Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Sarunas, diskusijas
Vita Ulste: Jātver mirklis, kas mums katram atvēlēts!

2007. gada februāris, Rīga

"Interesants ir jebkurš piedzīvojums, ja tas ir Piedzīvojums! Ja Tu esi atklājis priekš sevis ko jaunu, ko tādu, ko nespēji iedomāties, ka tā var būt. To nevar atklāt lasot vai skatoties TV, to var atklāt tikai pašam piedaloties, iesaistoties, pārbaudot savas spējas. Nepieciešams tikai "atrauties no dīvāna" un atrast veidu, kā padarīt savu dzīvi interesantāku!"

* * *

Kas ir tas, kas liek izlauzties no ikdienišķā un doties piedzīvojumu, dēku meklējumos?

Laikam jau pirmām kārtām tas, ka tikai mainot vidi var atslēgties no ikdienas steigas un stresa. Tikai aizbraucis kaut kur tālu tālu tu aizmirsti visas nebūšanas, piešķir dzīvei citu jēgu un atgriezies uzņēmis pozitīvu enerģiju. Tikai atgriezies no ceļojuma Tu saproti, ar kādiem niekiem Tu te esi ķēpājies vai lauzis galvu, cik sīkas ir tavas problēmas salīdzinot ar pasaules problēmām. Jātver mirklis, kas mums katram atvēlēts šai pasaulē, to tā nevar izniekot sēžot uz vietas, Pasaule mums apkārt ir tik daudzveidīga un aizraujoša!



Vai atceries savu pirmo Piedzīvojumu un kāds tas bija?

Hmm, pirmais Piedzīvojums... "Padomju" bērnība pagāja tā rātni. Priekškars uz "ārzemēm" pavērās, kad mācījos augstskolā. Tad kaut kādas studentu apmaiņas programmas ietvaros bija iespēja braukt tā kā slēpot uz Kaukāza apgabalu (precīzi vietu gan neatceros). Ar kalnu slēpēm mūžā nebiju braukusi, pat nezināju, kādas tās īsti izskatās (tas bija ļoti sen! :)), bet braucienam pieteicos. Šodienas acīm skatoties, tas tiešām bija pārgalvīgs brauciens. No vilciena ar sagrabējušu bobiku pa līkumainu kalnu ceļu, izcirstu klintī, mūs straujš džigits aizvizināja uz tā saucamo "nometni", brīnums, kā pa ceļam nebijām izbiruši pa vaļējo auto aizmuguri. Tur mums bāzē izdalīja vatņikus, vaļiniekus, telti un katliņu, nu un laikam divus slēpju komplektus. Izrādījās - ja mēs gribam slēpot - jādzīvo pie kalna. Teltī! Februārī. Tā mēs tur arī padzīvojām… Atceros, kā gaidījām ātrāk rītu, jo nenormāli sala, pēcāk jau attapāmies zem telts un ap to salikt skuju zarus. Eksotiski. Jāatzīmē, tas nebija nekāds kalnu kūrorts, bet kaut kāds parasts kalns meža vidū, man šķiet - pat troses nebija. Cik atceros, nobraucām un kāpām paši augšā; kad slēpju zābaki bija līdz brošai, tad ar lielu prieku vilkām atpakaļ vaļiniekus. Atpakaļceļā uz mūsu ceļa bija nogruvums, man likās – uz mūžu te būsim iesprostoti…, bet pēc vairākām stundām ceļu iztīrīja un mūs nogādāja uz dzelzceļa staciju. Laikam jau savu vilcienu bijām nokavējuši, atceros - mūsu bija par vienu vairāk nekā biļešu (uz citu reisu). Bet visi iekāpām un braucām mājās. Kad nāca kontrole, viens puisis slēpās trešajā (bagāžas) stāvā. Kad pavadone prasīja, kāpēc mums vienmēr viens lieks cilvēks kupejā, teicām, ka viņš no cita vagona atnācis kārtis uzspēlēt. Jā, šis bija neaizmirstams brauciens, vēl mēs atpakaļceļā paspējām paskatīties vidjiku vietējā punktā, izkāpuši no vilciena, jo tas pāris stundas stāvēja. Viens no mums gan visu laiku stāvēja uz vakts, ka vilciens bez mums neaiziet...


Pirmā kalnu ledāja plaisa

Kāda veida piedzīvojumi šķiet visinteresantākie un saistošākie?

Interesants ir jebkurš piedzīvojums, ja tas ir Piedzīvojums! Ja Tu esi atklājis priekš sevis ko jaunu, ko tādu, ko nespēji iedomāties, ka tā var būt. To nevar atklāt lasot vai skatoties TV, to var atklāt tikai pašam piedaloties, iesaistoties, pārbaudot savas spējas.



Kāds ir Tavs īpašais veids, kā ikdienā gatavoties "lielajiem" piedzīvojumiem?

Savus "pasaules izziņas" braucienus parasti cenšamies apvienot ar kādu sportisku aktivitāti - kaut kur uzkāpt vai nokāpt, vai vismaz iziet trekingu. Tā kā visa gada garumā ar dažādām aktivitātēm – abu veidu slēpošana, slidošana, velobraukšana, peldēšana – kaut kā izdodas sevi uzturēt formā, nekā īpaši negatavojos.



Pirms Kilimandžaro biežāk (katru dienu) pastaigāju uz aerobiku, sagatavoju slodzei muskuļus, vairāk neko, nekāda dižā sportiste neesmu. Drīzāk ir "jāsakārto galva" - jāuzstāda mērķis, ko vēlies sasniegt. Piemēram, kāpjot Āfrikā, brīžos, kad bija grūti, es sev atkārtoju: "Šis uzkāpiens būs veltījums manai mīļajai vecmāmiņai un viņa to ir pelnījusi, jo par dzīves grūtumu nemēdza sūdzēties. Es to izdarīšu!" Man tas palīdzēja.

Nozīmīgākā atziņa, ko esi guvusi saskaroties ar savām dēkām?

Ja tu esi sācis atklāt Pasauli, tu nevari apstāties, cik tas ir interesanti! Cik dažādi ir cilvēki, cik atšķirīga var būt daba, kā tā spēj un nebeidz pārsteigt! Un tev gribas to visu redzēt un ieslēgt savās atmiņas šūnās. Ka tik paspēt (kalni dilst, ledāji kūst, sugas izmirst), ka tik kaut ko nenokavēt! Galvenā atziņa tad būtu: "Pasaule mūs nebeidz pārsteigt!" Un forši ir par to pārliecināties pašam.



Nozīmīgākais, sāpīgākais zaudējums?

Kā kāpējai man sāpīgākais zaudējums ir, kad aiziet savējie. Nespēju toreiz noticēt par Aivaru Bojāru, grūti bija pieņemt ziņu par Ķirša grupu, protams, jutu līdzi…



Piedzīvojums Nr.1 Tavā pieredzē?

Mans Piedzīvojums Nr.1 bija mēnesi ilgais ceļojums pa Amerikas dabas parkiem. Es iedomāties nevarēju, ka vienā valstī var būt tik krasi atšķirīgi dabas nostūri. Mēs nepievērsāmies pilsētu apmeklēšanai, bet skatījāmies tikai dabu, kuru dzīvojot Latvijā, grūti iztēloties. Apbrīnojami, kā Māte Daba tur ir darbojusies, kā īsta māksliniece: saules apspīdētie, nopulētie tornīši Bryce kanjonā, milzīgie klintsbluķi Zion kanjonā, Kolorado upes izgrauztais daudzkrāsainais Lielais Kanjons, bezcerība Nāves ielejā, milzīgo kaktusu parks un kur vēl gigantisko sekvoju parks, kur tu, cilvēks, jūties kā skudra Gulivera pasaulē! Izstaigājām visas iespējamās takas, kādas vien parkos bija ar amerikāņiem brīdinošajiem uzrakstiem "Bīstami dzīvībai", tas bija pasakaini. Ar visiem mošķiem, skorpioniem, karstumu un slāpēm.



Kuriozākā situācija, pārpratums, smiekli līdz asarām?

Smiekli caur asarām bija, kad Zanzibārā vietējie veda mūs snorkelēt. Inventārs tur bija "grandiozs": brilles tādas saskrāpētas, matētas; prasām - Kā tad mēs cauri redzēsim? - No problem! - šie atbild, paskalošot jūrā. - Bet pleznas mums viena zila, viena melna. - No problem! - Nu, bet viņas taču viena 36., otra 39. izmērs. - No problem! Iebraucam jūrā ar "tēvutēvutēvu grebtu" laiviņu, tādu šauru 3 m garu, iekšā 7 cilvēki, skatāmies - pa caurumu laiva strauji pildās ar ūdeni. Šis tik - No problem! Un aizlipina ar sakošļātu papīra gabaliņu. :) Tā, lūk, jādzīvo, bez problēmām!



Kas Tavuprāt ir nozīmīgāks, pieredze vai zināšanas?

Manuprāt - pieredze. Zināšanas, protams, - laba lieta, bet kas ir teorija bez prakses?

Kuri ir tie brīži, kad "dvēsele iedziedas"?

Nezinu, vai mani pareizi sapratīs. Man tas ir tad, kad tu izej mīnus 30 grādos ar sniega kurpēm pa dziļi piesnigušu Ziemeļu mežu vai slēpo līdz kotai, lai tur sagaidītu Jaungadu, ugunskurā uzceptu desiņas, uzvārītu tēju, sasildītos un dotos tālāk...



Kad tu ieskaties verdošam vulkānam rīklē... Kad tu esi devies pašā svelmē nebeidzamā kāpienā līdz Kolorado upei, bet tev vēl jākāpj atpakaļ augšā, jo tev nekā nav līdzi, tikai viena ūdens pudele... Kad tu pieej pie milzīga akmens klintsbluķa, tev gribas tikt augšā, bet tu baidies, jo vari paļauties tikai uz savu roku spēku; tu pasēdi, saņemies, uzkāp, nokāp un tad saki "I did it!" To fīlingu nevar aprakstīt.



Vitas un Kaspara Ulstu ceļojumu apraksti, kas publicēti www.adventurerace.lv vortālā:
● Ha Kuna Matata - latvieši atkal kāpj Āfrikā!
Tikko (2006. gada augusta sākums) saņemtas ziņas par to, ka jūlija beigās latvieši atkal kāpuši Āfrikas augstākajā virsotnē Kilimandžaro (5895 m). Un ne tikai tajā!>>>

● Jaungads Koli kalnos Somijas Karēlijā
Te, tikai pārsimts metrus virs taigas, nonākam gluži citā pasaulē. Vietām zem kupenām nav zeme, bet tikai stāvi granīta bluķi. Vienreizēja sajūta - stāvēt uz granīta kraujas virs taigas... >>>

● Lielajā Kanjonā, Arizonā
Un viss jau šajā vietā būtu labi, ja mēs pašlaik neatrastos 1200 metru dziļumā un 15 kilometru attālumā no jebkuras civilizācijas. Bez dzeramā ūdens un tieši bula laikā. Jādomā, kā tikt atpakaļ kalnā!>>>

● Velna Dārzos, Jūtā
Šeit sākās īstā orientēšanās! Lai gan tā to nosaukt nebūtu gluži pareizi, jo kartē nev nekā cita, kā takas strīpiņa un arku nosaukumi. Pietiek palaist garām vienu "tūriņu", lai vairs neuzzinātu, kur jāiet.>>>

● Uz Sahāru
Apkārt valda pilnīgs klusums - melna Āfrikas nakts. Spīd milzīgs mēness. Pusaizmiguši taustāmies pie brokastu galda. Ir tāda sajūta, ka kāds uz mums skatās. Nebūsim taču pārpīpējušies ūdenspīpi? >>>

Vēlies lasīt arī citu dēku un piedzīvojumu meklētāju domas "seriālā" "Cilvēks un Piedzīvojumi: 10 jautājumi, 10 atbildes un 10 bildes"? Ievads un linki uz pašreiz publicētajiem rakstiem meklējami šeit!


[FORUMA TĒMA]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv