Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Sarunas, diskusijas
Artūrs Altbergs: Feini cilvēki, miera vēji un humors

2007. gada marts, Rīga

"Manai sirdij tuvi tādi aktīvie pasācieni svaigā gaisā (viens pīpis, kas tas ir – velo, kajakošana, kalnos kāpšana, cope, slēpošana…), kur satiekami feini cilvēki un kur nav sacensību gars, bet valda miera vēji un humors. Papildus prieks, ja tajā saķerti jauni iespaidi un sajūtas, satikti un iepazīti jauni līdzīgi domājošie. "

* * *

Kas ir tas, kas liek izlauzties no ikdienišķā un doties piedzīvojumu, dēku meklējumos?

Uz šo jautājumu objektīvas atbildes snieguši psihologi – ļautiņi metas neikdienišķos pasākumos, jo tiem ikdienā pietrūkst tā ekstrēma, tā adrenalīna, ko sniedz piedzīvojumi. Pietrūkt tas kaifs pieņemt lēmumus, reizēm izšķirošus lēmumus. Līdz ar to the answer is - pirmkārt, tā ir vēlme pamest garlaicīgo, rutinēto, neinteresanto un nemainīgo ikdienas dzīvi. Otrkārt, tā ir vēlme satikt sev līdzīgus vai līdzīgi domājošus cilvēkus. Treškārt, tas ir tas puiciskais "es", kas vīriešu kārtas pārstāvjus nepamet visu mūžu un kas liek mesties visādos jancīgos, riskantos, pārgalvīgos utt. pasācienos, lai pierādītu to, kas, objektīvi nevienam citam izņemot sevi, nav jāpierāda. Bet kopumā saku, ka patīk aktivitātes svaigā gaisā, viens pīpis, kas tas ir – velo, kajakošana, kalnos kāpšana, cope, slēpošana…


Kaut kad 80-tajos. Tad vēl prātā nenāca, ka kādreiz būs "mountain baiki"…

Vai atceries savu pirmo Piedzīvojumu un kāds tas bija?

Konkrēti pirmo neatceros, bet sākotnējos gan. Šodienas acīm tas liekas smieklīgi, bet tai laikā… Tie bija klejojumi ap lauku mājām - pa mežiem, strautu un upes (Mēmeles) krastiem. Kompānijā bija brālēns, ar kuru tad kopīgi "pēc pasākumu fāzē" nācās saņemt pa krāgu, jo klejojumi parasti sākās nevainīgi, nevienu nebrīdinot, un beidzās vēlu, vēlu vakarā, kad mājās visi bija vieglā stresā par abiem čalīšiem - pasaules atklājējiem. Bija gājieni, kas beidzās ar ielūšanu ledū un mājās ierašanos kā ledus vīriņiem, un tādā garā.


Elbruss ’2002. Pirmais brauciens uz kalniem. Kas gan var būt labāks par aukstu aliņu pēc kāpiena? Tagad domāju – jau pirmajā braucienā uz kalniem nododu svētos alpīnisma ideālus. Skumji.

Kāda veida piedzīvojumi šķiet visinteresantākie un saistošākie?

Manai sirdij tuvi tādi aktīvie pasācieni svaigā gaisā, kur satiekami feini cilvēki un kur nav sacensību gars, bet valda miera vēji un humors. Papildus prieks, ja tajā saķerti jauni iespaidi un sajūtas, satikti un iepazīti jauni līdzīgi domājošie.


Tatri ’2003. Šis skats man iespiedies atmiņā kā viens no tiem, kad dvēsele iedziedas. Miers un skaistums.

Kāds ir Tavs īpašais veids, kā ikdienā gatavoties "lielajiem" piedzīvojumiem?

Nav nekādas īpašas receptes, ja pat neteiktu, ka nekas netiek darīts. Ja nu vienīgi apsekots, sakārots vai atjaunots inventārs. Tiek piebremzēts ar metināšanas nodarbībām… ne vienmēr gan tas izdodas, jo par to parūpējas komandas biedri… Kuri? Paši zinās… :)


Tatri ’2003. Ir 31. decembra vakars. Sāk krēslot, lejā ielejā pilsēta jau sāk svinēt. Ko mēs? Kāpjam. Nu, bet riktīgi – dry-toolingu ieskaitot.

Nozīmīgākā atziņa, ko esi guvis saskaroties ar savām dēkām?

Dēkas tā kā nebūtu īstais vārds, tas vairāk velk uz kaut ko nepārdomātu. Dēkas tā kā velk uz pasākumiem ar prof. Ventiņu, nu, bet tie lai paliek… Man labāk patīk termins – "aktivitātes". Atziņas gūtas daudz, lielākoties vārdos neaprakstāmas. Atziņas, kas dod spēju sajust, nojaust, prognozēt noteiktas situācijas. Prognozēt un saprast cilvēkus noteiktās situācijās. Satikti un iepazīti feinākie cilvēki, kā arī tādi, kuriem uz visu mūžu uzspiežu noteiktu zīmogu. Vēl aktivitātēs iepazīstu pats sevi, atklāju gan pozitīvo, gan negatīvo. Taču galvenā atziņa ir tā, ka ikdienas problēmas, stresi un citas negācijas ir sīkums, salīdzinot ar to, kas notiek un kādi lēmumi tiek pieņemti, piemēram, kalnos un upēs saspringtās situācijās. Savukārt, ja runa par dēkām, tad…


Tatri ’2002. Pirmo reizi dzirdu un redzu leduskāpšanu. Poļu alpīnista Jana Muskata stingrā vadībā un jautrībā.

Nozīmīgākais, sāpīgākais zaudējums?

Tpfu, tpfu, tpfu!!! Līdz šim jebkuru zaudējumu uztveru kā ieguvumu, kā labu mācību.


Bezengija ’2003. Alpīnisma ideālu nodošana grupā. Pārmetumus noraidu, jo bijām pelnījuši. Daudz kāpām. Un ar lielām mokām no kaut kāda iezemieša (ar zelta zobiem, protams) nopirkām. Grūti bija, bet paveicām.

Piedzīvojums Nr.1 Tavā pieredzē?

Es piedzīvojumus nevērtēju pēc Nr.1, Nr.2, Nr.3… Piedzīvojumu bijis pietiekami daudz, katrā bijis kaut kas nozīmīgs, pamācošs, izklaidējošs, nožēlojams, kauninošs, riskants, līdz ar to tie būtu sadalāmi nominācijās. Galvenais tomēr ir gandarījums un apmierinājums, kas gūts konkrētajā "podvigā". Uz doto brīdi vislielāko gandarījumu sniedz kajakošana (bez jautājuma, kas ir kaja…).


Alpi ’2005. Rītausmā uz Diabolo kores, zemāk Grand Capucin. Brīnišķīgs rīts, tā dēļ vien ir vērts doties kaut kur, nezin kur… :)

Kuriozākā situācija, pārpratums, smiekli līdz asarām?

Uzreiz prātā nāk 2002. gada vasara Kaukāzā. Lai nokļūtu Zaļajā viesnīcā, jāiziet caur robežsargu postenim, kas izvietojies ielejas augšējā daļā, pāris stundu gājienā no nometnes. Pases mūsu grupas locekļiem līdzi, protams, ka nav. Cauri netiekam. Ātri tiek nolemts, ka pēc tām pakaļ jādeso man un lasītājiem jau noteikti zināmajam Raivim Spēlmanim. Tā nu tenterējam lejā un pļāpājam. Runa nonāk līdz dzeršanai. Es tā kā atzīstu, ka man garšo un tāpēc sev to prieku neliedzu. Raivis, savukārt, man saka, ka viņš atturas un nelieto. Pēkšņi mūsu skatam paveras vieglas konstrukcijas slietenītis, kur kuplā pulkā sasēduši robežsargi. Situācija neapskaužama. Apkārt kalni, neviena dzīva dvēsele, izņemot mūs un tēvijas sargus. Šamie, lieki piebilst, ka reālā šmigā. Galds, ap kuru čaļi sasēduši, ½ nokrauta ar kalašiem (Krievijas armijas mašīnpistoles AK, "avtomat Kalašņikova", red.), otra ½ ar bezetiķešu plastmasas pudelēm. Esam puikas iztraucējuši, uz ko mums izteiktā pavēle nav apspriežama – Bļ.., bistro sjuda! Mēs ar Raivi miera stājā pie šiem. Jautājumi klasiski – Kto tokije? Gģe, kogda i počemu roģiļis? Kuda, ot kuda? Mēs miera stājā ziņojam, ka tūristisku mērķu vadīti dodamies kalnos u.t.t. Atbildes, baidies, viņus neapmierināja. Tas, kurš vislielākajā pālī, jau sāka stenēt, ka šas ja im pokažupostavļu k steņe… Mēs jau rijam kamolu, kaut ko kunkstu, ka esam draudzīgi, pensionārus un tēvijas kara varoņus dzimtenē nesitam… Tad cits no jautrā kolektīva nomierināja iekarsušo un pavēlē jau citā gultnē – Sjuda, k stolu! Glāžu nav, ir tikai plastmasas pudeles nogriezts gals, kuram uzskrūvēts korķis, resp. pudeles obrezs, kurš tiek apgriezts kājām gaisā un kas pilda glāzes funkciju. Katram tika izsniegts piepildīts obrezs un paģērēts tosts. Virpinu domu ap za vas, za nas…, kas no armijnieku puses tiek papildināts ar… za severnij Kavkaz… Čaļi ar tostu apmierināti, nu tad jādzer. Es jau savelku ģīmi grimasē, kas raksturīga pirms nezināmas izcelsmes šķidruma ieliešanas rīklē, un skatos uz Raivi, kurš taču, kā tikko noskaidroju, NEDZER. Manu stundiņ’, kamēr es viebjos, Raivis jau vienā rāvienā iekapājis un liek obrezu uz galda. Tā arī tikām no tiem kadriem vaļā. Nu, bet kā es smējos un kā Raivis viebās pēc tam, vēl tagad šitā bilde priekšā. Vesela komēdija vienā mirklī.


Īvandes upe ’2006. Sākums jaunai aizraušanās. Bija reāli bail. Lekt no tā ūdenskrituma? Atceros, ka jautāju citiem entuziastiem, ko darīt, vai šie leks? Bail esot, bet leks!

Kas Tavuprāt ir nozīmīgāks, pieredze vai zināšanas?

Nu sesijas jautājums Filozofijas studentam! Pieredze nav atdalāma no zināšanām, tās viena otru papildina. Kura pirmā, kura otrā – kā nu kuram. Kā saka mans pirmais alpīnisma treneris Sigizmunds Grohovskis - vienam māte, otram meita, trešajam – kleita! Daudz nozīmīgāks ir tas, cik daudz tam visam paralēli iet veiksme. Piemēram, zināšanas par to, ka kalnos negaisa laikā gaiss elektrizējas un izlādes brīdī var iebelzt tieši tev, ir viens. Pieredze, kas gūta pašam, sajūtot to zummēšanu apkārt, knikšķus locītavās un redzot, ka leduscirtnim galā sprīdi gara dzirkstele, ir pavisam kas cits. Taču kopā tās ir vērtība, kas nav iegūstama, kā vienīgi piedzīvojot to.


Alpi ’2005. Vienā no dulferiem no Aržentjēras virsotnes maršrutiem.

Kuri ir tie brīži, kad "dvēsele iedziedas"?

Tie ir tie brīži, kad skatiens "noklikšķ" kā fotoaparāta slēdzis un tu saproti, jā, šis bija/ir tas unikālais, neatkārtojamais un feinais, kā dēļ vērts mesties piedzīvojumos un ko nevar saķert sēžot pie TV vai kompjūtera. Tāpat man tie ir gan kompānijas saliedētības un vienotības sajūtas brīži, skaistie dabas skati, baiļu un sevis pārvarēšana, spēju apzināšanās un to progress, "duševnajas" sarunas. Tagad, rakstot un pie sevis domājot, secinu, ka vislielākais prieks ir par to, ka daba devusi to spēju saskatīt, sajust. Kādā rakursā un kādā apjomā – tas jau paliek subjektīvs jautājums.


Alpi, La Grave ’2006. Iespaidīgo ledus kritumu iekarošana. Māņticības pēc labāk būtu teikt – apciemošana.

Artūra Altberga rakstītie piedzīvojumu apraksti, kas publicēti www.adventurerace.lv vortālā:
● Stāsts par trim runčiem
"Pēdējā virve izvērtās par pasākuma naglu. Nesauksim vārdā to, kurš taisīja staciju, bet fakts – brīdī, kad pilsonis izpildīja lēcienu pāri bergšrundam, glīti noformētā stacija ar blīkšķi izjuka!" >>>

● No ice, no climbing. Very bad!
Ledus praktiski nav. Klintis - miklas un glumas. Jūtamies māmuļas Skotlandes nedaudz izdupsēti. Visi normālie kāpēji uznāk augšā, patirinās, nogroza galvas un tek lejā: "No ice, no climbing. Very bad." >>>

Vēlies lasīt arī citu dēku un piedzīvojumu meklētāju domas "seriālā" "Cilvēks un Piedzīvojumi: 10 jautājumi, 10 atbildes un 10 bildes"? Ievads un linki uz pašreiz publicētajiem rakstiem meklējami šeit!


[FORUMA TĒMA]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv