Aivaram, kamēr vēl telefons strādā. Aivars otrā galā izklausās aizdomīgi oficiāls. Pēc lūguma "baigi vajag" Aivars pieklājīgi pamet viesību galdu un kļūst par glābšanas komandas locekli. Nokomandēju, ka vajadzēs piekabi, dēli, cirvi un virvi. Pēc brīža Aivars zvana, ka viss viņam esot, bet cirvja nav. Viņš tālredzīgi saka, ka var paprasīt manai sievai, bet noteikti sekošot jautājumu virkne… Paskatos uz savu pilošo apģērbu un saku, ka nu jau var teikt kā ir. Lēkājam ar Ivaru ap dīķi, lai nesasaltu un sirdi sildošā zemūdens iluminācija arī sāk dzist. Aivars vēl uzvalkā, bet ugunsdzēsēja ātrumā ierodas ar visu glābšanas atribūtiku, tomēr pagāja bez-maz-vai stunda, kamēr motocikla vraku dabūjām piekabē. Braucot sēžam piekabē, jo glaunās mašīnas salonā nav vietas tādiem slapjiem un ar aļģēm aiz ausīm. Aukstums nolemj sadarboties ar vēju un mūsu drēbes acīmredzami sāk kristalizēties. Tanī brīdī sapratām, ka ir vēl viena problēma – ko darīt ar Javeli? Šķūnī tā pa nakti sasals un saplīsīs gabalos. Nācās veikt vēl vienu sievas vārdošanas rituālu un stiepām pa kāpnēm motociklu pie manis pagrabā. Drēbes izžāvējām salīdzinoši ātri, motociklu jaucām nedēļu, bet attiecības ar daiļo dzimumu nācās remontēt krietni ilgāk…

www.adventurerace.lv Arhīva sadaļā "Dēku stāsti" lasāmi vēl vairāki interesanti, pieredzes un pašironiska humora bagāti Normana Graustiņa raksti.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv