Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Sarunas, diskusijas
Ivars Dannebergs: Sargeņģeļus vajag trenēt!

2007. gada februāris, Rīga

"…Lietām es pieeju bez lieka stresa un problēmas vieglāk ir novērst post factum, nevis mēģināt izdomāt, kas tik mēneša laikā ceļojot varētu noiet greizi un visam sagatavoties. Kopā ar izvairīšanos no nevajadzīga riska, tas strādā tīri labi, vismaz priekš manis. Katrā ziņā akli riskēt nemēdzu un cenšos pieturēties pie sekojošā: "Nebrauc ātrāk kā Tavs sargeņģelis var palidot". Un sargeņģeļus vajag trenēt! ;)"

* * *

Kas ir tas, kas liek izlauzties no ikdienišķā un doties piedzīvojumu, dēku meklējumos?

Laikam jau manī ir iekšā kaut kas no Dullā Daukas. Vienmēr licies interesanti paskatīties, kas ir tur tālāk, aiz manis iepazītās pasaules apvāršņa. Atšķirība varbūt vien tajā, ka netiek aizmirsts arī par to, ka beigās jānokļūst arī krastā. Un ar katru reizi kaut kur dodoties vai darot kaut ko jaunu šis apvārsnis atbīdās arvien tālāk un tālāk, un apgūtā pasaule kļūst vēl plašāka, bagātāka, krāsaināka.


Divi cilvēki, viena laiviņa un salas pie horizonta - viss, kas vajadzīgs piedzīvojumam (Muhu-Hiumā ar SoTiem).

Vai atceries savu pirmo Piedzīvojumu un kāds tas bija?

Jau kopš bērnības tikušas izveiktas visvisādas aktivitātes, tāpēc novilkt robežu, ar kuru sākušies piedzīvojumi, nav iespējams. Sākumā piedzīvojums likās, piemēram, uzkāpt kokā līdz piektā stāva logu līmenim, uz visu dienu kaut kur aizbraukt prom no mājām ar riteni, paplostot palos uz ledus gabala pa Gauju, nolēkt no 4-5 m augstuma sniega kupenā un vēl daudz un dažādu delverību. Un šobrīd jau pamatā tiek darīts viss tas pats, tikai mērogi ir citi. ;)


Kāpjam uz Severnaja virsotni Tadžikijā. Ezeru zilums tur ir fantastisks.

Kāda veida piedzīvojumi šķiet visinteresantākie un saistošākie?

Tādi, kas man var sniegt ko jaunu - tāda došanās uz savu personīgo Terra Incognita. Tas attiecas ne tikai uz vēl neapmeklētu punktu uz kartes, bet arī veidu, kādā tas tiek darīts. Darot kaut ko pietiekami regulāri, var nonākt pie zināmas rutīnas, pat ja tas regulārais ir kāpšana kalnos reizi gadā. Jo ir lietas, kas katram kāpienam ir spilgti individuālas un neatkārtojamas, bet ir arī pietiekami daudz kopīga visos šādos pasākumos.


Pavisam nejauši uzdūrāmies iespējai, ko garām laist nevarēja - mežonīga kalnu upe, divi avantūrisma pilni cilvēciņi un atrakcija, ko sauc par "hydrospeed". Ja ir iespēja, noteikti izmēģiniet!

Es neesmu slims (šī vārda labākajā nozīmē) ar kādu konkrētu aktivitāti. Iepriekš kādus četrus gadus pēc kārtas biju kalnos, šogad izvēlējos lielāku, tālāku ceļojumu pa Čīli. Zemūdens pasaule ir vēl pilnīgi neapgūta, noteikti gribētos "parakt arī tajā lauciņā". Ideju katrā ziņā ir vairāk, nekā laika, lai to visu realizētu.

Kāds ir Tavs īpašais veids, kā ikdienā gatavoties "lielajiem" piedzīvojumiem?

Katrā ziņā man nav nekādu īpašu, māņticīgu rituālu, ko izpildīt. ;) Un tā kā nekādi grandiozie kalni gāzti netiek, tad arī gatavošanās ir samērā pieticīga. Ja gatavojos ceļot, tad ievācu informāciju. Internets tam paver ļoti plašas iespējas. Ja notiek gatavošanās kādam sportiskākam pasākumam, tad jau mazliet laicīgi sāku "pieradināt" organismu pie gaidāmajām slodzēm, lai nav tā, ka jau otrajā dienā visas maliņas sāp. Bet vispār šādām lietām es pieeju bez lieka stresa un problēmas vieglāk ir novērst post factum, nevis mēģināt izdomāt, kas tik mēneša laikā ceļojot varētu noiet greizi un visam sagatavoties. Kopā ar izvairīšanos no nevajadzīga riska, tas strādā tīri labi, vismaz priekš manis.


Patiesībā arī visas PS varētu uztvert kā gatavošanos nopietnākiem pasākumiem, lai arī tie ir piedzīvojumi paši par sevi (PS Tinis 2006, Slītere).

Nozīmīgākā atziņa, ko esi guvis saskaroties ar savām dēkām?

Mājās ir labi un es mīlu šo mazo zemes pleķīti, kuru sauc par Latviju. Vissvarīgākais ir tie cilvēki, kas ir man blakus (jo visam pārējam ir otršķirīga nozīme).


Ir tik skaisti, ja apkārt viss zied...

Nozīmīgākais, sāpīgākais zaudējums?

Es varu teikt, ka, paldies Dievam, nekādu sāpīgu zaudējumu saistībā ar piedzīvojumiem nav bijis. Sīkas neveiksmes un neizdošanās diez vai vērts pieminēt - tas ir tas, kas veido pieredzi. Katrā ziņā akli riskēt nemēdzu un cenšos pieturēties pie sekojošā: "Nebrauc ātrāk kā Tavs sargeņģelis var palidot". Un sargeņģeļus vajag trenēt! ;)


Kaukāzs, Bezingija. Iespēja vērot, kā tiek veikti glābšanas darbi, lai alpīnisti no Šharas kores atgrieztos dzīvi. Iespēja padomāt, ar ko, un kāpēc vērts riskēt.

Piedzīvojums Nr.1 Tavā pieredzē?

Katrs piedzīvojums ir kaut ko vairāk vai mazāk mainījis, devis savu pienesumu pieredzes un domāšanas veidošanai, un man negribas neko īpašu izcelt. Katram no šiem soļiem ir sava vērtība, bez tā es nebūtu tas cilvēks, kas esmu tagad. Varbūt, ja es sākumā nebūtu spēris vienu mazu solīti, arī trīs sekojoši lielākos pēc tam es nebūtu veicis? Tāpēc negribētos likt katram klāt kaut kādus numurus. Nekā īpaši izcila jau tur nav…


Ar riteņiem kādā akmeņainā Horvātijas taciņā.

Kuriozākā situācija, pārpratums, smiekli līdz asarām?

:))) Čīlē lama mēģināja diedelēt cepumus. Bet to nevar atstāstīt, tie dzīvnieka pigoriņi bija jāredz. Katrā ziņā mēs smējāmies vēderus turēdami.

Ja kāds domā, ka robežsargi ir nopietni ļaudis, tad vajadzēja redzēt tos austriešus, kas mēģināja mūsu busā pa logu iedzīt pēc iespējas vairāk odu, lai mēs tos aizvestu prom no robežas…

Kad braucām ar riteņiem pa Krimu, sarunājām ne pārāk legāli nakšņot "Artekā". Apsardzes tantiņa pamanīja vienu no mūsu meitenēm, bet tā kā nebija zināms, kurā mājiņā konkrēti mēs esam, tad mūsu meklēšanā tika iesaistīta arī vietējā milicija. Rezultātā seši latviešu velotūristi tikai atrasti, pārbaudītas to personības, nopratināti par narkotiku neesamību un ar rājienu izraidīti no teritorijas. :) (Brīdī, kad sapratām, ka parādās arī milicija, smieklīgi gan nemaz nebija.)


Krima - nākamajā dienā pēc "izraidīšanas no Arteka".

Kas Tavuprāt ir nozīmīgāks, pieredze vai zināšanas?

Vai tas jāsaprot kā prakse pret toriju? Jā tā, tad vislabāk, ja ir abi. Ja vajadzētu izvēlēties tikai vienu, tad - pieredze. Katrā ziņā es labāk kalnos ietu ar cilvēku, kurš 100 reizes tur bijis, bet nemāk lasīt, nevis tādu, kurš izlasījis 100 grāmatas par šo tēmu, bet ne reizi nav bijis kalnos.


Pa ceļam uz Čimtargas virsotni (kurā sniegputeņa dēļ tā arī neuzkāpām).

Kuri ir tie brīži, kad "dvēsele iedziedas"?

To nekad nevar paredzēt. Citreiz par sasniegto virsotni / finišu piedzīvojumu sacīkstēs (PS) / u.t.t. ir lielāks prieks un citreiz it kā nekādu īpašu emociju. Tajā ir pārāk daudz nianšu un faktoru, kurus ne vienmēr iespējams līdz galam izprast. Un es arī necenšos izprast "matemātiku", kas aiz tā visa stāv, es priecājos, ka tādi mirkļi ir.


Turcijā, Kapadocijas reģionā aplūkojot dabas neatkārtojamos mākslas darbus.

www.adventurerace.lv vortālā lasāms Ivara Danneberga rakstītais ceļojuma apraksts:
● Muhu ar SOTiem
Šī bija iespēja pilnībā atstāt visu pasaules jezgu aiz muguras un ļauties jūras viļņu rāmajam šūpojumam. Ideāla atpūta nedēļas nogalei. >>>

Vēlies lasīt arī citu dēku un piedzīvojumu meklētāju domas "seriālā" "Cilvēks un Piedzīvojumi: 10 jautājumi, 10 atbildes un 10 bildes"? Ievads un linki uz pašreiz publicētajiem rakstiem meklējami šeit!


[FORUMA TĒMA]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv