Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Sarunas, diskusijas
Inese Kauķe: Piedzīvojumi - tas ir dzīves stils!

2007. gada februāris, Rīga

"Esmu, vienkāršs cilvēks, tūrisma, sporta, kultūras, izklaides un dzīves brīvmāksliniece. :) Pat grūti nosaukt/izdalīt kādu konkrētu iemeslu, sajūtu, nosacījumu, lai mestos jaunos izaicinājumos un piedzīvojumos. Varbūt tā ir apziņa, ka katrs dzīves mirklis ir jānodzīvo ar 100% atdevi, jāizmanto ikviena iespēja pārbaudīt sevi, paplašināt savu redzesloku, iepazīt jaunas vietas, lietas, sajūtas un iepazīt jaunus cilvēkus."

* * *

Kas ir tas, kas liek izlauzties no ikdienišķā un doties piedzīvojumu, dēku meklējumos?

Atbilde būs klasiska - tas vienkārši ir dzīves stils. Pat grūti nosaukt/izdalīt kādu konkrētu iemeslu, sajūtu, nosacījumu, lai mestos jaunos izaicinājumos un piedzīvojumos. Varbūt tā ir apziņa, ka katrs dzīves mirklis ir jānodzīvo ar 100% atdevi, jāizmanto ikviena iespēja pārbaudīt sevi, paplašināt savu redzesloku, iepazīt jaunas vietas, lietas, sajūtas un iepazīt jaunus cilvēkus. Tas "no sērijas", ka dzīve ir tikai viena, lai gan par šo teicienu nebūt neesmu tik pārliecināta. Faktiski, visu laiku mani urda vēlme ik dienu dzīvot kā piedzīvojumu, vienīgi jāskatās kādas ir reālās iespējas to īstenot. Šobrīd, strādājot tūrisma jomā, var teikt, ka tas pat daļēji izdodas. :)


Piedzīvojums – tas ir dzīves stils! Darbs kā sapņu piepildījums.

Vai atceries savu pirmo Piedzīvojumu un kāds tas bija?

Par piedzīvojumiem var runāt ļoti dažādos aspektos. Piemēram, no sadzīves, tas varētu būt jau agrā bērnībā, kad bija nepieciešams nomainīt autiņus 3 gadus jaunākajai māsai. :) Bet, runājot par piedzīvojumiem no piedzīvojumu sacensību izpratnes viedokļa, tas noteikti ir piedalīšanās pirmajās piedzīvojumu sacensībās Latvijā VX Ziema 2001, kad neviens īsti nezināja, ko tas nozīmē un kā tas viss būs. Distancē pievārētie 60 km faktiski tika veikti skrienot, izmantojot tikai pāris nelielas pauzītes, lai padzertos un notiesātu kādu citronu. Pilnīgs nespēks distancē, pret asajām sērsnas un jūras ledus malām apdauzītas un pietūkušas kājas, iekšējās sarunas ar sevi, komandas sajūta, līdzjutēju atbalsts, gandarījums par paveikto, pārsteiguma masāža pēc finiša un nespēja pastaigāt vēl pāris dienas bija līdz šim kaut kas nebijis, tomēr pietiekami intriģējošs, lai piedalītos šādās sacīkstēs arī turpmāk.


Mūsu komanda "Lēnāk brauksi, ātrāk brauksi" pēc finiša VX Ziema 2001 sacensībās.
(2. vieta, zaudējot tikai 7 sekundes uzvarētājiem no Lietuvas!!!)


Kāda veida piedzīvojumi šķiet visinteresantākie un saistošākie?

Tie ir tie gadījumi, kad notiek kaut kas iepriekš nebijis, neparedzēts, lielā daļā arī speciāli neplānots, varbūt tikai nojaušams. Tā sajūta, kad intuīcija saka, ka būs interesanti, būs pārsteidzoši, varbūt grūti, bet tomēr nezini, kas tieši un kā, ir pati labākā, tas uzrunā visvairāk! Grūtības un aktivitātes, kas iepriekš plānotas un paredzamas, ir ar mazāku adrenalīna devu un piedzīvojuma pakāpi. Tomēr arī ikdiena ir piedzīvojumiem un pārsteigumiem bagāta. :) Galvenais, lai tā būtu dažāda un neatkārtojama. Lai katrs dzīves mirklis ir atmiņu vērts!


Francijā pēc lidojuma ar paraplānu. Instruktors Freds bija lielisks un ar dažnedažādām gaisa piruetēm neskopojās.

Kāds ir Tavs īpašais veids, kā ikdienā gatavoties "lielajiem" piedzīvojumiem?

Ar to ir diezgan traki, jo man piedzīvojumi, ja tā var teikt, ir diezgan nopietna atkarība, kas nereti traucē parastajām ikdienas gaitām. Tie jaucas pa galvu nepārtraukti un lien iekšā domās, kad vajag un nevajag. Ja zini, ka tuvojas kāds pasākums/sacensības, domas pat neviļus ik brīdi nonāk pie tā. Ja tuvākajā laikā nekas nav paredzēts, tad neliek mieru prātošana par to, ko varētu izgudrot, lai kaut kas notiktos. Un tā visu laiku. Tāpēc arī jāpadara ikdiena tik interesanta, lai varētu pievērsties šim mirklim, nevis filozofēšanai par nākamajiem pasākumiem.

Man nav īpašu recepšu, programmas, plānu vai citu rīku, kā gatavoties "lielajiem" piedzīvojumiem. Drīzāk tā ir psiholoģiska sagatavošanās gaidāmajiem notikumiem. Tās pašas sarunas ar sevi, iepriekšējo pasākumu, pieredzēto situāciju un notikumu analīze, morāla nobriešana. Pārējās lietas ir tīri tradicionālas darbības – treniņi, inventārs, informācijas ieguve utt. Bet tie ne vienmēr ir obligāti un noteicošie priekšdarbi, lai gaidāmais piedzīvojums izdotos. Bieži vien esmu devusies iekšā piedzīvojumos vispār bez sagatavošanās un dažkārt tas ir vēl interesantāk. Protams, viss atkarīgs no pasākuma, jo citkārt bez sagatavošanās neiztikt.


Dažkārt sanāk gatavoties arī tā... :)

Nozīmīgākā atziņa, ko esi guvusi saskaroties ar savām dēkām?

Cilvēka spējām nav robežu. Neticamais ir iespējams! Visu nosaka tava attieksme un gribasspēks.


Kad sāpēs pēdu vairs nevar piedurt pie zemes, jāņem talkā citi spēki un iekšējās rezerves, kas stāv tam pāri. Tāpat ir ar nogurumu, apnikumu, aukstumu, bezmiegu utt.

Nozīmīgākais, sāpīgākais zaudējums?

Tas ir tad, kad tavs veikums jeb varēšana neatbilst tevis paša iedomātajām spējām, tas ir zaudējums pašam sev. Viens no tādiem bija sacensībās Mona-X 2004, kad atteicāmies no cīņas distances vidū un izstājāmies no "spēles" kāda vājuma brīža uzplūdā. Vēl man ir ļoti lielas bailes no augstuma, ko cenšos pārvarēt (sadzīvot ar to), darot dažādas ar augstumu saistītas lietas, tomēr ne vienmēr tas palīdz. Bildē redzamajā virsotnē es līdz augšai tomēr netiku, jo sajūta tāda, ka apkārt viss grīļojas, zeme zaudē savu horizontālo stāvokli un kājas tūlīt pat tevi aiznesīs uz bezdibeni. Tās ir diezgan dīvainas sajūtas, kuras mēģinu pārvarēt jau gadiem ilgi. Tomēr komandu sportā nepieļauju situāciju, ka dēļ savām bailēm varētu atteikties no kāda uzdevuma.


Kalna galā varēju būt arī es, taču bailes no augstuma lika man samierināties ar skatu uz virsotni.

Piedzīvojums Nr.1 Tavā pieredzē?

Pēdējais spilgtākais iespaids un tas arī varētu būt Piedzīvojums Nr.1 ir "ātrākais lidojums pasaulē, kur pats esi pilots". Tas ir lidojums ar nelielu, speciāli konstruētu lidmašīnu, kas drošības nolūkos nostiprināta trosē. Iespaidīgi un neaprakstāmi!


Ātrākais lidojums pasaulē, kur pats esi pilots. Jaunzēlande. 2006. gada 24. novembris.

Kuriozākā situācija, pārpratums, smiekli līdz asarām?

Daudziem kā kuriozs noteikti liekas fakts, ka jau 7 gadus visas sacensības braucu ar MaXiMas lielveikalā pirktu velosipēdu. :) Lai gan man pašai arī tas liekas nedaudz smieklīgi, tomēr man viņš patīk un ir dikti mīļš. Par tehniskajiem rādītājiem, protams, nerunāsim. Vienīgajā reizē, kad braucu ar īrētu velosipēdu, visas maliņas bija noberztas, mugura sāpēja un pati biju pārmocījusies. Visu sacensību laikā manam velosipēdam tikai vienreiz ir plīsusi riepa un pāris reizes nokritusi ķēde, tiesa ārpus sacensībām nolūzis arī pedālis un pat stūre! :) Toties pāris reižu ir nācies izstāties no piedzīvojumu sacīkstēm, kad salūzt citu dalībnieku "par bargu naudu pirktie" ričuki. Patiesībā jau tos kuriozus ir grūti atcerēties, jo smieties ikdienā sanāk visu laiku. Galvenais ir mācēt pasmieties arī pašam par sevi. :)


Mans MaXiMā pirktais velosipēds. :)

Kas Tavuprāt ir nozīmīgāks, pieredze vai zināšanas?

Viennozīmīgi – pieredze. Manuprāt, pieredze apvieno gan zināšanas, gan prasmes. Tā ir reāla praksē uzkrāta gudrība, ko nevar nodot otram teorētiskā veidā. Ir ļoti daudzas lietas, ko, zinot tikai teorētiski, dzīvē nevar realizēt. Tās ir arī netaustāmas lietas, sapratne kā rīkoties negaidītās situācijās un reaģēt uz neparedzētiem notikumu pavērsieniem, komunikācija ar kolēģiem, komandas biedriem un citiem personāžiem, darbība spriedzes un pārslodzes apstākļos.


Orientēšanās sportā teorētiskās zināšanas lieti noder, taču bez prakses un pieredzes būs grūti atrast visus punktus nekļūdīgi piedzīvojumu sacensību sagādātajās kartēs.

Kuri ir tie brīži, kad "dvēsele iedziedas"?

Ļoti lielu saviļņojumu man sagādā arī nelielas veixmes un dažbrīd varbūt citiem šķietami nebūtiski sīkumi, pat ikdienā. Bet kopumā man ir divas atbildes uz šo jautājumu:
- viena šādu situāciju grupa ir prieks par nācijas/valsts veixmēm, uzvarām un kopības sajūtu sportā (basketbols, hokejs, biatlons utt.), kultūrā (dziesmu svētki, teātris, koncerti), konkursos un visdažādākajos labdarības pasākumos (Latvijas lepnums, Trīszvaigžņu ordeņa pasniegšana, labdarības pasākumi bērnu namos, pansionātos, slimnīcās un cietumos u.c.), kas mani spēj aizkustināt līdz asarām;
- otri gadījumi ir personīgās veixmes, uzvaras un panākumi - gandarījums par labi padarītu darbu, sagādātu patīkamu pārsteigumu tuviniekiem vai draugiem, sasniegumiem sportā, savu spēju robežu pārkāpšana un personīgās varēšanas latiņas pacelšana, kā arī, protams, lidojums ar mīlestības spārniem un visi "rozā briļļu" gadījumi, beznosacījumu romantika saulrieta gaidās...


"Lidojums", kad iedziedas ne tikai dvēsele. :)

Vēlies lasīt arī citu dēku un piedzīvojumu meklētāju domas "seriālā" "Cilvēks un Piedzīvojumi: 10 jautājumi, 10 atbildes un 10 bildes"? Ievads un linki uz pašreiz publicētajiem rakstiem meklējami šeit!

[FORUMA TĒMA]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv