Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Sarunas, diskusijas
Ilze Sedleniece: Vislabāk sanāk tas, ko dari spēlējoties!

2007. gada februāris, Rīga

"Ja pats sevī ieliec "uzstādījumu", ka tas, ko dari, ir spēle, nevis sacensības, tad smagums pazūd un tā vietā atnāk vieglums. Mēs, patiesībā, varam daudz vairāk nekā mums savā prātā šķiet. Ja iemāci prātam nenovilkt striktas robežas un nepateikt, ka tiktāl es varu un tiktāl nē, tas pats brīnies par to, ar kādu vieglumu spēj izdarīt lietas, kas agrāk ir šķitušas nereālas."

* * *

Kas ir tas, kas liek izlauzties no ikdienišķā un doties piedzīvojumu, dēku meklējumos?

Godīgi? Ja godīgi, tad konkrēti man tā pirmām kārtām ir iespēja būt kopā ar cilvēkiem, kuru dzīves vērtības ir visai tālu no šopingtūrēm pa lielveikaliem, jaunākās manikīra modes apspriešanas un jaunieviestās džakuzi publiskas izrādīšanas. Otrkārt - es ļoti labi jūtos, fiziski kustoties un īpaši labi - pēc tam. Un patiesībā jau nekas tik labi "ne-destruktīvā" veidā neizslauka smadzenes no uzkrātām negācijām un stresiem kā apstākļi, kas nereti prasa fiziski pārcilvēcīgu piepūli, un vienīgais, kas tevi tobrīd interesē, ir - kā veiksmīgi pabeigt to, ko esi iesācis un iznākt no meža sveikam un veselam, vēlams kontrollaikā.

Treškārt - tikai šādi apstākļos var gūt tādas sajūtas, kā - izbaudīt, kā ir, kad pēc negantas pārsalšanas purvā tevi silda pirmie rīta saules stari, saprast, cik liela vērtība ir tām 5 minūtēm, kas tev pēc gara skrējiena dotas, lai atpūstos un tad rikšotu tālāk.

Nu, un ja vēl izdodas mazliet uztrenēties, ambiciozi uzstādīt mērķi savu iespēju robežai un to piepildīt (un ir gadījies, ka sanāk vēl labāk kā bija domāts un cerēts)... nu tad pēcsajūta un gandarījums ir neaprakstāmi.


VX Polārzvaigzne 2005. gada ziemā ar "Concordes" komandu... pulkstenis ir starp 6 un 8 no rīta. Esam piesēduši, lai pasildītos pie ugunskura. Drīz būs jāiet tālāk, tādēļ izmantojam katru mirkli, lai uzkrātu spēkus.

Vai atceries savu pirmo Piedzīvojumu un kāds tas bija?

2004. gada Mona-X Tukuma pusē. Visi komandas dalībnieki piedzīvojumu sacīkstēs piedalījāmies pirmo reizi - ar Valdi Nītiņu no 4SK sabīdījāmies VX lapā, pēc tam "pielasījās" klāt arī pārējie. Distanci nepabeidzām, jo komandas biedram sāka sāpēt satraumētā kāja - viņam tās arī palika pirmās un pēdējās piedzīvojumu sacīkstes. Par sevi pašu - nebiju gatava šādam pasākumam fiziski, jo pārāk paļāvos uz populāro viedokli, ka "fiziskā kondīcija nav noteicošā, viss ir galvā". Nu, nav viss galvā - ir jābūt gana trenētam arī fiziski, lai kontrollaikā varētu iziet visu distanci.

Gandarījuma un kaifa no tās pirmās reizes nebija. Drīzāk gan tāds kā "krampis" – ja to var citi, tad varu arī es.


Mana pirmā komanda "Mona-X 2004" – no kreisās Valdis Nītiņš, es, Gunvaldis Rozenbaums un Ints Meņģelis.

Kāda veida piedzīvojumi šķiet visinteresantākie un saistošākie?

Man personiski lielāko lomu spēlē komanda. Ja ir laba komanda, ar kuru esi "uz viena viļņa", ja ar tiem cilvēkiem labi jūties, tad interesants un saistošs ir viss, kas notiek trasē un ko ar aizrautību dari KOPĀ.


2006. gada vasara. Komandas "Trakais Azimuts" treniņš Ķīšezerā – mācījāmies ne tikai koordinēti "vadīt" laivu, bet arī modelēt avārijas situācijas.

Otrkārt – saistošs un aizraujošs šķiet viss, kas pašam padodas. Tā kā man sirdij vistuvākās lietas ir slēpošana un skrituļslidošana, tad vislielākais gandarījums bija tajos mačos, kuros ir bijušas šīs disciplīnas. Kad ir sanācis vairāk trenēties ar velosipēdu vai kājām, tad jau sajūti, spēj turēt arī lielāku slodzi tur, kur kādreiz nebiji tik stiprs, un arī tas sniedz gandarījumu.

Kāds ir Tavs īpašais veids, kā ikdienā gatavoties "lielajiem" piedzīvojumiem?

"Mans īpašais veids" ir izdomāt visu, ko var darīt kopā ar meitiņu - viņai tagad 4,5 gadi - daudz braukājam ar velosipēdu, pat uz dārziņu no rītiem un vakarā - atpakaļ... Rīgā vispār velosipēds vasarā bija pat vienīgā alternatīva, lai varētu ātri pārvietoties un nebūtu sastrēgumos jāsēž - no Juglas uz darbu Pārdaugavā ar riteni sanāca 2 reizes ātrāk aizbraukt kā ar auto. Vasarā ierasts bija peldēšanas treniņš Gaiļezerā - bērns peldriņķī "imitēja" draibagu ar mantām - airējāmies pārmaiņus līdz gulbjiem un līdz ūdensrozēm, un apkārt ezeram dažreiz. Iespēju robežās braucam uz "Magnētiem" - vispirms skrienu savu distanci, tad ejam mazo trasīti kopā ar meitu. Faktiski vienīgais, ko nevar darīt kopā ar mazu bērnu, ir - skriet garus gabalus, tādēļ, gatavojoties nozīmīgākajām sacensībām ik dienas esmu cēlusies pussešos no rīta, lai tomēr izskrietu tos dienišķos 6 km.


Mana īpašā kompānija. Kopīgajos treniņos gan nebija neviena "no malas", kas palīdzētu tikt pie kopīga foto. :)

Nozīmīgākā atziņa, ko esi guvusi saskaroties ar savām dēkām?

Vislabāk sanāk tas, ko dari spēlējoties – tā laikam ir viena no būtiskākajām atziņām vispār, kas gūta taisni piedzīvojumu sacīkstēs. Rīga Challenge 2006 bija ārkārtīgi smags velo leģendas posms, saule karsē, smiltis, pamīties nevari, pūt un els, apziņa ik pa brīdim "atvadās", leģenda jau lasās pa diagonāli un pati iekšēji kurnu, ka nevaru... tai pat laikā komandas biedrs pasaka zelta frāzi: "Kādas foršas smiltiņas - tādām tik jārauj cauri!" Ja pats sevī ieliec "uzstādījumu", ka tas, ko dari, ir spēle, nevis sacensības, tad smagums pazūd un tā vietā atnāk vieglums.


Viens no brīžiem, kad tā arī sanāk – spēlējoties.

Otra būtiskākā atziņa – mēs patiesībā varam daudz vairāk nekā mums savā prātā šķiet. Ja iemāci prātam nenovilkt striktas robežas un nepateikt, ka tiktāl es varu un tiktāl nē, tas pats brīnies par to, ar kādu vieglumu spēj izdarīt lietas, kas agrāk ir šķitušas nereālas.

Nozīmīgākais, sāpīgākais zaudējums?

Sāpīgi bijis tad, kad komandas biedri, ar kuriem tev ir paticis kopā iet, tavā vietā izvēlas citu partneri, fizisko spēju vai citu iemeslu dēļ - man vienmēr bijis grūti nodalīt to, ka no manis jau neatsakās kā no cilvēka. Vispār kādu laiku svārstījos, nebiju pārliecināta, vai vajag izteicienos izplūst tik personiski, taču, parunājoties ar citiem "piedzīvojumu meklētājiem", ko varētu nosaukt par savām autoritātēm, laiku pa laikam viens otrs atzīstās līdzīgās sajūtās.

No otras puses – komandas biedru maiņa vienmēr ir iespēja satikt citus, konkrēti tev pašam labākus komandas biedrus nākotnē.


Šī nu ir komanda, ar kuru kopā tika pavadīta visa pagājušā vasara un arī šī rudens/ziemas sezona – "Trakais Azimuts" (Kaspars Osis, Roberts Zdanovskis, es un Ints Teterovskis) pēc finiša Rīga Challenge 2006 sacensībās - sporta klasē ieguvām 4. vietu.

Piedzīvojums Nr.1 Tavā pieredzē?

VX Polārzvaigzne 2005. gadā ar slēpošanu gar jūras krastu, teltīm – tas tīri personiski, jo tās bija manas pirmās pabeigtās sacīkstes - ar 6. vietu komandas "Concorde" sastāvā. Nu, un tad vēl, protams, VX Latvija 2005 Liepājā ar neaizmirstamo bridienu pāri Liepājas ezeram, kontrolpunktu meklēšana armijas bunkuros jūras krastā un atrakcijas pie mola, kur stiprais vējš pūta peldētājus atklātā jūrā.


Mans pirmais finišs - VX-Polārzvaigzne-2004... Pārguruši, bet gandarīti.

Kuriozākā situācija, pārpratums, smiekli līdz asarām?

Laikam 2006. gada rudens Raid veloleģenda. Pulkstenis 7 no rīta, temperatūra – mīnus14 grādi... Kaķīškalns, un priekšā Valmieras "Eži" ar svaigu rupjmaizi... puisis iestumj man rokā tējas krūzi un mudina iesmelt tēju... Paskatos - uz galda stāv liels katls ar skrūvēm apkārt. Pieeju, paraustu vienu skrūvi, otru - vaļā nenāk. Jautāju, kā īsti to katlu atvērt. Atbilde: "Tās ir BUNGAS! Tējas katls ir, lūk, tur..."

Tad vēl smieklīga situācija sanāca vienā no komandas virvju treniņiem Biķernieku mežā. Aizrāvāmies ar pasākumu tiktāl, kamēr visus sāka mākt negants izsalkums. Tika nolemts pasūtīt picu no "Čili picas" ar piegādi klāt. Kad tika jautāta adrese, mēģinājām aprakstīt vietu, kur varētu "pārķert" šoferīti: "Nu - tur, Biķernieku mežā pie baltajiem kapu vārtiem!"... Klausulē klusuma mirklis, tad nikna atbilde: "Nē, uz KAPIEM gan mēs neko nevedīsim!"


Šis ir komandas virvju treniņa "protokols". Neskatoties uz visu, to picu mums toreiz tomēr atveda. :)

Kas Tavuprāt ir nozīmīgāks, pieredze vai zināšanas?

Laikam gan viens gan otrs. Un tas otrs, manuprāt, vislielākajā mērā ir daļa no pirmā. :) Taču es teiktu, ka darbs, darbs un vēlreiz darbs - gan pašam ar sevi, gan komandā, arī ir vienlīdz nozīmīgs, ja gribi sasniegt ko vairāk, ne tikai "aiziet līdz galam".


Komandas virvju treniņā Biķernieku mežā.

Kuri ir tie brīži, kad "dvēsele iedziedas"?

Nu, dvēsele hroniski "dzied" katru gadu Monas kausā, kad zied ievas. :) Un "dzied" arī tad, kad ej kopā ar cilvēkiem, ar kuriem tevi ir labi, kuriem pats spēj piedot neveiksmes un kuri piedod tev, kad sacensību laikā saproti - esi pietiekami daudz pastrādājis, lai kustēšanās sajustu kā komfortu, nevis kā mocības pāri saviem spēkiem. Ja trasē ieraugi cilvēkus, kuri jūt līdz konkrēti TEV un kuru sejās atplaukst smaids, tevi ieraugot. Un, protams - ja izrādās, ka pie visa ir sanācis arī labs rezultāts.


2005. gada VX Polārzvaigzne, noslēguma pasākums... MILZĪGS prieks un gandarījums par iegūto 6. vietu.

Vēlies lasīt arī citu dēku un piedzīvojumu meklētāju domas "seriālā" "Cilvēks un Piedzīvojumi: 10 jautājumi, 10 atbildes un 10 bildes"? Ievads un linki uz pašreiz publicētajiem rakstiem meklējami šeit!

[FORUMA TĒMA]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv