Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Sarunas, diskusijas
Gatis Višņevskis: Ar apmierinātu, saulainu smaidu sejā...

2007. gada marts, Rīga

"Cilvēki rada piedzīvojumu. Nav svarīgi, vai tas ir tepat Bolderājas mežos, vai kaut kur 8000 km tālu prom. Un lai nepalaistu garām piedzīvojumu - nekad nedrīkst padoties. Nekad! Pat ja vilciens ir nokavēts, noteikti var braukt ar autobusu, iet ar kājām, stopēt mašīnas... Katru reizi, kad plāns A tiek nomainīts pret plānu B vai C, Tevi sagaida pavisam citi, negaidīti piedzīvojumi!"

* * *

Kas ir tas, kas liek izlauzties no ikdienišķā un doties piedzīvojumu, dēku meklējumos?

Kas liek meklēt piedzīvojumus? Tā drīzāk ir tieksme dažādot savu dzīvi. Paskatīties, kas tad ir tur, ezeram otrā pusē. Uzzināt, kā ir braukt ar velo ziemā. Uzkāpt kaut kur augstāk. Izbaudīt negaisa spēku. Iepazīt jaunus cilvēkus...

Vienmēr esmu domājis, kā tas būtu, izkāpt ārā no autobusa, vilciena, utt. kādā pieturā. Negaidīti, neplānoti. Tā sajūta nekad mani nav pametusi. Kādreiz tā tikai bijusi nobīdīta tālākā plauktiņā... Tagad es apzinos, ka piedzīvojumi ir neatņemama dzīves sastāvdaļa. Kaut kas, kas liek tev mobilizēties ikdienas darbam, jo tu zini, ka drīz būs kāds pārgājiens, kalnu brauciens vai kas cits. Un kad esi atgriezies - ir tāds apmierināts, saulains smaids sejā. Un tagad atkal jāpastrādā - līdz nākošajam piedzīvojumam.


Polijas Sudetu kalni (2006. gads)

Vai atceries savu pirmo Piedzīvojumu un kāds tas bija?

Pirmais piedzīvojums. Labi atceros pirmo pārgājienu, kaut kad skolas laikā. Valmieras apkārtnē daži draugi gājām meklēt kādas upītes izteku. Tolaik tur tika iepludināti smirdīgi notekūdeņi no Stikla šķiedras rūpnīcas. Pasākums izdevās, kaut arī neko vairāk par divu grāvju sateku mēs neatradām.

Pirmais nopietnais Piedzīvojums, ārpus Latvijas laikam būs Hibīnu kalni, Krievijas ziemeļos, kaut kad 2001. gada vasarā. Paši sameklējām kartes, vilcienu biļetes, vīzu. Un braucām. Milzumdaudz iespaidu: vilcieni, pavadoņi, miliči, tūristi, kalni, neskarta daba... Tas daudz ko deva plānojot nākošos Piedzīvojumus.


Krievijas Ziemeļi, vieta, kuru grūti atrast kartē

Kāda veida piedzīvojumi šķiet visinteresantākie un saistošākie?

Interesantākie piedzīvojumi? Nu droši vien, ka negaidītie. :) Arī lietas, ko dari pirmo reizi. Šeit es vairāk domāju nestandarta lietas. Vēl man ļoti patīk iepazīties ar kādiem cilvēkiem ārpus Latvijas. Arī kad Tev piezvana kāds draugs vai paziņa, un piedāvā kaut ko īpašu. Pārdomu brīdis, pirms piedāvājuma pieņemšanas, parasti ir ļoti īss. Parasti tādos gadījumos rodas vienreizēji piedzīvojumi...


Nu kaut vai, piemēram, nobraukt pa upi naktī... :)

Kāds ir Tavs īpašais veids, kā ikdienā gatavoties "lielajiem" piedzīvojumiem?

Lielajiem piedzīvojumiem es parasti gatavojos ļoti rūpīgi. Sākot ar kartēm, vecu ceļojumu aprakstiem, citu cilvēku pieredzi. Noteikti svarīgs ir līdzi ņemamā inventāra saraksts. Pat tad, ja paredzams ir tikai izbrauciens trijām četrām dienām. Rekords man ir sakrāmēt somu 14 minūtēs, ziemas pārgājienam uz 7 dienām. Neko būtisku es toreiz neaizmirsu.

Gatavojoties kaut kam nebijušam, piedzīvojums jau sākas pirms tam. Jāspēj iedomāties notikumu virkne, un iespējamās darbības. Man jau ļoti sen ir gribējies kādu Arktisku piedzīvojumu. Kaut ko interesantu ziemā, vai tālu ziemeļos. Tas ir īsts izaicinājums, jo tur katrai kļūdai, aizmirstai lietai vai neadekvātai darbībai var būt tālejošas sekas.

Somu krāmējot, es parasti ņemu vērā visdažādākās iespējamās ķibeles. Parasti rezerves daļas ir 5-10 reizes vairāk. Rezerves apavi, drēbes, mugursomas remonta piederumi, sērkociņi un (!) šķiltavas, virvju gabali, kabeļu savilcēji, drāts gabali, līme, utt. No 10 avārijas vienībām parasti noder viena divas. Uz civilizētām vietām braucot, daudz ko no tā visa, protams, var līdzi neņemt.


Alpi, 2005. gads, sakrāmēta mugursoma ceļā uz Monblānu

Nozīmīgākā atziņa, ko esi guvis saskaroties ar savām dēkām?

Cilvēki rada piedzīvojumu. Nav svarīgi, vai tas ir tepat Bolderājas mežos, vai kaut kur 8000 km tālu prom. Un lai nepalaistu garām piedzīvojumu - nekad nedrīkst padoties. Nekad! Pat ja vilciens ir nokavēts, noteikti var braukt ar autobusu, iet ar kājām, stopēt mašīnas... Katru reizi, kad plāns A tiek nomainīts pret plānu B vai C, Tevi sagaida pavisam citi, negaidīti piedzīvojumi! Un ja kādu brīdi neveicas, nekas nenotiek - nevajag iespringt. Tam vienkārši tā ir jābūt. Tavs īstais piedzīvojums gaida Tevi pēc 5 minūtēm, 4 stundām vai pat nākošajā dienā...


Kamčatka, 2006. gads, braucot ar stopiem atpakaļ no vulkāniem

Nozīmīgākais, sāpīgākais zaudējums?

Tādus īstus zaudējumus grūti atcerēties. Piedzīvojumos galvenais ir veiksme. Es uz veiksmi paļaujos, un tā man garām neiet ar līkumu. :)

Par neveiksmi zināmā mērā var uzskatīt 2003. gada Kaukāza/Bezengijas sezonu. Vairākas dienas pēc kārtas sniga sniegs, bija krusa, negaiss. Ir grūti samierināties ar vairākām neuzkāptām virsotnēm pēc kārtas. Tas katram pašam jāpārdzīvo sevī. Kad tu esi tāds zaļš, mazpieredzējis kalnos kāpējs, tev liekas, ka uzkāpt var visur. Līdzīgi kā Piedzīvojumu sacensībās cilvēki mēģina par katru cenu aiziet līdz finišam. Kalnos tas ir savādāk. Paiet laiks, līdz tu saproti, ka Mātes Dabas priekšā cilvēks ir līdzvērtīgs skudrai. Ir jāmāk saklausīt Dabas balsi, un sajust to brīdi, kad "paliec par skudru", un jāatkāpjas. Neviens kalns nav cilvēka dzīvības vērts...


Bezengijas centrālā grēda apsnigusi...

Piedzīvojums Nr.1 Tavā pieredzē?

Rīgas jūras līcis! Domāju, ka man tas vēl kādu ilgāku brīdi paliks Piedzīvojums Nr.1! Un ne tikai man. Domāju, arī pārējiem dalībniekiem, nav svarīgi, tika pārbraukts pāri līcim vai netika. Galvenais jau bija uzdrošināties. Tā vēl arvien ir neizprotama lieta daudziem man tuviem cilvēkiem. Tikpat labi es varētu stāstīt, ka esmu apbraucis laivā apkārt pasaulei... :)


Kaut kur starp Salacgrīvu un Roņu salu

Kuriozākā situācija, pārpratums, smiekli līdz asarām?

Kuriozākā situācija - manuprāt - tas ir kas tāds, ko var stāstīt draugu pulkā arī pēc 20 gadiem (centīšos saīsināti citēt pasākuma dienasgrāmatu):
"Krievija, Hibīnu kalni, 2001. gada vasara. Tiek izieta Petreliusa kalnu pāreja. Vakariņu laikā tiek atskribināta 1. pudele vodočkas un komanda "panēsā to apkārt". Vodka "Zapoljarje". Vēlāk tiek attaisīta otrā pudele, "it kā pagaršošanai." :) Daļa iet gulēt, bet trīs fotogrāfi (Bebrs, Dzenis un Gasha) izdomā uzkāpt tuvākajā kalnā lai nofočētu saulrietu. Sacīts darīts. Skarbi maucot 1,5 stundas laikā esam augšā, saulriets, protams, nokavēts. Ir polārā diena. Biški pabildējamies un skrienam lejā. Ap 2:00 naktī esam teltis. Nākošā rītā Bebrs, tēju vārot, izvelk karti... noorientē... un nedaudz samulsis konstatē, ka vakardien esam uzkāpuši Judjumchorchorr - Hibīnu augstākajā virsotnē (1200 m). Kurā, pie tam vēl, ir plānots visiem kāpt šodien..." :)


Krievija, Hibīnu kalni, 2001. gada vasara.

Kas Tavuprāt ir nozīmīgāks, pieredze vai zināšanas?

Pieredze - tas ir ļoti daudz. Domāju, ka pareizais veids, kā iegūt zināšanas, ir kopā ar pieredzi. Kādreiz, pirms sešiem gadiem, man likās, ka vienu reizi gadā aizbraukt uz kalniem ir OK. Tagad es domāju pie sevis: "Sasodīts, es pagājušajā gadā biju uz kalniem tikai 5 reizes!!!". To visu taču grāmatās izlasīt nevar. Tātad tur "vainīga" pieredze. :)

Es labprāt dalos ar savu pieredzi, dažreiz uztaisu kādu kalnu braucienu kopā ar draugiem. Un, protams, piedalos citu cilvēku organizētos pasākumos. Jo tikai tā var iegūt pieredzi un zināšanas.


Sennaja Guba kopā ar draugiem no Pie_Dabas kompānijas

Kuri ir tie brīži, kad "dvēsele iedziedas"?

* Laikam nekad nebeigšu sajūsmināties par skatu uz zemi no debesīm, no lidmašīnas. Tas ir tik satraucoši skatīties uz bezgalīgu tuksnesi zem lidmašīnas spārniem, vērot Vidusjūras pērli Sardīniju no attāluma, pārslīdēt pāri Korsikai. Vietas, kurās jau esmu bijis, un vietas, kuras gaida savu kārtu... Vērot Mer de Glace ledāju, zinot, ka esi tur, sešus kilometrus zemāk, kādreiz sēdējis uz klints bluķa.
* Nosvīst no piepūles izejot kādu skaistu klinšu maršrutu.
* Izbraukt ar sniega dēli, pa svaigi sasnigušu sniegu.
* Būt īstajā laikā un vietā ar piemērotu foto tehniku. Iemūžināt mirkli. Noķert vienreizēju kadru, kādā attālā pasaules nostūrī.


Sardīnijas klinšu un akmeņu jūras mala

Gata Višņevska rakstītie piedzīvojumu apraksti, kas publicēti www.adventurerace.lv vortālā:
● Latviešu piedzīvojumi Lieliskajā Francijā
Alpi, 2005. gada vasara. Kāpiens Monblānā un vēl daži kāpieni. Ar jautriem un skarbiem ieberzieniem "a la Francais" stilā. >>>

● Ziemassvētki ar virvēm un mandarīniem
Ko darīt Ziemassvētkos? Ideja braukt uz El Chorro Spānijā radās ļoti negaidīti. Bet tā nebūt nebija nejaušība! Knapi bijām paspējuši pieradināt degunus pie Latvijas vēsā gaisa atbraucot no Marokas... >>>

● Izaicināt Laika Veci
Viss sākās ar ideju. Visi piedzīvojumi parasti sākas ar ideju. Kādu vakaru... Ziemas beigas atzīmētas godam. Bija labaisssssss!!! :) >>>

Vēlies lasīt arī citu dēku un piedzīvojumu meklētāju domas "seriālā" "Cilvēks un Piedzīvojumi: 10 jautājumi, 10 atbildes un 10 bildes"? Ievads un linki uz pašreiz publicētajiem rakstiem meklējami šeit!


[FORUMA TĒMA]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv