Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Dēku stāsti
Deviņas dienas ceļā uz Batianu

Autors: Gunārs Stalīdzāns
Alpīnists ar vairāk nekā 20 gadu kalnos kāpšanas pieredzi, vaidavietis
2007. gada februāris, Rīga


Kopā ar savu draugu un domubiedru, alpīnistu no Jelgavas, Rinaldu Dombrovski, 2007. gada 8. februārī, Āfrikas valstī Kenijā, grūtā un ekstremālā kāpienā, ļoti smagos laika apstākļos uznesām Latvijas karogu otrās augstākās Āfrikas virsotnes Mt.Kenya dubultvirsotnes augstākajā virsotnē Batianā (5199 m).

Kāpām no kalna DR puses pa Tyndall ledāju, un tālāk aptuveni tur, kur iet viens no grūtākajiem maršrutiem, kas ved uz šo virsotni - "Untravelled world" (UIAA VI, ~600 m), ko pirmoreiz 1978. gadā izgāja čehi, bet kopš tā laika neviens vairāk to tā arī nebija gājis. Arī maršruta apraksta praktiski nebija, tik vien kā līnija fotogrāfijā… (Mt.Kenya augstākajā virsotnē (Batians, 5199 m) līdz šim bija uzkāpuši tikai trīs Latvijas alpīnisti: Kristaps Liepiņš, Valdis Vanags un Normunds Lisovskis (visi trīs 2000. gadā, uzkāpjot abās Mt.Kenya virsotnēs), savukārt dubultvirsotnes zemāko virsotni (Nelions, 5188 m) sasnieguši vēl vairāki Latvijas kāpēji, t.sk. Jānis Ventiņš, Valts Vīgants, Teodors Ķirsis, Ilmārs Bernāns, Imants Zauls un Jānis Busenbergs. Red.)


Otrās augstākās Āfrikas virsotnes Mt.Kenya (5199 m) dubultvirsotne un mūsu maršruts uz to (ar sarkanu augšā, ar dzeltenu – lejup)

Uz Mt.Kenya dubultvirsotnes zemāko virsotni, Nelionu (5188 m), kas ir tikai par 11 metriem zemāka par austāko "dvīņumāsu", teju vai ik dienu, pa vieglāko maršrutu augšup dodas vairākas alpīnistu grupas un ne katrreiz, pat pa vieglāko ceļu, kāpējiem izdodas pieveikt kalnu. Rumāņu alpīnistus, piemēram, nācās glābt ar helikoptera palīdzību. Mūsu paveiktais izraisīja patiesu cieņu Kenijas alpīnistu pavadoņos un informācija par Latvijas "dzelzs vīriem" bija izskanējusi arī Kenijas televīzijā un izplatījusies vietējos ciemos. Tikai vēlāk, pēc paveiktā kāpiena, nāca apjausma ko esam paveikuši un ka Latvijas vārds atkal izskanējis pasaulē. Pirms šīs nopietnās virsotnes paspējām aklimatizācijai vēl uzkāpt vidējas grūtības virsotnē Point John (4883 m), kas atrodas blakus Kenijas kalnam.


Kāpiens pa Tyndall ledāju un pirmā naktsmītne tā malā

Kāpiens īstenībā bija pietiekami nopietns, jo kalns no pirmā metra līdz pat virsotnei bija jāveic ar visām smagajām somām, daudzviet pa vertikālām klintīm, kuras daudzviet piedevām bija negatīvas ar slīpu pārkari. Fogel ledāja serakus apgājām pa kreiso pusi. Augstāk bija jāpārvar arī neliels (~8 m) vertikāls ledus kritums un pavisam stāvas sniega nogāzes. Arī spēka virs 5000 m vairs nepavisam nav tik daudz.


Kāpiens pa vertikālu klinšu posmu un nakts uz klinšu plauktiņa

Drošības organizēšanai izmantojām dažādus āķus, ieliktņus, virves. Kalns no sākuma it kā negribēja mūs pieņemt, bet vēlāk, vēl ilgāk negribēja mūs laist vaļā. Uzkāpt, vadoties no savas pieredzes, bijām plānojuši divās dienās un tām arī bijām paņēmuši pārtiku, bet uzkāpšana un nokāpšana laika apstākļu dēļ ieilga. Uz kalna pavadījām deviņas dienas! Gandrīz nedēļu pārtikām tikai no sniega ūdens, ko kausējām uz gāzes degļa.


Kārtējais stāvu klinšu posms

No rīta gaišs paliek ap pulksten 7iem, bet pēc dažām stundām ap pulksten 10iem sākas sniega vētra un krusa – un tā katru dienu. Slikta redzamība, apledo gan klintis, gan virves, gan mēs paši. Temperatūra mēdza noslīdēt līdz pat mīnus 10°C. Kalns bija tik stāvs, ka nebija iespējams normāli pavadīt nevienu nakti. Visas naktis tika pavadītas karājoties virvēs pie klints, jo naktsguļai pat nelielu plauktu bija grūti atrast. Ar virvju, somu un dažādu stiprinājumu palīdzību katru vakaru tapa jauna "ligzda", no kuras reizēm pa miegam gadījās izslīdēt un tad satrūkstoties konstatēt, ka karājies tikai drošības virvē.


Uz augšējā ledāja un apejot priekšvirsotnes "žandarmu"

Izdzīvošanas māka, mūsdienīgais labais ekipējums un iepriekšējā alpīnisma pieredze neradīja nekādas problēmas lai veiksmīgi uzkāptu un sveiki veseli atgrieztos no šī nopietnā kalna. Lai gan vienu brīdi atradāmies "aiz līnijas", no kurienes varējām arī neatgriezties, jo ikviens sīkums šeit izšķīra izdzīvošanu - varēja samirkt sērkociņi, akmens pārsit virvi, izbeigties gāze, vējā pazaudēt cimdus vai pāraujoties aizlidot zābaks… Jebkurš sīkums šeit varēja būt liktenīgs. Kā atzina vietējie Kenijas alpīnisma pavadoņi, tad viņi mūs nebūtu varējuši izglābt vai sniegt palīdzību, jo viņi neesot spējīgi uzkāpt tur, kur mēs kāpām. Ilgajā kāpienā paspēja izlādēties rācijas akumulatori un mēs bijām palikuši bez sakariem un līdz ar to - bez palīdzības. Pavadoņus kalna pakājē bija nomierinājis tas, ka mēs naktī kāpām pa klintīm ar lukturīšiem un to viņi redzēja, ka mēs esam sveiki un veseli un turpinām kāpt un ka neesam pazuduši.


Raksta autors Batiana (5199 m) virsotnē

Baidoties liktenīgi nejauši pazaudēt zābakus, tie no kājām netika vilkti nost veselas 10 dienas, kā rezultātā kāju pirksti vēl nedēļu pēc kāpiena nav atguvuši dzīvīgumu un arī roku pirksti vēl nav atguvušies, bet tās ir pārejošas problēmas. Mēs nekāpjam pēc slavas un savus sasniegumus īpaši nereklamējam. Vienkārši kāpjam. Alpīnisti ir daudzu cilvēku nesaprasti un neizprasti. Reizēm nākas uzklausīt ļoti muļķīgus jautājumus, reizēm nākas dzirdēt gandrīz vai pilnīgas neizpratnes pārmetumus…


Saulriets pāri Āfrikai no Batiana virsotnes

Kalni, tas ir sava veida sports, aicinājums un izaicinājums. Tā ir cīņa ar sevi, tā ir cīņa arī ar kalnu. Tās ir grūtības un izaicinājums, tā ir sevis un kalna pievarēšana, par ko kalnā kāpējs tiek dāsni atalgots ar sasniegto gandarījumu un to neaprakstāmo skaistumu, ko paver sasniegto kalnu virsotnes. Mēs esam lepni ar paveikto un pasaulē nesto Latvijas vārdu. Tāpat kā mazajā Latvijā esam lepni ar savu prezidenti, hokejistiem, bobslejistiem un kamaniņu braucējiem, spēkavīru Bergmani un daudziem citiem un daudzām citām lietām ar ko maza valsts var patiesi lepoties. Arī tas ir gandarījums. Gandarījums ir arī iespēja kāpt kopā ar patiesi jaukiem cilvēkiem. Vienu es varu apgalvot, ka visi kalnos kāpēji patiešām ir fantastiski jauki cilvēki. Šie kalni ir tas, kas mūs vieno un gandarī. Veiksmi un jaunas virsotnes!


Rinalds Dombrovskis un Gunārs Stalīdzāns kopā ar Kenijas kalnu pavadoņiem

[FORUMA TĒMA] (Spontāna diskusija par šo rakstu!)

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv