Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Preses ziņas
Globālā sasilšana un Alpi
Netradicionāls uzskats par aktuālu problēmu*

Autors: Jānis Ventiņš [ AUTORS?]
2007. gada februāris, Rīga

To, ka globālais siltuma vilnis ir skāris arī Alpus, ir nācies izjust uz savas ādas ikvienam kalnos kāpējam, kurš vasaras mēnešos turp dodas. Gada vidējā temperatūra Alpos pēdējo 15 gadu laikā ir pieaugusi par 1 grādu. Mūžīgais sasalums ir sācis atkust. Tā sekas ir paaugstinātas ledus un klinšu nobrukumu un lavīnu briesmas.

Alpos daudzas apdzīvotas vietas ir uzceltas tieši zem pastāvīgā sasaluma zonas, kas kalnus faktiski satur kopā. Milzīgi klinšu bluķi kalnu nogāzēs turas tikai pateicoties sasalumam. Salīdzinoši lielais ledus saturs kalnu iežos un stāvās kalnu nogāzēs, ir svarīgākie faktori, lai, klimatam pasiltinoties, klinšu masas kļūtu nestabilas un draudētu nogāzties lejā. Šobrīd pastāvīgais sasalums vasarās atkūst pat līdz 2 m dziļumam. Ir pamatotas bažas, ka pat klinšu pīloni, uz kuriem ir uzcelti slēpotāju un tūristu pacēlāji var kļūt nestabili un bīstami. Jau tagad tiek veikti un plānoti sarežģīti inženiertehniskie darbi, lai nostiprinātu šos klinšu bluķus.

Arī tūristu un kalnākāpēju takas kļūst bīstamas. Atcerēsimies kaut vai 2003. gada vasaru, kad uz laiku tika slēgti visi maršruti uz Monblānu.

Diemžēl baltie, sniegotie kalni pamazām pārvēršas par dubļu un nobiru kaudzēm. Palielinātais putekļu daudzums, tumšās, dubļainās nogāzes saules siltumu un gaismu vairs neatstaro, bet gan absorbē, kas kušanas procesu vēl daudzkārt paātrina.

Grunts temperatūras, kas ir tikai pāris grādu zem nulles, nenodrošina sasaluma veidošanos vai saglabāšanos ilgā laika periodā.


Les Courtes, 3856 m, 2001.g. jūlijs. Šķiet, ka ar maršrutiem uz virsotni viss ir kārtībā! Jau nakts melnumā redz kāpēju uguntiņas rosāmies uz tiem.


Les Courtes 2005.g. augusts. Maršruti jau ir daudz "plikāki". Tā arī nesadūšojamies doties kādā no tiem. Arī citas kāpēju grupas atgriežas atpakaļ un stāsta par nepārvaramajiem bergšrundiem.

Alpos, Monblāna apkārtnē, pēdējos gados jūlijā-augustā-septembrī pozitīvas gaisa temperatūras cauru diennakti pat 4 km augstumā ir norma, bet lai veidotos pastāvīgs sasalums, vidējai gada gaisa temperatūrai ir jābūt zemākai par –5oC.

Arī Alpu ledāji sarūk. Domājams, ka šobrīd tie zaudējuši apmēram pusi sava sākotnējā tilpuma, bet pēdējos 50 gados tie ir samazinājušies par 30-40%. Līdz šī gadsimta beigām ledāji pazudīs gandrīz pilnībā. Kalnos ir jāuzsnieg vismaz 40 m sniegam, lai kompensētu sniega un ledus šā brīža deficītu!


2006.g. jūlijs.Uz Courtes vairs maršrutu nav. Tikai dubļu un birstošu akmeņu čupa... Arī blakus esošais maršruts uz Col des Droites vairs nav...Slavenās Droites Z sienas vietā ir slapjš, plākšņaini drūpošu akmeņu mūris. Vertes kuluāra vietā tikai tādas ledus stīdziņas palikušas, pa kurām ripo lieli un mazi akmeņi. Visā masīvā no vairākiem desmitiem maršrutu vienīgais ejamais ir Droites ZA kore...

Tomēr... saskaņā ar hipotēzi, ko izvirza vairāki Bernes Ģeoloģijas institūta glaciologi un meteorologi, Šveicē, Romas Impērijas laikos ledāji bija vēl mazāki kā mūsdienās, bet pirms 7000 gadiem to varbūt vispār nebija, un to vietā auga meži…

Hipotēze balstās uz koka stumbru atlieku, kas tiek atsegtas atkāpjoties ledājiem, analīzi. Vairāki lieli ledāji Alpos pēdējo simts gadu laikā ir sarukuši par kilometru vai pat vēl vairāk. Ja šādās atsegtās ledāju gultnēs parokas, tad atklājas koku stumbru atliekas – kādreizējo mežu nedzīvās liecinieces, kuras ledājs savulaik ir nonesis no augstākām kalnu nogāzēm. Ļoti iespējams, ka vēl pirms dažiem tūkstošiem gadu ielejās un stāvajās virsotņu nogāzēs, kur mūsdienās vēl joprojām saglabājušies ledāji, auga bērzu, priežu, lapegļu un egļu meži. Koku atlieku vecums ir noteikts ar radioaktīvā oglekļa metodi. Šveices zinātnieki uzskata, ka ledus kušana mūsdienās ir daļa no regulāra cikla, kura laikā ledāji gadu tūkstošos sarūk un atkal pieaug. Kopš pēdējā Ledus laikmeta šis process ir atkārtojies vairākkārt. Vismazākais apledojums Alpos ir bijis apmēram pirms 7000 gadu, bet maksimums, tā saucamajā "mazajā ledus laikmetā" no 1650. līdz 1850. gadam. Ja šī hipotēze ir pareiza, tad iespējams dabiskās klimata izmaiņas notiek daudz straujāk kā līdz šim ir uzskatīts. Tas, protams, vēl vairāk sarežģī jautājumu par to, cik liela ir cilvēka vaina klimata izmaiņās, un cik lielā mērā tas ir dabisks process.


Grandess Jorasses 4208 m – ledus "pēdējais bastions" vai "augstkalnu meži"?

Starp citu, Mer de Glace ielejas tālākās un iespaidīgākās virsotnes nosaukuma Grandes Jorasses iespējamā nozīme seno ķeltu valodā ir "augstkalnu meži". Mūsdienās šajā ielejā mežu nav. Tikai klintis, ledus, sniegs un nobiras...

Izmantotie interneta resursi:
http://mypage.bluewin.ch/eljoerin/u-page/activities.htm
http://www.spiegel.de/international/spiegel/0,1518,357366,00.html

*Ar šo nelielo referātu autors 2006. gada rudenī uzstājās LU Ģeoloģijas katedras seminārā, gan kā nespeciālists glacioloģijā, bet tomēr kā tiešs liecinieks aprakstītajiem globālajiem ledāju kušanas procesiem.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv