Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Sarunas, diskusijas
Anda Savļenko: Esmu brīva, dzīva un traka! :)

2007. gada marts, Rīga

"Mēs esam laimīgi, ka tik vienkārši varam īstenot ieceri paši savām acīm redzēt un rokām aptaustīt silto jūru ūdeņus un koraļļus, kalnu akmens sienu varenību un ledāju salto dvašu, pazemes alu tumsu. Mums nav atvērtu muti jāklausās citu dēkaiņu stāstījumā vai jāblenž TV ekrāna brīnumos. Mēs paši varam to piedzīvot. Ja vien gribam!"

* * *

Kas ir tas, kas liek izlauzties no ikdienišķā un doties piedzīvojumu, dēku meklējumos?

Jau sen atpakaļ Aristotelis apgalvoja, ka cilvēkam garīgi un fiziski jābūt līdzsvarā. Protams, arī es vēlos būt normāla un sabalansēta būtne, tādēļ savas alkas kaut kur traukties, piedalīties sacensībās un veltīt laiku treniņiem uztveru kā pašsaprotamu manas funkcionēšanas sastāvdaļu.

Esmu ļoti mērķtiecīgs cilvēks. Un tieši sportā šo savu alku piepildījumu varu sasniegt visvienkāršāk. Protams, piedzīvojumu sportā mērķa sasniegšana cieši saistīta ar komandas darbu un savstarpējām attiecībām, sapratni. Savukārt velosportā sasniegumu lielums atkarīgs no sevis paša, un tas man ir iepaticies.

Brīnišķīga ir sajūta, kā narkotika, kad ar katru ķermeņa šūnu jūti – es esmu brīvs, dzīvs un traks! :)

Mēs esam laimīgi, ka tik vienkārši varam īstenot ieceri paši savām acīm redzēt un rokām aptaustīt silto jūru ūdeņus un koraļļus, kalnu akmens sienu varenību un ledāju salto dvašu, pazemes alu tumsu. Mums nav atvērtu muti jāklausās citu dēkaiņu stāstījumā vai jāblenž TV ekrāna brīnumos. Mēs paši varam to piedzīvot. Ja vien gribam!


Zemūdens safari Sarkanajā jūrā, fantastiskas sešas dienas, kuru laikā nirām 3-4 reizes dienā, apskatot visdažādākos koraļļus.


Vai atceries savu pirmo Piedzīvojumu un kāds tas bija?

Kurš gan bērnībā nav fantazējis par dažādiem piedzīvojumiem un iepinis tos rotaļās? Bērnībā ļoti daudz lasīju. Jo grāmatās aprakstītās dēkas bija interesantākas par ikvakara "ķērāju" spēlēšanu pagalmā. Dažādi mini ekspedīciju piedzīvojumi bija daudz, dažādi un raibi, ne reti tie beidzās ar mammas bāršanos. Ja man tagad cilvēki par manu sportošanu uzdod jautājumu "Kāpēc?", uz to man ir standarta atbilde - vecāki ļoti vēlējās dēlu, bet… dabūja meituku, kas rāpās kokos un varēja piekaut visus sētas puikas. :) Bet kurš tad ir tas Pirmais īstais Piedzīvojums? To gan grūti pateikt.

Toties ļoti labi atceros savu pirmo piedzīvojumu maču – Eži Staicelē. Galīgi nesapratu kas un kā, varu vai nē. Ar riteni braukt nemācēju, baļķus pār upītēm šķērsoju zeķēs, jo botas slīdēja. Ātri apguvu, ka no velo labāk laikus nolekt, nekā ar to kopā krist. Kritu es daudz un bieži – bija vēl sniegs un ledus. Īpaši daudz uz viena bezgalīgi gara meža ceļa. Man liekas, ka ik pēc 5m es biju nost no velo. Un tad tā stumšanās pa dubļiem. Un komandas biedru acu pārgriešana, lai žestos paustu, cik šis pasākums grūts. :)


Elbrusa virsotnē - bilde par godu Team VX, ar kuru pirms nedēļas piedalījos sacensībās Slovēnijā.


Kāda veida piedzīvojumi šķiet visinteresantākie un saistošākie?

Man patīk dinamiski piedzīvojumi, kas pilni kustības, ātruma. Kalnos kāpšana laikam nav priekš manis, jo es nespētu teltī pavadīt vairākas dienas, gaidot labvēlīgu laiku. Arī klinšu kāpšana ir pārāk lēns un piņķerīgs process. Man patīk piedzīvojumi, kurus jūt katra šūna, katrs nervs. Piedzīvojumi, kas izaicina ar katru reizi startēt aizvien labāk, gūt un uzkrāt pieredzi, kas lieti noderēs nākamajā reizē.

Daudz ko nozīmē arī kompānija, ar kuru esi kopā. Motivācijai un mērķiem jābūt max vienādiem. Tad pat ziemassvētku eglītes meklēšana mežā var izvērstie par saistošu piedzīvojumu.


Team Tulzna izcīnīja pirmo vietu VX Vidzeme Tautas klasē - mana VIENĪGĀ pirmā vieta piedzīvojumu sacensībās!


Kāds ir Tavs īpašais veids, kā ikdienā gatavoties "lielajiem" piedzīvojumiem?

Treniņi, treniņi un vēlreiz treniņi. Ļoti patika Jeļenas Prokopčukas teiciens, ka nevar nogurt no tā, no kā esi jau tūkstošiem reižu noguris.

Šajā gadā es pāreju tīri uz MTB. Pat esmu tikusi pie trenera un braukšu NN Marss komandas sastāvā. Tādēļ velotreniņiem tiks veltīts daudz laika. Iespējams, ka tādēļ arī nevienā piedzīvojumu mačā šogad nestartēšu.

Piedzīvojumu mačiem un braucieniem gatavojos sistemātiski, lai neko neaizmirstu paņemt līdzi un lai maksimāli maz paņemtu līdzi liekās mantas. Gatavojos pēc saraksta, somas kravāju pāris dienas pirms mača, pēdējā dienā tikai ieliekot pārtiku un ūdeni. Tas nav pirmssacensību dienas pasākums.

Cenšos mācīties no savām kļūdām, lai tās nepieļautu nākamajā reizē. Diemžēl spēju dusmoties par cilvēkiem, kas no savām (nerunājot jau par citu) kļūdām nemācās.

Atceros, ka pirms pirmajiem piedzīvojumu mačiem sagatavošanās programmā ietilpa… bulciņu ēšana! Pēc pusdienām kopā ar komandas kapteini. Un reiz mēs saderējām pie kuras upes būs nākamais mačs. Es zaudēju, par to man bulku ēšana bija jāturpina arī nedēļu pēc mača. Ēēē, galīgi bulkas vairs negaršoja… :)


Top slepenais ierocis – "zapcmaizītes". Gatavošanās trīs dienu sacensībām Slovēnijā.


Nozīmīgākā atziņa, ko esi guvusi saskaroties ar savām dēkām?

Ja grib, tad var!


Zaķu komanda velo Lemānā, ar faniem.


Nozīmīgākais, sāpīgākais zaudējums?

Daudzās otrās un ceturtās vietas. Lēju gaužas asaras VX Latvija 2005 finišā, jo tik ilgu laiku mēs bijām līderi… :) Ja nopietni, paldies Dievam, neesmu piedzīvojusi nevienu traģisku atgadījumu. Bet ir gadījies saprast, cik cilvēka dzīvība trausa. Elbrusā redzējām, kā poļu kāpējs "atslēdzies" guļ netālu no virsotnes. Pārforsējis, bez aklimatizācijas kāpis tik augšā. Labi, ka Atis Plakans viņu, kā šuneli saitē, noveda lejā. Vēl uz mirkli piedzīvoju to, ka mākonī uz kalna, ceļa mērķis - iepriekš tik skaidri saskatāmās teltis - vairs nav redzams, un kādam no komandas var ienākt prātā iet teltis pameklēt plaisu laukos. Tā kā iegūta vēl viena atziņa - vienam doties piedzīvojumos ir ļoti bīstami!

Ir sporta veidi, sacensības, kur pārinieka koncepts ir obligāta prasība. Polijas MTB vairākdienu maratonā Bike Challenge starp pāriniekiem/komandas biedriem nedrīkstēja būt vairāk kā 20 sekunžu atstarpe. Niršanā pāris viens otru uzmana un palīdz vajadzīgā momentā, pat dalās ar gaisu, ja viens to izelpo daudz ātrāk par otru.

Tieši nirstot esmu bijusi tuvu traģēdijai. 2002. gada novembrī biju fantastiskā dive safari Sarkanajā jūrā. Sešas dienas uz jahtas, kuru laikā nirām 3-4 reizes dienā un uz sauszemes izkāpām tikai divas reizes. Neaprakstāms skaistums un dabas koloss visapkārt. Pēdējās dienas rītā nirām pie kāda populāra rifa. Un ap kuģi peldēja kāda ~2 m gara haizivs. Bet nirt mēs gājām. Man radās problēmas ar ekipējumu, tādēļ biju spiesta to sakārtot, atrodoties ūdens virspusē – haizivs uzbrukuma zonā. Ne jau apēst viņa mani mēģinātu, bet intereses pēc uz zoba pamēģināt gan varētu. Diez ko neiepriecinoša apziņa, tādēļ centos pēc iespējas mazāk kustēties (lai nepiesaistītu uzmanību) un ātri ienirt. Haizivi es neredzēju, jo rīta saules staros ūdens virsma spīdēja kā spogulis. Kad ieniru, uzreiz pamanīju, ka kāda sieviete "krīt". Centos tikt līdz viņai – nostrādāja glābēja instinkts. Bet tad mūsu gids aizpeldēja man garām un viņu saķēra. Viņam gan tas beidzās ar pārplēstu bungādiņu. Toties nirēja bija glābta, jo dziļumā kritiens ūdenī ir līdzvērtīgs kritienam no augstuma – iedarbojas ūdens spiediens. Un dziļš tur bija, vismaz pārsimts metri. Tur viņu neviens neatrastu. Izrādījās, ka sieviete nobijās no haizivs un nolēma - jo dziļāk viņa atrodas, jo lielākā drošībā ir! Un nedzirdēja, ka satiekamies 5 m dziļumā, lai kopā dotos uz koralli. Un viņas vīrs nolēma nenirt, līdz ar to viņa palika bez uzpasējoša pārinieka. Šo faktu palaida garām grupas vadītājs. Muļķīgas vieglprātības, kas varēja beigties traģiski. Savukārt man pēcāk pārējie pastāstīja, ka haizivij bijusi interese par to, ko es daru virspusē. Gids no sākuma devies man palīgā, nostājoties starp lielo zivi un mani, un pēc tam metās glābt otru klienti. Tādēļ vēl viena atziņa – visu jāuztver ar lielu atbildību.


Pēdas VX Latvija 2005 finišā pēc 59 h mērcēšanās distances purvos, ezeros, jūrā un vienkārši slapjā zālē.


Piedzīvojums Nr.1 Tavā pieredzē?

Terra Incognita Horvātijā (TIAR). Piecās sacensību dienās četras reizes biju izmisumā. Pamatīgs pārbaudījums morālajai un fiziskajai izturībai, kāpjot pāri dažādām sevis pašas nospraustām robežām. Ar to konkurē citas "pērles" – jau pieminētie Bike Chaleenge 2006 pērnajā vasarā (tik labs, ka šogad to atkārtošu) un kāpiens Elbrusā, ar sirdi plosoši skaistiem skatiem, un jau pieminētais dive-safari.


VX Latgale 2004 neticami labais finišs ar zirgiem. Tikai manam kumeliņam nebija "bremzes"…


Kuriozākā situācija, pārpratums, smiekli līdz asarām?

Man ļoti patika epizode tajā pašā Horvātijas TIAR. Sacensības sākās trešdienā, finišs svētdienā. Ceturtās sacensību dienas rītā, kad veikti daudzi jo daudzi km ar SOTiem, kājām, velo, gulētas tikai dažas stundas, un kad priekšā vēl pusotras diennakts distance, Kristaps ierosināja, ka satiktām komandām vajadzētu nevis vēlēt ierasto "Good luck!", bet gan "Enjoy your holidays!" Kā nekā tā jau bija sestdiena. :)

Savukārt pagājušogad, uz Alūksnes kausa velokrosā pirmo posmu devos jau Rīgā saģērbusies velofromā, jo līdz savam auto braucu ar riteni. Rīts bija agrs, iepriekšējā naktī vēlu ielidoju Rīgā, tā ka Juglas Statoil-ā iebraucu pēc kafijas. Stāvu pie kases, visa MTB braucēja, pat velokurpes kājās, kad ienāk divi vīri un… tiešām apmulst. Un nelaimīgi jautā man – vai tad gonka jau šodien??? Atbildu, ka jā, šodien, bet SEB Krimuldas posms gan būs tikai rīt!

Pēc dive-safari uz jahtas es pēdējā krāmēju savu niršanas ekipējuma somu. Paņēmu izžuvušo hidru, gandrīz aizmiršu šo to no ekipējuma, bet galu galā viss veiksmīgi atceļoja mājās. Tā kā ārā bija sniegs un sals, visu "ieziemoju". Tad nāca uzaicinājums piedalīties Ežos Staicelē. Un tika izskatīta fantastiska ideja vilkt hidru – lai siltāks (nu tur tiešām jāpieiet kreatīvi procesam, lai ko tādu izdomātu). Uzvelku savu smuko hidru un skatos, ka esmu ļoti notievējusi – garā hidra met krunkas un ir ļoti brīva. Savukārt virsējo knapi varu uzstīvēt (tas gan jāatzīst, ka abās es netaisījos ar velo braukt…). Paga, paga, kas par vainu? Izmērs hidrai ir tāda mazmazītiņa lapiņa vienā rokā. Laikam man tā bija cita. Un šī vispār pēc vīriešu hidras izskatās! Kaut gan vizuāli tāda pati kā manējā. Bildēs atradu, kam tāda pat hidra. Jā, kāds ceļabiedrs paņēmis manu hidru, savukārt es paņēmu to, kas bija palikusi pāri. Ar to gan joki nebeidzās – viņš bija paspējis aizlidot uz Jaunzēlandi. Panirt. Un nesaprašanā, kā tik grūti hidru uzvilkt, kāpēc tā spiež?

Latvijas piedzīvojumu sacensībās bija smieklīga epizode ar jau zināmo "iģiķe s nami" Krievijas komandu – viņi bija ātri, bet neprecīzi - šos slavenos vārdus viņiem teica Concorde komanda, kad krievi kārtējo reiz apdzina viņus. Tā nu naktī izejam no meža uz ceļa tuvu KP, kas atradās caurtekā. Krievi punktu aktīvi meklē nepilnus simts metrus tālāk uz ceļa. Mēs sliktie, nolemjam pa kluso paņemt punktu un aizlavīties. Ejam klusējot, izslēdzam lampiņas. Un tad man uznāk smiekli – lai viens otru nakts starta burzmā nepazaudētu, esam uz ķiveru aizmugures uzlīmējuši X no lentas, kura atstarojas vismaz 100 m attālumā! Tātad krievi mūsu "krustiņus", un līdz ar to arī mūs, redz ļoti labi, kad paspīdina lampas mūsu virzienā… :)


Veids, kā efektīvi izmantot inventāra kasti pēc sacensībām Horvātijā. Cilvēki, kas mani redzējuši tikai sacensībās, par šīs bildes komentēja, ka tā neesot es, jo kur man tādi mati gari un vēl cirtaini!? :)


Kas Tavuprāt ir nozīmīgāks, pieredze vai zināšanas?

Gan viens, gan otrs, ja to liek lietā! Sorrrrrry, bet man patīk praktiķi, nevis teorētiķi, darītāji, nevis runātāji.


Slovēnijas piedzīvojumu sacensību "odziņa" – 6 km ar velo pa vecām šahtām, izbraucot šķērsām cauri kalnam.


Kuri ir tie brīži, kad "dvēsele iedziedas"?

Sajūta, ka es kontrolēju situāciju un izmantoju to sev par labu. Piemēram, ka velosipēds brauc tur, un tā, kā es vēlos, nevis, ka pielāgojos tam, kā nu sagadījās. Tāpat tas ir ar slēpošanu, peldēšanu, niršanu, jāšanas sportu, snovošanu, laivošanu. Ka esmu sasniegusi mērķi un tas man devis gandarījumu un jaunu mērķi. Nākamo un, iespējams, augstāku, grūtāku un izaicinošāku.


Velosezonas atklāšana Baložu velokrosā - dubļi ne tikai starp zobiem, bet arī pilns deguns, taču laimes sajūta neaprakstāma!


Andas Savļenko rakstītie piedzīvojumu apraksti, kas publicēti www.adventurerace.lv vortālā:
● Grindex meitenes Polijas Bike Challenge
Starptautisks piecu dienu velomačs (MTB Stage Race) vasaras vidū: ideāls formāts vitaminizētām meitenēm: ne par maz, ne par daudz! >>>

● Manas skaistākās 59 stundas Liepājā
Stāsts par dalību piedzīvojumu sacīkstēs VX Latvija 2005

"Pa ceļu iet ir vieglāk – celis sāp tik kāpjot pār kokiem un kad jāiet pa nogāzēm uz leju. Kājas ir slapjas nu jau trīsdesmit stundas!" >>>

● Elbruss: Virsotnes diena
Brauciena kulminācija, kārotais mērķis. Ilgi, ar nepacietību un pat bažām gaidītā diena. Mans pirmais Kalns! Protams, varu paust tikai savas emocijas. Un mana "čaiņika" Virsotnes diena bija šāda. >>>

● Šosejas kaifs ar baiku
Nav tik svarīgas izcīnītās medaļas, kā tas, cik apmierināti esam ar sevi. Un piekrītu Agnesei – labāk braukt MTB. Labāk ievelties aizaugušā grāvī, izstiepties uz grants, nekā trakā ātrumā uz asfalta... >>>

● "Zaķa" iespaidi velo lemānā
Lemānas nobeigumā un dienu pēc finiša domāju – Nekad vairs! Tagad sāku apsvērt - kā būtu ar nākošo Lemānu? Zaķis B e-mailā raksta: "Dzīve domāta, lai to nodzīvotu jautri un emocionāli bagātīgi :)" >>>

P.S. Vēl Andas pārdomas par laivošanu ar SOTiem jūrā lasāmas rakstā "Ar SOTiem uz Kolku":
"Lielākie viļņi paķer mūsu SOTus un ekspreša ātrumā nes krastā. Nevaram atturēties no paspēkošanās ar viļņiem un vairākas reizes griežam laivas atpakaļ jūrā. Lielāko viļņu šļakatas pilnībā mūs pārklāj, bet nenoslāpē sajūsmas klaigas. Mēs esam tik slapji, un jūra ir tik vilinoša, ka noslēgumā ļaujamies tās glāstiem tāpat vien un godam atklājam arī peldēšanas sezonu." >>>

Vēlies lasīt arī citu dēku un piedzīvojumu meklētāju domas "seriālā" "Cilvēks un Piedzīvojumi: 10 jautājumi, 10 atbildes un 10 bildes"? Ievads un linki uz pašreiz publicētajiem rakstiem meklējami šeit!


[FORUMA TĒMA]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv