Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Sarunas, diskusijas
Ilze Krišlauka: Dzīve šķiet kā fantastiska dāvana!

2007. gada februāris, Rīga

"Sīkās ķibelēs, relatīvā drošībā esot, mēdzu cimperlēties un ņuņņāt, ņemties kā riktīga princese uz zirņa, bet kad ir reāli s*** ar briesmām veselībai un dzīvībai, prāts sāk darboties pavisam citā režīmā… Bez dažiem ceļojumu un aktīvās atpūtas piedzīvojumiem par šo saprāta spēju darboties citā frekvencē varbūt pat neuzzinātu. Sēdētu siltās čībās, kurinātu mājas pavardu un turpinātu sevi uzskatīt par mazliet histērisku būtni. Bet tagad zinu, ka spēju savākties, ja ļoti vajag. Pateicoties dažām riskantām dēkām mācos turēt sevi rāmjos arī tad, ja ļoti nevajag."

* * *

Kas ir tas, kas liek izlauzties no ikdienišķā un doties piedzīvojumu, dēku meklējumos?

Pieļauju, ka visas tās skriešanas, iešanas un beztūrfirmu ceļošanas izriet no vēlmes būt ārpus pilsētas kņadas un pūļiem. Mūsdienās ir moderni visādai, ne pārāk perfekti tradicionālajos rāmjos ieliekamai, uzvedībai saknes meklēt ģimenē un bērnībā, mēģināšu es arī. Kā jau daudzas padomju laika ģimenes, arī mani vecāki katru brīvo brīdi izmantoja puķu audzēšanai. Abi ar brāli uzdīgām dobē, kopā ar puķuzirņiem un gladiolām. Un kā jau kārtīgam, dobītē augušam dēstam pienākas, tieksme pēc svaiga gaisa, zilām debesīm un arī zemes zem kājām, ir pašsaprotama. Pa vidu ikdienas gaitām un dārza rūķu pienākumiem diezgan daudz vizinājāmies ar tēta žigulīti, gan tuvos, gan tālos ceļos, bez tam vecāku grāmatu plaukts bija pilns ar svešu zemju aprakstiem. Iespējams no turienes tas Dullā Daukas sindroms - redzēt kas notiek aiz apvāršņa. Bet ja nopietni, nebūšu oriģināla un teikšu, ka piedzīvojumi, ceļojumi, skrējieni ar un bez kartes/kompasa, kāpieni un pārgājieni ir visideālākais veids stresa noņemšanai. Esot mežā, kalnā, uz klints vai sacensību distancē pa galvu vairs nemaisās domas par dienišķo ledusskapja satura papildināšanu, vai grāmatvedi, kura jau trešo dienu gaida kārtējo atskaiti. :) Un kur nu vēl tā jocīgā laimes sajūta, kas rodas ik reizi aizverot aiz sevis dzīvokļa durvis un uzraujot plecos mugursomu, lai dotos ceļā. Bez tam, man ir paveicies ar līdzcilvēkiem, kuri neļauj sēdēt mierā, tiešajā šo vārdu nozīmē. Orientieristi, kāpēji, pārgājienu cienītāji, skrējēji…– teju katru brīdi var atskanēt zvans, vai e-kastītē iebirt vēstulīte ar aicinājumu kaut ko pasākt. :)


Ar OK "Purva Bridējs" meitenēm 2006. gada rogainingā.

Vai atceries savu pirmo Piedzīvojumu un kāds tas bija?

Šķiet man bija gadi 4 vai 5, kad kopā ar dažiem sētas bērniem devāmies ekspedīcijā pa dzimtajiem Talsiem. Iemesls bija visnotaļ labi domāts. Ja atmiņa neviļ, gājām pretī vienai no mammām. Paceļojām diezgan krietni, līdz kāda kaimiņu tante mūs, ķipariņu brigādi, "noņēma no trases", un nogādāja atpakaļ dzimtajā pagalmā. Joprojām ejot garām vienai konkrētai ēkai, atceros to satraukumu mazajā sirsniņā un varonīgo apziņu par uzdrīkstēšanos darīt ko īstu, lielu, kopā ar bailēm no bāriena un krenķīti, ka rīkojos mazliet nepareizi. Bet ja runa ir par piedzīvojumiem www.adventurerace.lv stilā, tad par tādu laikam var uzskatīt nejaušo uzkāpšanu Ukrainas augstākajā virsotnē. Tālajā 1987. gadā, pavisam neplānoti, Goverlā uzcilpoju sapucējusies tā laika tīņu stilam atbilstošās sarkanās "banānenēs", tikpat sarkanās kedās un mežģīņu blūzītē. Diemžēl vēlākie ceļojumi izdzēsuši no atmiņas bildi, kā tad tur īsti izskatījās. Prātā labi palikusi vien līdzpaņemtās rupjmaizes garša, kopā ar kāda kalnu gana piedāvātā rūgušpiena malku. Toreiz pat prātā neienāca, ka pēc gandrīz 20 gadiem sarkanās kedas nomainīšu pret tikpat sarkaniem alpīnistu zābakiem un sviestmaižu maisiņa vietā līdzi kalnā stiepšu visai pamatīgu mugursomu.


Vienkārši mīļa bilde - nogurusi un laimīga pēc "ceļojuma" uz Helbronnera pāreju.

Kāda veida piedzīvojumi šķiet visinteresantākie un saistošākie?

Man jau patīk tie, ar nepastarpināto saskari ar dabas radītu pamatu zem pēdām, kas varbūt pat nav pārāk ekstrēmi vai sarežģīti, vai iespējams pat nav Piedzīvojumi vārda klasiskajā izpratnē. Skriešana. Orientēšanās. Pārgājieni. Alpīnisms, kur, lai gan esi kaut kur augstu, augstu, mijiedarbība ar Māti Zemi tomēr netiek zaudēta. Šībrīža lielā kaislība – klinšu kāpšana. Un ja to visu vēl var apvienot ar kādu ceļojumu, ar jaunu vietu, valodu un cilvēku iepazīšanu, tad ir panākts ideālais. Patīk pats plānošanas process. Kad ir ideja, kas pamazām pieņem konkrētus apjomus, iesākumā tā lēni, lēni…, un tad kādā brīdī tā lieta aiziet. Sēdi pie datora, mirdzošām acīm klejo globālajā tīmeklī, un arvien skaidrāk zini, un pat redzi iztēles bildēs, kur pavadīsi nākamo atvaļinājumu vai tuvākās brīvdienas.


Rudens piedzīvojums jeb klinšu brauciens uz El Chorro. Ciemata atslēgas punkts – klinšu ieskauta stacija ar kāpēju iecienītu bufeti un centrālo satikšanās vietu.

Kāds ir Tavs īpašais veids, kā ikdienā gatavoties "lielajiem" piedzīvojumiem?

Nekā īpaši jau negatavojos. Pirms tālākiem braucieniem krustu-šķērsu izbradāju internetu. Pirms fiziskos spēkus prasošiem pasākumiem intensīvāk pievēršos saviem iemīļotajiem krosiņiem. Vispār jau pieaugot aktīvas atpūtas sarežģītības pakāpei pieaug arī prasība pēc rūpīgākiem treniņiem. Bija laiks, kad pārgājienu un trekinga izbraucieniem negatavojos vispār, vienkārši zināju, ka varu iet un iet, kā tāds Sprīdītis. :) Arī uz savām pirmajām klintīm Sardīnijā devos tik vien kā ar šim gadījumam diez ko nederīgās skriešanas bagāžu ķešā. Ķepurojoties uz turienes akmeņiem apjautu savu rociņu tizlumu, un uz Alpiem un El Chorro braucu jau ar mazliet uzkačātiem muskuļiem. Patreiz kabatā svilst biļete uz kārtējiem kalniem, un nu jau skriešanai un hantelēm esmu pievienojusi arī puslīdz regulāru kāpšanu pa visādām sieniņām. Redzēs, redzēs, kas no tā visa sanāks. Vajadzētu jau gatavoties vēl nopietnāk, bet visu dzīvi pakārtot nopietniem treniņiem arī neesmu gatava.


Gatavojos īstajām klintīm. Pirmā iepazīšanas ar Raunas tiltu.

Nozīmīgākā atziņa, ko esi guvusi saskaroties ar savām dēkām?

Nozīmīgākā apjausma laikam ir fakts, ka totālas krīzes brīžos spēju saņemties un uz notikumiem raudzīties diezgan vēsu prātu un racionāli. Sīkās ķibelēs, relatīvā drošībā esot, mēdzu cimperlēties un ņuņņāt, ņemties kā riktīga princese uz zirņa, bet kad ir reāli s*** ar briesmām veselībai un dzīvībai, prāts sāk darboties pavisam citā režīmā. No jebkuras šķietamās bezizejas pati no sevis atveras izeja, kuru liekot lietā var vismaz mēģināt izkļūt no situācijas, nevis nolemti un apātiski padoties. Bez dažiem ceļojumu un aktīvās atpūtas piedzīvojumiem par šo saprāta spēju darboties citā frekvencē varbūt pat neuzzinātu. Sēdētu siltās čībās, kurinātu mājas pavardu un turpinātu sevi uzskatīt par mazliet histērisku būtni. Bet tagad zinu, ka spēju savākties, ja ļoti vajag. Pateicoties dažām riskantām dēkām mācos turēt sevi rāmjos arī tad, ja ļoti nevajag. Mācos neraizēties personas X greizāka skatiena, nelaikā nolūzušā zābaka papēža un "ieskābušas" tramvaja konduktores dēļ. Tiesa, ne vienmēr tas izdodas.


Mana datora desktopa bilde. Viena no vietām, kas "pārveido attieksmi"…

Nozīmīgākais, sāpīgākais zaudējums?

Runa ir par sportiskajiem zaudējumiem, vai ne? Vidusskolas laikos aktīvi spēlēju basketbolu. Biju ne vien īsākā komandā, bet arī ar vislielāko nepatiku pret brīžiem agresīvajām kontaktcīņām par bumbu. Objektīvi spriežot, oranžā bumbuļa dīdītāja biju visai draņķīga. Talsu sporta namā spēlējām ar igauņu meitenēm no mūsu sadraudzības vidusskolas, un dažas sekundes pirms spēles beigām zaudējām ar viena punkta starpību. Situāciju glābt varēja precīzs raidījums pretinieču grozā, atrados ideālā pozīcijā lai to realizētu, bet kad bumba nonāca manās rokās, ne tikai netrāpīju metienu, bet abu pušu līdzjutēju aurošanas pavadīta, elegantā divsoļa lēcienā uz grozu pagriezu potīti un skaisti nomaucu uz acīm. Gluži kā muļķīgās amerikāņu komēdijās. Mūsu komanda zaudēja, bet man ilgu laiku gribējās kļūt par neredzamo cilvēku. Pat tad, kad visi citi to jau bija aizmirsuši.

Protams, ir bijuši arī neskaitāmi sīki zaudējumi. Piemēram, īsi pirms finiša pieļauta pamatīga kļūda orientēšanas distancē. Vai uz klints pārvērtēti spēki, kad dažus metrus līdz augšai nākas padoties. Kad pietrūkst spēks, vai gribasspēks. Tās gan tādas vieglas neveiksmītes pašai savā priekšā.


Cīņa ar El Pilarito Spānijā. Viena no tām reizēm, kad noplīsu mazliet pirms finiša. Mazliet cemmīgi, lai gan tobrīd tam bija attaisnojums. Toties ir iemesls tur atgriezties.

Piedzīvojums Nr.1 Tavā pieredzē?

Ceru, ka lielākais piedzīvojums vēl tikai priekšā. Ļoti daudz ko vēl gribas pamēģināt. Bet par līdzšinējo piedzīvojumu Nr.1 noteikti minēšu visu 2006. gada Šamonī braucienu. Mani pirmie ledāji, pirmie kalni, kas augstāki par Tatru un Slovēnijas Alpu spicēm. Pozitīvā un negatīvā pieredze. Iespaidi un secinājumi, prieks un bēdas. Iespēja būt kopā ar lieliskiem cilvēkiem. Ikviena diena bija kā piedzīvojums.


Bilde no pasakaini skaistā Alpu ledāja pārgājiena. Divas emocijām bagātas dienas, kad vienlaikus jutos ļoti stipra un nepiedodami vāja.

Kuriozākā situācija, pārpratums, smiekli līdz asarām?

Tālajā 1998. gadā kopā ar kādu mīļu draugu, kurš šobrīd kļuvis par plašām tautas masām diezgan atpazīstamu dēku meklētāju un pasaules apceļotāju, bijām nolēmuši stopot uz kalniem. Laika un finansu limitu dēļ tika izvēlēta lētā un netālā Slovākija, kas abiem mums bija vienas no pirmajām patstāvīgi plānotajām "ārzemēm". Kad pirms izbraukšanas satikos ar savu ceļabiedru, izrādījās, ka puisis mazliet sakļūdījies ar valstīm un iegādājis Čehijas karti, nevis Slovākijas, kā bija norunāts. Turp tad arī devāmies, ar domu sasodīto Tatru zemes zīmējumu iepirkt pa ceļam. Līdz Slovākijai gan netikām, iesprūdām skaistajā Morāvijā. Atradām pat kalnu kur uzkāpt, pieveicām turienes augstāko spici, Pradedu. Un ja pieņemam, ka viss notiek kā jānotiek, tad Tatriem toreiz es varbūt nemaz nebiju gatava. Bet Čehijas austrumu daļā vēlāk atgriezos ne reizi vien. Burvīga zeme, un pirmajiem kalniem un trekingam pilnīgi piemērota. Bez tam tā ir vieta, kur var sastapt īstu kalnu garu.


Beskidy kalnu gars Radhošts Austrumčehijā - diezgan iespaidīgs zēns!

Vēl viens ar ceļošanu saistīts pārpratums, kas gan īsti nav VX garā, risinājās studiju gadu Vācijas braucienā kaut kad 90to gadu sākumā un gandrīz beidzās traģiski. Kopš tā laika zinu, kā ir sajust mugurā šaujamieroča stobru. Ripinājām mājup no Lībekas, kā jau tajos laikos pieņemts bez gulēšanas, pilnīgā nonstopā. Lija lietus, bija problēmas ar auto, un Latvijā iebraucot gribējās ātrāk nokļūt mājās. Tā tumsā un slapjumā spiežot pedāli grīdā nejauši palidojām garām policijas postenim un pamodāmies tikai tad, kad ne tikai no aizmugures, bet arī tieši pretim, mūsu virzienā traucās policijas auto ar mirgojošām bākugunīm. Tikām piespiesti pie ceļa apmales, nostādīti rindiņā ar stobriem mugurā. Auto tika rūpīgi pārmeklēts, un tikai tad uzzinājām, ka nule kā brīvē pasprucis paprāvs cietumnieku bariņš, bez tam mūsu Renault stipri līdzinās kādām netālu, bez pēdām pagaisušam braucamajam. Rokas trīcēja ne vien mums, bet arī policijas puišiem. Jo sevišķi, kad viņi saprata, ka par mata tiesu neizšautās lodes varētu ķert nevis rūdītus zekus, bet divus pārgurušus studentus. Tikām cauri ar dažiem lamuvārdiem, brīdinājumu nākamreiz sacaurumot mūsu stulbos paurus un ieteikumu pateikties Dievam, ka policijas vietā mūs nevajāja tolaik savās pilnvarās diezgan neierobežotā Zemessardze.

Kas Tavuprāt ir nozīmīgāks, pieredze vai zināšanas?

Domāju, ka pieredze. Var izlasīt vai visas kalnu grāmatas, var internetā sameklēt shēmas kā siet mezglus, organizēt drošināšanu, vai efektīvāk vicināt ledus cirtni, bet kamēr pats to nebūsi izveicis, tā ir un paliek tikai teorija. Tas pats ar skriešanu vai orientēšanos. Var sēdēt mīkstā krēslā un gudri prātuļot kā labāk sadalīt slodzi distancē, cik minūtēs uz kilometru iekļauties, bet ja ne reizi neuzvilksi kedas un dibenu no benķa tā arī nepacelsi, šādai spriedelēšanai zūd jēga jau pašos pamatos, pat ja teorētiskās zināšanas būs 100% pareizas. Tomēr ne pārāk atbalstu arī pliku pieredzes krāšanu balstoties tikai uz saviem eksperimentiem un kļūdām. Iznāk tāda divriteņa izdomāšana no jauna. Ideāli, ja teorija (zināšanas) un prakse (pieredze) savstarpēji papildinās.


Ar Dinu Sardīnijā. Mazliet komisks kadrs. :) Mūsu pirmās klintis. Jau no sejām redzams, ka zināšanas ir savāktas kaudzēm. Tūlīt sāksim krāt pieredzi.

Kuri ir tie brīži, kad "dvēsele iedziedas"?

Vai, man kā diezgan emocionālai būtnei, dvēsele dzied bieži. Un neparedzami. Tā sajūsma var uznākt pat skrienot pa Imantas mežu. Kāds caur egļu zariem izlauzies saules stars, kādas gaismas spēles uz ceļa… un ir! Tie ir tie brīži, kad neplānoti un negaidīti izdodas saplūst vienā juceklī ar pašu dabu, kad īsti vairs nesaproti, kur ir robeža starp cilvēku, mežu, klinti vai to lapām piebirušo taku. Bet vislaimīgākā laikam jūtos kalnos. Prieku veido gan pieveiktie attālumi, gan neciešamais skaistums visapkārt, cīņa ar fiziskām grūtībām, cilvēki līdzās un mazliet neticamā sajūta, ka esmu tur, kur esmu. Un nav pat svarīgi, vai tie ir Slovēnijas saulainie vai Francijas sniegotie Alpi, Krimas pakalni, Spānijas klintis vai Morāvijas takas. Laimes sajūta var panāk jebkur. Vajag tik turēt acis un dvēseli vaļā. Un ja vēl ir izdevies pacelt augstāk kādu no iekšējām latiņām – fiziskajām vai psiholoģiskajām, tad dzīve vēl jo vairāk šķiet kā fantastiska dāvana.


Pie Zeļenogorjes ūdenskritumiem Krimā. Viens no dziedošās dvēseles brīžiem.

* * *

Ilzes Krišlaukas rakstītie piedzīvojumu apraksti, kas publicēti www.adventurerace.lv vortālā:
● Novembra vasara El Chorro klintīs
Aiz loga vienmuļš Latvijas pelēkais slapinātājs, bet uz galda smaržo El Chorro saules pilnie citroni. Dzīve tiešām ir brīnums! >>>

● Par to kā rāpties, rāpties augstāk
Neticu, ka tas notiek. Ka tā esmu es, kas cenšas omulīgāk iemājoties nakšņošanai 3300 m "virs zemes", turpat gaudojot sniega vētrai... >>>

● Brīvdienas uz Dieva pēdas malas
Sardīnija. Klintis. Leģendas paliek leģendas, bet Dieva klātbūtni uz salas tiešām nevar noliegt. Tā manāma skaistajā dabā, cilvēkos. >>>

Vēlies lasīt arī citu dēku un piedzīvojumu meklētāju domas "seriālā" "Cilvēks un Piedzīvojumi: 10 jautājumi, 10 atbildes un 10 bildes"? Ievads un linki uz pašreiz publicētajiem rakstiem meklējami šeit!


[FORUMA TĒMA]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv