Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Sarunas, diskusijas
Raivis Spēlmanis: Jūtu milzīgu enerģijas pieplūdumu!

2007. gada februāris, Rīga

"Liela nozīme ir komandai, ar kuru kopā pārvaru grūtības. Tieši pateicoties spēcīgiem komandas biedriem izdevies tik bieži aiziet līdz galam. Ir tik aizraujoši startēt kopā ar tik interesantiem cilvēkiem, no kuriem var mācīties daudz jauna. Man bijusi iespēja dalīt piedzīvojumus ar cilvēkiem, kuru meistarība savā lauciņā ir visaugstākajā līmenī. Reizēm liekas, ka man līdz viņu līmenim ir tikpat tālu kā līdz Mēnesim..."

* * *

Kas ir tas, kas liek izlauzties no ikdienišķā un doties piedzīvojumu, dēku meklējumos?

Liekas, daudziem piedzīvojumu meklētājiem atbilde uz šo jautājumu varētu būt - pati ikdiena liek meklēt piedzīvojumus. Ja kāds mani piespiestu pieturēties tikai pie "klasiskām vērtībām" - darbs, ceļš uz māju, lielveikala apmeklējums, televizors/dators, nedēļas nogalēs "paplašinātā lielveikalu tūre", alus ar draugiem, vakars kopā ar ģimeni, atvaļinājumos - kūrorts Turcijā, es justos kā ieslodzīts krātiņā. Protams, arī ikdienā sastopos ar dažādiem izaicinājumiem, netriviālām problēmām, kuru atrisināšana sniedz gandarījumu, tomēr sēžot pie datora piedzīvot to emociju spektru, ar kuru saskaros īstajos piedzīvojumos, nav iespējams. Zinu, ka ir daudzi cilvēki, kas atrod dzīvei piepildījumu virtuālajā vidē, pat dzīvo un risina problēmas kādā paralēlā pasaulē. Man tomēr svarīgi, lai viss notiktu pa īstam. Es arī cenšos dzīvē visu sabalansēt - ja reiz profesija nosaka mazkustīgu dzīvesveidu, tad es to kompensēju ar vērienīgām fiziskām aktivitātēm. Piedzīvojumos es atpūšos no darba, darbā es atpūšos no piedzīvojumiem.


Piedzīvojumos es atpūšos no datora. Pie datora es atpūšos, noguris no piedzīvojumiem. Manā informācijas tehnoloģiju paradīzē mājās neilgi pēc finiša Igaunijas XDream 2007.

Vai atceries savu pirmo Piedzīvojumu un kāds tas bija?

Kādā ikdienišķā 2002. gada marta pēcpusdienā kāds draugs atsūtīja informāciju par VX pavasara pārgājienu-velo-laivu braucienu. Pasākuma ideja man ļoti iepatikās un drīz es sapratu, ka "pārgājiens" VX Pavasaris 2002 varētu kļūt par ļoti nopietnu izaicinājumu. Diskusijās par iepriekšējo VX maču (VX Vasara 2001) tika daudz runāts par nepārvaramiem džungļiem, neredzētu skarbumu, bezcerīgu maldīšanos, upju šķērsošanu ar velosipēdu naktī, bet populārākais ieraksts rezultātu tabulā bija "diskvalifikācija", savukārt organizatori brīdināja par briesmām... Toreiz likās, ka VXā spēj finišēt tikai pārcilvēki. Tas viss bija tādā kā noslēpumainā oreolā tīts, kaut kas nezināms, nepazīstams un tajā pat laikā ļoti vilinošs.

Es sāku gatavoties savam pirmajam Piedzīvojumam līdzīgi kā Gagarins pirmajam lidojumam kosmosā. To divu mēnešu laikā, kas bija atlikuši treniņiem, man bija strauja izaugsme un nevarētu teikt, ka Stendes upīte mani pārsteigtu pilnīgi nesagatavotu, tomēr velobraucējam tik neizsakāmi "draudzīgu" trasi noteikti nebiju gaidījis. Komandas biedri: "Šo upes līkumu taču var mierīgi nogriezt!", es: "Nevar, Nolikumā taču ir teikts – 5 m no krasta līnijas, mūs var diskvalificēt!", biju satraucies ne pa jokam. Pirmās sacensības un jau negodīga rīcība! Sirdsapziņa to nepieļāva. Pienāca nakts, piezagās dažādas problēmas un arī likumsakarīgais izstāšanās brīdis… Jutos nedaudz vīlies, ka šādi beidzās manas pirmās sacensības, kurām biju tik azartiski gatavojies, bet tas bija pirmais Piedzīvojums ar lielo burtu! VX Pavasara pirmais velo posms man vēl ilgi palika kā etalons, attiecībā pret kuru mērīt piedzīvojumu skarbumu. "Jums liekas, ka tagad ir par traku? Es jums tūlīt pastāstīšu par velobraucienu gar Stendes upīti…!"


Pirmais Piedzīvojums. Pirmā komanda. Pirmais pirmsstarta drudzis. VX Pavasaris 2002

Kāda veida piedzīvojumi šķiet visinteresantākie un saistošākie?

Tālāk prom no civilizācijas. Pabūt cilvēku neskartās vietās, nokļūt tur, līdz kurienei tikai retais var aiziet. Tālāk, dziļāk, augstāk, tur kur nav ne veikala, ne viesnīcas, nestaigā tūristi un nebraukā mašīnas, tieši tur var izjust piedzīvojumu īsto garšu. Svarīgs nosacījums ir dažādība, būtu jauki vienu dienu atrasties kādā Āfrikas savannā, pēc tam nākamajā doties uz Antarktīdu. Piedzīvojumu sports tieši piesaista ar neierobežotu daudzveidību. Ja manā rīcībā būtu neierobežoti resursi, es vairāk izvēlētos piedalīties ekspedīciju tipa pasākumos. Tieši garajos vairāku nedēļu pasākumos var tā pa īstam atslēgties no ikdienas ritma. Savā ziņā arī jāsaka, ka mani piesaista galējo robežu izzināšana. Vai es spētu uzkāpt tik augstu? Vai es spētu izturēt līdz galam tik garās un smagās sacensībās? Cik ilgi vēl uz šiem jautājumiem atbilde būs "jā"?


Kontrolpunkts mola galā sacensībās VX Latvija 2005 – vieta, kur cilvēki parasti nepastaigājas. Viena no, manuprāt, oriģinālākajām un drosmīgākajām idejām Latvijas piedzīvojumu sacīkšu vēsturē.

Kāds ir Tavs īpašais veids, kā ikdienā gatavoties "lielajiem" piedzīvojumiem?

"Nekad nedariet sacensībās to, ko neesat izmēģinājuši treniņā!", cik atceros, ar šādiem vārdiem Kristaps Liepiņš savulaik audzināja piedzīvojumu meklētājus. Tā es izvēlējos arī ikdienas treniņos modelēt dažādas situācijas un reizēm ir sanākuši negaidīti pavērsieni, reizēm esmu pāršāvis pār strīpu. Reizēm nācies kaut kur apsēsties bezspēkā, jo krietni pārrēķināti spēki, nenovērtēti laiki, attālumi, apvidus sarežģītība. Kādā ziemā Zvārdes poligonā bija treniņš un es izdomāju pirms šī pārgājiena-skrējiena "nedaudz iesildīties" ar velo, mērojot ceļu no Talsiem līdz Saldum. Brauciens izrādījās daudz nopietnāks nekā biju gaidījis jo daudzus zemesceļa posmus nācās balansēt uz grubuļaina ledus ar fantastiski zemu berzes koeficientu. Šī sajūta, kad ripo lejā no spoguļgluda kalna, strauji uzņemot ātrumu, un nav nekādu iespēju to samazināt, bet lejā tikpat slidens līkums... Sagatavojamies lidojumam!

Jāatzīstas, ka savulaik esmu aizgājis arī līdz visai neprātīgām galējībām. Kādā pavasarī izdomāju aizpeldēt līdz diezgan attālai salai ezera vidū. Ūdens maija sākumā bija pavēss, protams, sarāva krampji. Ar tādām lietām kā hidrotērps, peldveste vai pleznas es toreiz "neniekojos", jo biju pieradis peldēt tāpat. Situācija tika kontrolēta, noturējos virs ūdens, tomēr nevajadzīgs risks šajā gadījumā nav attaisnojams. Pēdējā laikā gan izvēlos konservatīvāku, mazāk laikietilpīgu un efektīvāku treniņu metodiku un vairs nevaru uzskaitīt tik daudz jaunības maksimālismam raksturīgus "varoņdarbus".


Lielajiem piedzīvojumiem nav iespējams sagatavoties tikai skrienot pa stadionu. Es automātiski meklēju iespējas padarīt treniņus interesantākus un nonākt neparastās situācijās. Šamonī apkārtnē sniegs dažreiz bija līdz kaklam. Šoreiz tiešā nozīmē!

Nozīmīgākā atziņa, ko esi guvis saskaroties ar savām dēkām?

Dažas atziņas ko varētu uzsvērt:
● aizraušanās ar piedzīvojumiem neatgriezeniski izmaina dzīvesveidu, uzskatus, vērtību skalu;
● ja liekas, ka to nekad nevarēsi paveikt, pagaidi dažus gadus līdz būsi līdz tam izaudzis;
● nav ne mazāko cerību līdz mūža galam pabūt visās tajās vietās, kurās vēlies pabūt un paveikt visu to ko vēlies paveikt.


Pārdomu mirklis ceļā uz Elbrusa virsotni.

Nozīmīgākais, sāpīgākais zaudējums?

Šķiet, ka aizvadītajos piecos gados, kopš aizraujos ar nopietnām piedzīvojumu aktivitātēm, nav bijuši patiešām nopietni zaudējumi. Svarīgi, ka nav gūtas traumas, kas paliekoši iespaido veselības stāvokli. Protams, ir bijuši grūtāki brīži, dažas vilšanās. Diemžēl šajā laikā esmu saskāries arī ar zagļiem, ar tumšiem cilvēkiem, ar kuriem nekad vairs nevēlētos saskarties... Tomēr ekipējumu var atjaunot, rētas sadzīst un pieredze uzkrājās. Parasti var ātri aizmirst zaudējumus, jo nākamie panākumi drīz vien aizēno zaudējumu radīto skādi.


Reizēm pienāk grūtāki brīži, kuriem jāmāk tikt pāri. Rīga Challenge 2006 man gāja smagi jo mocījos ar gremošanas traucējumiem. Ilgstoši nespēju neko ieēst un organisms bija ļoti novājināts, tādēļ lielākoties šajās sacensībās pozēju fotokamerai guļot. Tikai distances otrajā pusē kuņģis beidzot sāka strādāt.

Piedzīvojums Nr.1 Tavā pieredzē?

Būs grūti sakārtot pavisam dažādu kategoriju piedzīvojumus vērtību skalā no 1 līdz 100. Varbūt tas bija divu nedēļu ilgais kāpiens Akonkagvas virsotnē, varbūt ziemas pārgājieni uz Alpu četrtūkstošniekiem? Varbūt tomēr visvairāk piedzīvojumi bija tehniski sarežģītajās Rīga Challenge 2006 sacensībās vai tomēr VX Latvija 2005, kas izcēlās ar vairākām oriģinālām idejām? Vai varbūt tomēr Nr.1 ir pieredze, kas gūta dažādos ārzemju mačos sarežģītākā un interesantākā apvidū? Pavisam savādāk ir vienam pašam doties kaut kur neskartos džungļos pasaules otrajā pusē. Vēl savādāk ir lidot ar paraplānu. Varbūt asākās izjūtas bija sēžot praktiski nevadāmā lietuviešu smailītē kāda vējaina Lietuvas ezera vidū? Varbūt tomēr braucot ar kanoe pa nemierīgo Rušona ezeru? Lai gan asas izjūtas iespējams gūt arī tepat pie Tukuma velobraucienā pa slapju ledu.


Akonkagvas virsotne sasniegta.

Kuriozākā situācija, pārpratums, smiekli līdz asarām?

Kādu dienu pastaigājos pa mežu un nolēmu atgriezties uz šosejas. Tā kā šoseja atradās dienvidu virzienā un bija pusdienlaiks, tad daudz nedomājot devos saules virzienā. Gāju diezgan ilgi un sajutu, ka kaut kas nav labi, bet šosejai bija jābūt, es tai nekādi nevarēju paiet garām. Es biju aizmirsis, ka tajā brīdī atrodos dienvidu puslodē...


Banāni mežā atrasti, bet atpakaļceļu atrast ir grūtāk, jo šajā zemē saule, izrādās, ved uz ziemeļiem.

Kas Tavuprāt ir nozīmīgāks, pieredze vai zināšanas?

Domāju, ka vairumā gadījumu teorētiskajām zināšanām nav pārāk liela vērtība bez prasmes tās pielietot. Ne jau velti, kad mācījos fiziku Latvijas Universitātē, pasniedzēji jau pirmajā kursā vairākkārt uzsvēra, ka studiju programmas mērķis nav iekalt faktus, bet gan iemācīt domāt un analizēt. Tāpēc es pat nemēģinu apgūt jauno tikai uz teorētiskā materiāla bāzes. Praktiski visās jomās, lai apgūtu ko jaunu, es izmantoju iteratīvu procesu. Parasti pirmie rezultāti ir neapmierinoši un es metu mieru un nodarbojos kādu laiku ar citām lietām. Tālāk atgriežos pie problēmas un paskatos uz visu nedaudz savādāk. Otrajā ciklā jau var tikt tālāk. Šī pakāpenisko iterāciju metode manā pieredzē izrādījusies daudz efektīvāka par "caursišanas" metodi, kad visu centos sasniegt uzreiz, neskatoties uz cenu, kas par to jāmaksā.


Dažādos piedzīvojumos uzkrāta daudzveidīga pieredze. Arī plostošanas īpatnības tagad ir labi pazīstamas. Ar katru reizi sanāca arvien labāk. VX Vidzeme 2004

Kuri ir tie brīži, kad "dvēsele iedziedas"?

Lai būtu patiess gandarījums, jābūt pārvarētam zināmam grūtību limitam. Daudzās piedzīvojumu sacensībās pienāk brīži, kad rodas sarežģījumi un komanda nonāk šķietamā bezizejā. Vairākas stundas bezjēdzīgi klaiņojot pa sarežģītu apvidu, pamazām piezogas pesimisms un apātija. Tomēr tad nāk problēmas atrisinājums un (kāds pārsteigums!), tas parasti sakrīt ar saullēktu. Šajā brīdī parasti jūtu milzīgu enerģijas pieplūdumu – ir pieticis spēka pārvarēt problēmu un turpināt. Pasaule rādās pavisam citās krāsās un atkal sāc vērot un baudīt to kas notiek apkārt. Te arī jāsaka, ka liela nozīme ir komandai, ar kuru kopā pārvaru grūtības. Tieši pateicoties spēcīgiem komandas biedriem ir izdevies tik bieži aiziet līdz galam. Ir tik aizraujoši startēt kopā ar tik interesantiem cilvēkiem, no kuriem var mācīties daudz jauna. Man ir bijusi iespēja dalīt piedzīvojumus ar cilvēkiem, kuru meistarība savā lauciņā ir visaugstākajā līmenī. Reizēm liekas, ka man līdz viņu līmenim ir tikpat tālu kā līdz Mēnesim...


Uz Materhorna kores. Skats, kas liek dvēselei iedziedāties.

P.S. Vienpadsmitā, "bonusa" bilde ar komentāru: "Izskatās, viņi ir nedaudz nosaluši. Kāds iemūžināts neviltotu emociju mirklis. Sejas izteiksme un roku kustības runā pašas par sevi. :)"



www.adventurerace.lv vortālā lasāms Raivja Spēlmaņa rakstītais ceļojuma apraksts:
● Akonkagva 2004
Augstākais dienvidu puslodes kalns, personiskais augstuma rekords, tāla, nepazīstama kontinenta piedāvātā eksotika - tie bija tikai daži no iemesliem, kas lika doties meklēt piedzīvojumus uz citu pasaules daļu. >>>

Vēlies lasīt arī citu dēku un piedzīvojumu meklētāju domas "seriālā" "Cilvēks un Piedzīvojumi: 10 jautājumi, 10 atbildes un 10 bildes"? Ievads un linki uz pašreiz publicētajiem rakstiem meklējami šeit!


[FORUMA TĒMA]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv