Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Treniņi, pieredze
Ērkšķogu ūdenskritumu ledus

Autors: Atis Rektiņš [ AUTORS?]
2007. gada februāris, ASV

Šogad mums ar sievu gribējās nedaudz izmēģināt ledus kāpšanas priekus. Ziema tika gaidīta samērā nepacietīgi, tomēr arī ASV, līdzīgi kā Latvijā, dominēja globālā sasilšana, ledum uzsalstot tikai janvāra vidū. Protams, indivīdiem bez ledus kāpšanas ekipējuma ir visai ierobežotas iespējas kaut kur kāpt, turklāt palaidām garām arī tās pašas, noguļot pieteikšanos vietējo iesācēju braucienos (kurus parasti izķer pāris dienu laikā)...

Šī iemesla dēļ nācās braukt aptuveni 200 km uz ziemeļiem, lai pabūtu Dulūtu Superior ezera krastā (Minesotas štatā, ASV ziemeļos, netālu no Kanādas robežas), kur notika šīs ziemas priekšpēdējās organizētās ledus kāpšanas apmācības. Pēdējās notika nākamajā dienā (protams, ir iespējams visu ekipējumu nomāt pašam u.c., tomēr šāda veida pasākums izmaksātu ne mazāk par 100 - 150 USD uz cilvēku vienai divām dienām).



Tā nu cēlāmies piecos no rīta un divarpus stundas braucām diskutējot, vai šodien būs saule vai arī pretīgs vējš. Dulūtā satikām vēl astoņus citus ledus kāpšanas iesācējus un mums visiem tika izdalītas ķiveres, zābaki un dzelkšņi. Tālāk braucām uz Ērkšķogu ūdenskritumu (Gooseberry falls), kur iesākumā bija paredzēts ievads leduskāpšanā uz aptuveni 7-8 m augsta leduskrituma, vēlāk pamēģinot blakus esošu "bezvārdi", kurš ir aptuveni 12 m augsts.



Iesākumā spārdījām ar dzelkšņiem ledu, līdz iemācījāmies pareizi tajā iecirst gan dzelkšņus, gan cirtņus. Tad nu bija klāt izdevība pa četrām, vienu otrai paralēli uzkārtām virvēm kāpelēt augšā, lejā un uz sāniem. Izrādījās, ka pasākums ir daudz labāks nekā bija gaidīts sākumā, Inese pat teica, ka šis esot daudz labāks pasākums par "prastu" klinšu kāpšanu. Tā nu kāpelējām, ar abiem cirtņiem, tad ar vienu, tad arī bez cirtņiem, līdz domājām, ka varam pamēģināt augstāko un krietni sarežģītāko leduskritumu. Pa to laiku visapkārt valdīja viena no labākajām ziemas dienām, jo kaut arī bija aptuveni -6 grādi, ielejā nebija vēja un saule pamatīgi sildīja, ļaujot visas jakas nolikt malā un staigāt bez cepures un cimdiem.



Augstākais leduskritums izrādījās ļoti viltīgs, tas saulē bija pamatīgi sasilis un "satrupējis", tādēļ vidēji pēc katra pusotra cirtiena no tā atdalījās samērā lieli ledus gabali. Tas pasākumu padarīja pietiekoši nogurdinošu un ilgstošu, un visi kāpēji (tie, kas pirmo reizi kāpa) no tā nokāpa piedzītām un trīcošām rokām, nespējot paši atraisīt drošināšanas virves mezglus. Sākumā jau man likās, ka pārējie tikai "čakarējas", tomēr pašam atrodoties uz ledus sienas un atskaldot dažāda lieluma ledus gabalus, tomēr īsti uz priekšu nepavirzoties, uznāca domas, ka laikam līdz augšai īsti tikt nesanāks. Pēc pāris minūtēm arī vārgākie cirtieni prasīja piepūli, vēl lielāku – kāju pieciršana un pavirzīšanās uz augšu...



Tomēr neraugoties uz visu, abiem ar Inesi uzkāpt izdevās un pēc lieliski pavadītām 6 stundām devāmies mājās ar domu drīzumā pa ledu noteikti kāpt atkal. Ja ne šoziem, jo pavasaris jau drīz būs klāt, tad nākošziem noteikti.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv